Paldies krīzei!


sadaļa: DAŽĀDI INESES RAKSTI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Tuvojas septembris un es mēģinu atcerēties pagājušo gadu un tās sajūtas, kad pirmo reizi pielavījās doma, ka vārdam „krīze” varētu būt reālas izpausmes dzīvē.


Atceros kā cilvēki kļuva arvien nedrošāki vai tieši otrādi agresīvāki, dusmīgāki un izmisuši, nespēdami uzreiz pieņemt situāciju un ar varu gribēdami noturēties iepriekšējās pozīcijās ar tiem pašiem paņēmieniem kā līdz šim.


Pēkšņi vajadzēja iemācīties noturēties pretim negatīvajam vilnim, kas vēlās pāri sabiedrībai, jo katrs savā sirdī mēs tik un tā gribējām būt laimīgi, veiksmīgi, mierīgi un harmoniski.


Pēkšņi visu vajadzēja darīt savādāk, jo situācija bija savādāka.


Un tieši tādēļ tagad – pēc gada – varam pavērtēt ko tas mums ir devis vai varbūt, ko atņēmis.


Vai esi domājis kādēļ gan mums bija jāpiedzīvo krīze un ko tas mums katram dod? Vai vari saskatīt to, ko labu šis periods tev devis?


Varbūt tā ir bezgalīga mīlestība uz šo zemi un valsti un tu sevī esi skaidri apzinājies, ka tik un tā nekur nebrauksi, lai cik slikti un grūti šeit būtu.


Vai arī, varbūt esi aizbraucis un saņēmies uz šo soli tieši tādēļ, ka dzīve tevi uz to pamudināja.


Varbūt tā ir milzu saliedēšanās ģimenē, kad kādam jāzaudē darbs.


Vai varbūt esi pats zaudējis darbu un iemācījies tikt ar to galā.


Varbūt, ka tieši pateicoties krīzei esi atklājis sevī kādas jaunas spējas un iespējas nodarboties ar to, ko esi gribējis darīt visu mūžu.


Varbūt daudz vairāk esi pievērsies garīgām vērtībām un gaišām domām, jo savādāk vienkārši šo laiku izdzīvot nevarēja.


Varbūt esi atklājis cik brīnišķīgas ir vienkāršas lietas un vienkārši ikdienas rituāli.


Varbūt esi pārvērtējis to, ko darīji darīšanas pēc, un tikai tagad to atmetot, saproti, ka tas viss ir bijis lieks.


Varbūt esi daudz vairāk sācis lasīt grāmatas un domāt gaišas dziļas domas?


Varbūt esi iepazinis kādu jaunu personības attīstības metodi un tā vietā, lai ietu kārtējo reizi uz lielveikalu iepirkties, nu ej meditatīvās pastaigās pa mežu, vai gar jūru.


Varbūt beidzot ir mazinājies tas milzu darba ritms un tu esi pamanījis kā mainās gadalaiki.


Varbūt....


Varbūt....


Es, pateicoties šim īpašajam laikam, esmu izveidojusi pozitīvās domāšanas centru, izstrādājusi vairāk kā desmit dažādas tēmas un programmas personības attīstībai un pilnveidei, novadījusi vairāk kā simts seminārus un satikusi ļoti daudz brīnišķīgu cilvēku, izveidojusi meditāciju klasi un gandrīz jau uzrakstījusi savu pirmo grāmatu.


Pateicoties šim laikam, esmu sapratusi savu īsteno būtību un dzīves misiju.


Tieši pateicoties šim laikam, esmu vēlreiz pārliecinājusies, ka laimei un mīlestībai nav nekāda sakara ar „treknajiem” vai „liesajiem” gadiem. Tieši šajā laikā esmu vēl un vēl sapildījusi savu pašapziņu un apzinājusies citu cilvēku vērtību, neatkarīgi no materiālām iespējām. Tieši šis laiks manā skatījumā ir kļuvis par garīgu atjaunotni un cilvēku vērtību sistēmu sakārtošanās laiku.


