Paldies krīzei!
Komentāri:
Dita* -
2011-03-17 20:46
Mīļie cilvēki, ja jūs zinātu, cik man šobrīd ir grūti pateikties krīzei!
Es nolēmu, ka ir jāattīrās tā riktīgi, veicu četras prakšalanas, izberzu māju, izmetu ārā liekās mantas, tā teikt visu pēc pilnas programmas, rezultātā šķiet, ka paņēmu par platu, jo būšu brīva arī no darba, proti manu amatu likvidē. Man ir pāri četrdesmit, augstskolu pabeidzu pagājušā gadsimtā, svešvalodu zinu tikai krievu, vienā darba vietā nostrādāju vairāk kā 20 gadus, no 18 gadu vecuma, darīju to ļoti labi ar izaugsmi,bet amatu likvidē, jo notiiek uzņēmuma reorganizācija un konsolidācija (nu ļoti bieži dzirdēti vārdi,gluži kā mantra, kas nemitīgi visur tiek atkārtota). Skatos šorīt uz sevi spogulī un domāju, nu tāda simpātiska, jauka sieviete labākajos gados, bet jau ''jāiet pensijā'', tāds iespaids radās, palasot darba sludinājumus internetā, saprotu, ka man tur nav ko meklēt, bet ko tad man darīt? Mūļķe arī neesmu, lai par 100 ls mēnesīi strādātu ( kā teica viens populārs politiķis, ka par 100 ls strādā tikai muļķi) Un, ja godīgi, 100 ls mēnesī jau neko neatrisina, tad man jādzīvo uz ielas un jāēd sausa maize, jo par dzīvokli vien šobrīd maksāju 200 ls mēnesī, un tarifi nemitīgi kāpj.Teoriju zinu, ka viss notiek uz labu, ka jāatrod savs talants, aicinājums, jāieklausās sevī un tt.., bet ēst jau gribas šodien, arī par dzīvokli jāmaksā, bērns skolnieks, ko darīt, kā pateikties krīzei? Nu labi es pateicos, bet ko tālāk, kur ir iespēja Latvijā nopelnīt cilvēka cienīgu algu? Es nevienu nenosodu, man vienkārši reāli ir nepieciešams atbalsts, un ne tikai vārdos, bet arī darbos, jo ar to teoriju jau viss ir kārtībā, bet dzīve izdara savas korekcijas.
Varbūt tiešām kāds var ko reāli piedāvāt, šeit cik noprotu, cilvēki ir atraduši savu aicinājumu un strādā savā īstajā vietā?
Dita* -
2011-03-17 22:28
Inese, es lasu Tavu komentāru un man birst asaras, tieši tā arī jūtu, es esmu no tā izaugusi, attiecības ir atstrādātas, jāiet tālāk, bet skaidri neredzu kur, un tas mani uztrauc. Šobrīd maz guļu, ļoti agri mostos (iespējama prakšalanas ietekme). Tā šorīt pamodos 4.30, aizdedzināju sveici un lūdzu Dievu, lai palīdz man saskatīt tās durvis, kuras jau sen priekš manis ir sagatavotas, bet kuras nekādi nespēju ieraudzīt, ir tikai nojausma.
Vēl es šobrīd sapratu, ka no visas sirds spēju priecāties, ka citiem veicas, un nemaz neturu ļaunu prātu uz kolēģiem, kuri nesniedz man atbalstu, jo viņus ir pārņēmušas bailes. Vienīgais, kas mani ļoti nomāc ir iztikas jautājums, reāls darbs. Nu, ko man darīt, ja vēl nedaudz tas širmis ir ciet, nu neredzu es reālu vīziju savai nākotnei.
Paldies, mīļo Inesīt, es tiešām no visas sirds par Tevi priecājos!
sadaļa: DAŽĀDI INESES RAKSTI
autors: INESE PRISJOLKOVA
 Tuvojas septembris un es mēģinu atcerēties pagājušo gadu un tās sajūtas, kad pirmo reizi pielavījās doma, ka vārdam „krīze” varētu būt reālas izpausmes dzīvē.