Un kā tas ir Tev?


Vai šis laiks Tev ir vērtīgs?


Vai saskati šo kā iespēju laiku, kā jaunu atziņu laiku, kā vērtību izkristalizēšanos, kā pilnveides un stiprināšanās laiku?

Komentāri (19)  |  2010-08-15 07:27  |  Skatīts: 3924x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
rutinulapa - 2010-08-15 23:45
Man šis laiks viennozīmīgi ir licis pārvērtēt prioritātes un vairāk stiprināt tieši garīgo jomu savā dzīvē. Daudz vairāk esmu iemācījusies priecāties par sīkumiem :)


Inese* - 2010-08-16 03:37
Man liels prieks, ka tā. Jo uzskatu, ka katrs laiks mums dod kaut ko ļoti īpašu un "nevajadzīgu laiku" mums vispār nav:)
Arī šis ir ļoti vajadzīgs tieši labā nozīmē.

Agnese Vilcāne - 2010-08-16 21:25
Parasti,ja notiek kaut kas neplānots un ne īpaši patīkams,kaut vai salūst mašīna,cilvēki sakreņķējas,ieciklējas uz notikušo tieši no sliktā skatu punkta.Taču... kā viss mainās,ja paskatās no labās puses! :) Kaut vai tas pats auto.Jā,salūzis,tas ir fakts.Bet ko šis fakts dod labu? Iespēja vairāk izstaigāties ar kājām,braukt ar sabiedrisko transportu,varbūt iepazīties ar jauniem,interesantiem cilvēkiem. Un varbūt tā ir kā zīme- ka dzīvē iet pa neīsto ceļu,iespējams,stūrgalvīgi stūrē auzās...Tad nu var apstāties,padomāt un kaut ko mainīt.
Uz katru notikumu var paskatīties divejādi,ne tikai sakreņķēties,ja nav noveicies,jo...Pilnīgi viss notiek tikai uz labu,ja arī sākumā tā nemaz neliekas. :) Daudzkārt esmu par to pārliecinājusies.

Agnese Vilcāne - 2010-08-16 21:26
Un- jā,paldies krīzei!Paldies visam,kas ar mani notiek! Paldies dzīvei! :)

Inese* - 2010-08-17 05:03
Jā! Paldies dzīvei! :)

Agita* - 2010-10-19 21:10
Aizdomājos... Šķiet, ka šis krīzes laiks mani ir sagrāvis. Sagrāvis, jo nespēju būt tas, kas biju. Esmu zaudējusi gaišo skatu uz dzīvi. Kādreiz tiešām biju optimiste, vienmēr visur atradu prieku – vienalga vai veikalā rindā stāvot tērzēju ar svešinieku vai kopā ar mammu adīju, vai ar draudzeni parkā saldējumu notiesāju, vai ar māsu omes zaļās pļavās gulšņājot. Visvairāk mani iedvesmoja ziedošana – ziedojot naudiņu bērniem, zupas virtuvei vai vēža ārstēšanai jutu neizsakāmu piepildījumu. Tagad es to nevaru darīt un tas mani grauž. Darbiņš man joprojām ir, par to esmu pateicīga, bet nevaru būt tas kas biju. Un visvairāk man sāp un līdz sirds dziļumiem skumdina, tas ka maniem mīļajiem nav darba. Cilvēki zūd, degradējas un es nespēju palīdzēt. Esmu palīdzējusi meklēt darbus, bet bezcerīgi, esmu palīdzējusi materiāli, bet tas ir tikai mirkļa labums. Manu prātu ir pārņēmušas rūpes, neticība un bailes. Var jau teikt – domā pirmkārt par sevi, bet es tā nespēju. Jo uzskatīju un uzskatu joprojām, ka mana misija ir palīdzēt citiem, darīt gaišāku kāda dzīvi, likt pasmaidīt.

Kas ir mainījies? Varbūt mainījušies cilvēki man apkārt un ļoti pārdzīvojot pati esmu sevi mainījusi...

Inese* - 2010-10-19 22:31
Paldies, Agita, par Tavu stāstu!

Varbūt, ka šis brīdis ir tieši tā vērts, lai Tu uzsāktu savu laimes terapiju.

Atceries - krīzei ir spēks tikai tad, ja mēs tai ļaujamies. Ja par to domājam. Bet ja sākam domāt par skaistām un gaišām vērtībām, tad dzīve sāk palikt vieglāka un krīze atkāpjas, jo Tu par to vairs nedomā.

Ja Taviem mīļajiem šobrīd nav darba, viņi skumst, tad visticamāk, ka viņiem šobrīd ļoti vajag tieši Tavu morālo atbalstu. Palīdzi viņiem būt nozīmīgiem savās un Tavās acīs. Tu taču viņus mīli neatkarīgi no tā vai viņiem šobrīd ir darbs vai nē. Izrādi biežāk, ka viņus mīli. Biežāk palūdz, lai viņi Tev ko palīdz. Pasaki paldies. Parādi, ka bez viņiem Tu to nebūtu varējusi paveikt. Esi viņiem ļoti pateicīga.
Un tā Tu palīdzēsi gan sev, gan viņiem atgūt pašapziņu un noticēt saviem spēkiem.

Tomēr atgriežos pie tā, ka jāsāk ir ar sevi. Sāc savas pozitīvās izmaiņas jau tūlīt un Tu redzēsi kā kopējā enerģētika mainīsies.

Sāc ar mājas kārtošanu un pārkārtošanu, ar prakšalanu sev, sāc ar ūdens procedūrām un vingrošanu. Sāc ar to, ka nolem -ka gribi būt laimīga.
Citādi tas, kas tagad notiek var Tevi ievilkt pa dziļu.
Sāc laimes terapiju, kamēr vēl ir spēks. Un ja jau lasi šo manu mājas lapu, tad spēks un interese Tev par šo visu ir.
Tad ņem rakstu pēc raksta un ievies to savā dzīvē.
Ja šie likumi darbojas man, tad tie paši darbosies arī Tev.
Ja es esmu visas jomas sakārtojusi no bezcerīgas situācijas, tad tici-arī Tu to vari.
Tikai dari :)

Viss būs labi.
Ja pietrūkst spēka - raksti atkal :)

Agita* - 2010-10-19 22:52
Spēcinoši vārdi!
Bet šķiet, ka esmu zaudējusi ticību. Jau pirms gada izlasīju grāmatu “Mūks, kur pārdeva savu Ferarri”, arī “Kurš raudās pēc tavas nāves” esmu noskatījusies gan The Secret, gan The Opus. Toreiz tas viss man deva spēku un ticību. Tagad sāku lasīt “Alslēga”, noskatījos “Ēd, mīli, lūdzies”. Bet man nav nekādu emociju, tas mani vairs neiedvesmo. Pāršķirstu vecās grāmatas, ieskatos savā citātu krātuvītē, bet nekas nelīdz saņemties!

Tā vien šķiet, ka maniem tuviniekiem no manis vajag vien naudu, ja es nespēju iedot, tad pukojas uz mani. Bet es tiešām nevaru šobrīd palīdzēt finansiāli un viņiem to ir grūti saprast, jo iepriekš dāsni dāvāju dāvanas un izlīdzēju ar naudiņu.

Inese* - 2010-10-20 08:17
Ak, Agita. Nu pilnīgi jāsaka - ar steigu jānāk uz maniem semināriem ;)
Tieši šajās tikšanās reizēs mēs par šo visu runājam un sapurinam savas dzīves, lai atkal būtu laimīgas.