Atceros kā cilvēki kļuva arvien nedrošāki vai tieši otrādi agresīvāki, dusmīgāki un izmisuši, nespēdami uzreiz pieņemt situāciju un ar varu gribēdami noturēties iepriekšējās pozīcijās ar tiem pašiem paņēmieniem kā līdz šim.
Pēkšņi vajadzēja iemācīties noturēties pretim negatīvajam vilnim, kas vēlās pāri sabiedrībai, jo katrs savā sirdī mēs tik un tā gribējām būt laimīgi, veiksmīgi, mierīgi un harmoniski.
Pēkšņi visu vajadzēja darīt savādāk, jo situācija bija savādāka.
Un tieši tādēļ tagad – pēc gada – varam pavērtēt ko tas mums ir devis vai varbūt, ko atņēmis.
Vai esi domājis kādēļ gan mums bija jāpiedzīvo krīze un ko tas mums katram dod? Vai vari saskatīt to, ko labu šis periods tev devis?
Varbūt tā ir bezgalīga mīlestība uz šo zemi un valsti un tu sevī esi skaidri apzinājies, ka tik un tā nekur nebrauksi, lai cik slikti un grūti šeit būtu.
Vai arī, varbūt esi aizbraucis un saņēmies uz šo soli tieši tādēļ, ka dzīve tevi uz to pamudināja.
Varbūt tā ir milzu saliedēšanās ģimenē, kad kādam jāzaudē darbs.
Vai varbūt esi pats zaudējis darbu un iemācījies tikt ar to galā.
Varbūt, ka tieši pateicoties krīzei esi atklājis sevī kādas jaunas spējas un iespējas nodarboties ar to, ko esi gribējis darīt visu mūžu.
Varbūt daudz vairāk esi pievērsies garīgām vērtībām un gaišām domām, jo savādāk vienkārši šo laiku izdzīvot nevarēja.
Varbūt esi atklājis cik brīnišķīgas ir vienkāršas lietas un vienkārši ikdienas rituāli.
Varbūt esi pārvērtējis to, ko darīji darīšanas pēc, un tikai tagad to atmetot, saproti, ka tas viss ir bijis lieks.
Varbūt esi daudz vairāk sācis lasīt grāmatas un domāt gaišas dziļas domas?
Varbūt esi iepazinis kādu jaunu personības attīstības metodi un tā vietā, lai ietu kārtējo reizi uz lielveikalu iepirkties, nu ej meditatīvās pastaigās pa mežu, vai gar jūru.
Varbūt beidzot ir mazinājies tas milzu darba ritms un tu esi pamanījis kā mainās gadalaiki.
Varbūt....
Varbūt....
Es, pateicoties šim īpašajam laikam, esmu izveidojusi pozitīvās domāšanas centru, izstrādājusi vairāk kā desmit dažādas tēmas un programmas personības attīstībai un pilnveidei, novadījusi vairāk kā simts seminārus un satikusi ļoti daudz brīnišķīgu cilvēku, izveidojusi meditāciju klasi un gandrīz jau uzrakstījusi savu pirmo grāmatu.
Pateicoties šim laikam, esmu sapratusi savu īsteno būtību un dzīves misiju.
Tieši pateicoties šim laikam, esmu vēlreiz pārliecinājusies, ka laimei un mīlestībai nav nekāda sakara ar „treknajiem” vai „liesajiem” gadiem. Tieši šajā laikā esmu vēl un vēl sapildījusi savu pašapziņu un apzinājusies citu cilvēku vērtību, neatkarīgi no materiālām iespējām. Tieši šis laiks manā skatījumā ir kļuvis par garīgu atjaunotni un cilvēku vērtību sistēmu sakārtošanās laiku.
Un kā tas ir Tev?
Vai šis laiks Tev ir vērtīgs?
Vai saskati šo kā iespēju laiku, kā jaunu atziņu laiku, kā vērtību izkristalizēšanos, kā pilnveides un stiprināšanās laiku? |