Runājot par grāmatām:
man savukārt ir tā, ka pilnīgi varu "noņemt cepuri" un māt ar galvu līdzi katram vārdam, kas rakstīt grāmatā "Mūks, kas pārdeva savu Ferrari".
Arī "Ēd, lūdzies, mīli" par to pašu.

Un arī mana pašas dzīve par to pašu.

Tas viss tik tiešām strādā tieši tā kā aprakstīts. Un es esmu dzīvs piemērs, ka pat nav nekur jābrauc un tepat Latvijā mēs varam iziet tieši šo pieredzi, sākt ar sevi strādāt un būt laimīgas.

Es nezinu vai savu grāmatu varu uzrakstīt labāk, kā iepriekš nosauktās. Bet es varu uzrakstīt visu to, ko esmu pārbaudījusi, piedzīvojusi un par ko varu teikt- jā tas tiešām viss strādā. Tā būs ļoti saprotama un tuva - jo viss notiek nevis kaut kur tālu -Amerikā vai Indijā, bet gan tepat Latvijā. Un es no sirds ceru, ka lasītājām tas noderēs kā motivācija, kā impulss, lai savā dzīvē ko mainītu.



Agita* - 2010-10-20 16:27
Šķiet, mēs jau vienreiz runājām par semināriem Alūksnes pusē. Bet diemžēl nespēju savākt pietiekoši dokumbiedru.
Laikam jau būs jāsaņemas un jādodas uz Jūsu semināru!

Paldies Jums!

Inese* - 2010-10-20 17:33
Jā, atceros sarunu par semināriem Alūksnē.
Tur man tiešām nav sanācis pabūt.

Bet tad nu varbūt, ka ir jēga apdomāt atbraukt uz Rīgu. 30.oktobrī veidojas jauna grupa Rīgā (Teikā), kas turpmāk tiksies vienu reizi mēnesī. Tā kā tā ir sestdiena, tad seminārs ir dienas vidū 14.00-17.00.

Varbūt, ka varat ieplānot un pievienoties:)

ilangilang - 2010-11-11 19:26
Agita, nebēdājies par krīzi, priecājies par to KAS TEV IR. Man tad jau laikam ar savām bēdām sen vajadzēja saiet sviestā. Man jau vairāk kā gadu nav darba, turklāt neārstējama diagnoze- izkaisītā skleroze. Jā arī es nevaru vairs nevienu pabalstīt finansiāli, bet rodu prieku kaut vai no tā mazumiņa, ko varu dot. Kaut vai pieskatīt mazbērnu, kamēr meita strādā (jo dzīvesbiedrs viņai diemžēl kā daudzi- ceļ citas valsts labklājību), izcept mīļajiem tikai un vienīgi savu mājas kūku, jo tā visiem ļoti garšo, aizvest ciemos ne dāvanas, bet savu marinēto baraviku burciņu. Varbūt citam liekās stulbi, bet tāda laimes sajūta, kad tu cilvēks savā apzinīgajā mūžā pirmo reizi pārbrauc no meža ar gandrīz simts TIKAIUNViENĪGIBARAVIKĀM man ilgi nebija bijusi.. Un tev ir nebijis prieks par to,kas tev izaug dārziņā. Kaut vai brangi ķiploki - SAVĒJIE, ne ķīniešu. Piekrītu, ar daudz ko ir grūti samierināties, krīze mums ir ielikusi pamatīgi pa pieri. Man piemēram daudz kas izfiltrējies, bez kā var iztikt. Kaut vai tas, ka matus tikai apgriežu pie savas frizierītes, krāsoju pati ar hennu-burgunda tonī, pa 60 santīmiem, mani mati beidzot ir veselīgi, biezi un krāšņi un pa lēto.. Katru rītu vingroju pie reiki meditācijas mūzikas, to es daru sev un par brīvu... jo ļoti ļoti gribu ilgi ilgi nepalikt nevienam par nastu... Un kamēr vien Katrīna Pasternaka aicinās es balsošu to latu labdarībai, jo nevis man nav naudas, bet man ir naudas, tik cik man PIETIEK. Būs labi, tici.

Mona* - 2011-03-17 17:55
Man patīk tā doma - dot ņemot. Ir svarīgi ar otram likties vajadzīgam, tāpēc reizēm var daudz vairāk iedot lūdzot palīdzību. Man liekas, ka stiprās latviešu sievietes par to bieži aizmirst. Ikviens grib būt labs, un, ja vēl es varu dot viņam to sajūtu, ka bez viņa palīdzības nevaru...


Dita* - 2011-03-17 20:46
Mīļie cilvēki, ja jūs zinātu, cik man šobrīd ir grūti pateikties krīzei!
Es nolēmu, ka ir jāattīrās tā riktīgi, veicu četras prakšalanas, izberzu māju, izmetu ārā liekās mantas, tā teikt visu pēc pilnas programmas, rezultātā šķiet, ka paņēmu par platu, jo būšu brīva arī no darba, proti manu amatu likvidē. Man ir pāri četrdesmit, augstskolu pabeidzu pagājušā gadsimtā, svešvalodu zinu tikai krievu, vienā darba vietā nostrādāju vairāk kā 20 gadus, no 18 gadu vecuma, darīju to ļoti labi ar izaugsmi,bet amatu likvidē, jo notiiek uzņēmuma reorganizācija un konsolidācija (nu ļoti bieži dzirdēti vārdi,gluži kā mantra, kas nemitīgi visur tiek atkārtota). Skatos šorīt uz sevi spogulī un domāju, nu tāda simpātiska, jauka sieviete labākajos gados, bet jau ''jāiet pensijā'', tāds iespaids radās, palasot darba sludinājumus internetā, saprotu, ka man tur nav ko meklēt, bet ko tad man darīt? Mūļķe arī neesmu, lai par 100 ls mēnesīi strādātu ( kā teica viens populārs politiķis, ka par 100 ls strādā tikai muļķi) Un, ja godīgi, 100 ls mēnesī jau neko neatrisina, tad man jādzīvo uz ielas un jāēd sausa maize, jo par dzīvokli vien šobrīd maksāju 200 ls mēnesī, un tarifi nemitīgi kāpj.Teoriju zinu, ka viss notiek uz labu, ka jāatrod savs talants, aicinājums, jāieklausās sevī un tt.., bet ēst jau gribas šodien, arī par dzīvokli jāmaksā, bērns skolnieks, ko darīt, kā pateikties krīzei? Nu labi es pateicos, bet ko tālāk, kur ir iespēja Latvijā nopelnīt cilvēka cienīgu algu? Es nevienu nenosodu, man vienkārši reāli ir nepieciešams atbalsts, un ne tikai vārdos, bet arī darbos, jo ar to teoriju jau viss ir kārtībā, bet dzīve izdara savas korekcijas.
Varbūt tiešām kāds var ko reāli piedāvāt, šeit cik noprotu, cilvēki ir atraduši savu aicinājumu un strādā savā īstajā vietā?

Inese* - 2011-03-17 21:37
Dita, es Tevi ļoti saprotu.
Es pati savu "Pavasara studiju" veidoju tad, kad man visi ārējie apstākļi sakrita ar to, ko raksti.
Arī man bija pēc 40.
Arī man bija jāmaksā par māju (un tas ir 2 reiz vairāk kā Tu raksti)
Arī man bija jāsaprot - ka tiek attīrīta vieta kaut kam daudz lielākam, nekā tikai darbs pa algu.

Un tīri enerģētiskā nozīmē - šobrīd Tu attīrījies no visa, kas Tev vairs nav vajadzīgs. Acīmredzot arī šis darbs jau vairs nebija priekš Tevis. Tu esi izaugusi no tā.

Un ja jau Tu esi šai mājas lapā, attīries un domā pozitīvi, tad viss Tavā dzīvē sakārtjas :)
Galvenais ir izprast kāpēc un kā viss Tavā dzīvē notiek.

Dita* - 2011-03-17 22:28
Inese, es lasu Tavu komentāru un man birst asaras, tieši tā arī jūtu, es esmu no tā izaugusi, attiecības ir atstrādātas, jāiet tālāk, bet skaidri neredzu kur, un tas mani uztrauc. Šobrīd maz guļu, ļoti agri mostos (iespējama prakšalanas ietekme). Tā šorīt pamodos 4.30, aizdedzināju sveici un lūdzu Dievu, lai palīdz man saskatīt tās durvis, kuras jau sen priekš manis ir sagatavotas, bet kuras nekādi nespēju ieraudzīt, ir tikai nojausma.
Vēl es šobrīd sapratu, ka no visas sirds spēju priecāties, ka citiem veicas, un nemaz neturu ļaunu prātu uz kolēģiem, kuri nesniedz man atbalstu, jo viņus ir pārņēmušas bailes. Vienīgais, kas mani ļoti nomāc ir iztikas jautājums, reāls darbs. Nu, ko man darīt, ja vēl nedaudz tas širmis ir ciet, nu neredzu es reālu vīziju savai nākotnei.
Paldies, mīļo Inesīt, es tiešām no visas sirds par Tevi priecājos!

Hanna* - 2011-04-13 07:28
Arī es ticēju, ka gaišās domas, un viedo sarakstīto grāmatu padomi, palīdzēs piepildīt reāli savu dzīves sapni, ka man būs darbs, ar labu algu un viss pārējais, jo savā dzīvē ne vien vienam biju palīdzējusi, bet krīze parādija, to ka labo darbu bumerangs nestrādā, pēc deviņiem mēnešiem dabūju darbu ar minimālo algu, par ko priecājos, ka varēšu nomaksāt vismaz rēķinus, jo ar bezdarbnieku pabalsts to nenosedza, bet es esmu sieviete 30 gados, un ja es priekš sevis neko vairs nespēju atļauties, jo saņemot algu es varu tikai nomaksāt rēķinus,es nespēju priecāties par šo nabadzību,jo nav palīdzējušas ne kolāžas,ne baznīcas,ne gaišās domas,es uzdodu jautājumi, nu ko es daru nepareizi, ne visiem ir tik liela pašpārliecība un uzticība, lai taisītu savu veiksmes studiju.Ja Jūs Agita un Dita atrodat to laimes zvaigzni, būšu pateicīga, ja padalīsieties. Arī es savā dzīvē esmu bijusi vajadzīga tikai tad, ja biju noderīga.

Inese* - 2011-04-13 17:15
Piekrītu Tev , Hanna, gan par pašapziņu, gan par ticību.Manī bija ļoti liela pārliecība par savu misiju, kad to visu sāku darīt.
Bet tas, ko gribu teikt - ka ne jau Tev tagad būtu jāatkārto mana pieredze un jātaisa kā Tu saki "veiksmes studija". Nebūt ne.

Bet skaidrs ir viens - Visuma likumi visiem ir vienādi. Ir kāds iemesls kādēļ Visums Tevi aptur un noliek uz minimāliem līdzekļiem. Ir kāda mācība, kas jāsaprot. Nekas nenotiek tāpat vien.
Un es sen esmu sapratusi, ka ja vien pieņem apstākļus un sāc tos iemīlēt un par tiem priecāties (no tā arī šis teiciens "paldies krīzei"), tad šī mācība ir izdzīvota pozitīvi un vairs neatkārtosies.
Es tā eju cauri visām krīzēm vai ikdienas nepatīkamām stuācijām. Pieņemu, iemīlu un priecājos, ka man šī mācība dota un mēģinu atrast to, kas šajā situācijā ir vērtīgs. Un vienmēr kaut kas ir :)

Hanna* - 2011-04-13 17:21
Paldies;)


Atpakaļ