Cik darīt un cik ļauties


sadaļa: DAŽĀDI INESES RAKSTI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Šodien gribu parunāt ar Tevi par vienu sev tagad aktuālu jautājumu, kas var radīt risku mūsu Laimes terapijā. Un proti, tad, kad mēs iemācāmies sakārtot sevi, lai sakārtojas mūsu dzīve jomu pa jomai, tad varam nonākt pie sajūtas, ka liekas, ka pilnīgi viss šai dzīvē ir atkarīgs tikai no mums.


No vienas puses tieši tā arī ir. Kas iekšā, tas ārā. Kā mežā sauc tā atskan. Tie visi ir Dieva likumi un senču tikumi. Bet.....vai tiešām pilnīgi visu varam savā dzīvē sakārtot?
 

Vakar runāju ar savu vīru par savu jauno grāmatu un viņam saku, ka es varu stāstīt citiem tikai to, ar ko savā dzīvē esmu tikusi galā un par tām jomām, kuras savā dzīvē esmu sakārtojusi. Viņš uz mani mīļi skatās un saka – "tur tai tavā formulējumā kaut kas nav kārtībā. Ļoti augstprātīgi skan: „esmu sakārtojusi savu dzīvi jomu pa jomai”. Un kā tad ar Dieva gribu? Vai Dievam vietu un izvēli tu savā dzīvē atstāji?"


Mēs ilgi par to runājām. Un interesanti, ka šai pat laikā mājas lapā pie kāda raksta tikko kā tieši par šo tēmu iesākās šī pati diskusija. Un tā nu nolēmu uzrakstīt savas pārdomas šai sakarā un uzaicināt Tevi par to padomāt un varbūt komentāru sadaļā padiskutēt.
 

Nu sākam jomu pa jomai. Kā jau vienmēr es varu runāt tikai un vienīgi par savu pieredzi. Nu nav man tiesību stāstīt citu cilvēku dzīves stāstus.


Un manā dzīvē ir bijis tā, ka jomu pa jomai ir bijis sagrauts viss – veselība, attiecības, ģimene, karjera, darbs, nauda...utt. Tas bija pirms laimes terapijas.
 

Esmu ļoti mainījusi savu enerģētiku un ārkārtīgi daudz pārmaiņu savā dzīvē ieviesusi tieši attieksmes un domāšanas ziņā. Tu jau to zini. Gan grāmatā, gan citos rakstos esmu par to aprakstījusi krustām šķērsām.


Un tagad nu ir galvenais jautājums – vai tad, ja mēs visu darām pēc labākās sirdsapziņas un tiešām mainām domāšanu, paradumus, dzīves stilu un veidu – vai varam sasniegt visu, ko esam iecerējuši? Vai Dievs dos mums visu to, pēc kā tiecamies?
 

Ja esam vieni – vai varam satikt savu īsto un vienīgo?


Ja esam trūcīgi – vai spējam būt bagāti?
 

Ja esam slimi – vai spējam būt veseli?


Ja esam .....- vai spējam.....?
 

Un kur ir tā robeža, kuru vairs nespējam sasniegt? Vai tāda ir?


Nu, piemēram, man bija manas veselības problēmas - migrēnas. Visi ārsti (tiešām labi un titulēti mediķi) teica, ka tā nav ārstējama lieta. Ka man vienkārši ir jāiemācās ar tām sadzīvot, ka var nodoties meditācijām un lūgšanām, lai pēc iespējas attīrītu enerģētiku un atvieglotu šo stāvokli, bet ka izveseļoties nebūs iespējams. Tā ir karmiska vaina un galu galā manā dzimtā tā ir gan manas paaudzes, gan iepriekšējo paaudžu sievietēm.
 

Bet....būdama pārliecināta, ka sakārtojot attiecības ar sevi un Dievu, ka sakārtojot savu enerģētiku un fizisko ķermeni, ka darot visu to, ko mēs te darām laimes terapijā, es beigās tikšu no šīs savas slimības vaļā – un tā arī notika. Viss notika pēc manas ticības un Dievs man dāvāja veselību.


Cits stāsts – kad biju viena un vairākas reizes sagrēkoju ar „vēlmju sarakstu” Dievam, kuru Viņš izpildīja, bet es negribēju paņemt pretim, tad man vairāki enerģētikas mērītāji un dziednieki skaidri un gaiši pateica, ka man uz savu lielo mīlestību vairs nav nekādu cerību. Ka nepratu novērtēt to, ko man Dievs devis un nu nevaru vairs prasīt (lūgt) ko vēl. ka man kvotu uz laulībām vairs nav. Lai par to aizmirstu. Un tomēr....es ticēju un gāju cauri savai laimes terapijai un...Dievs mani apbalvoja ar lielu Mīlestību, laulību un ģimeni.
 

Un tā es varētu stāstīt vēl un vēl. Gan par karjeru, gan par naudu, gan par dzīves misiju, gan par dažādu citādu brīnumu notikšanu manā dzīvē. Bet nu rodas tas jautājums  - vai tad, ja tiešām dzīvo saskaņā ar Dieva un Visuma likumiem, ja strādā ar savu zemapziņu un mēģini sakārtot savu attieksmi cik nu labi vien tas ir iespējams – vai šajā gadījumā Dievam ir kāds pienākums dot tev visu, ko vien vēlies? Vai tiešām visas jomas ir iespējams sakārtot? Vai arī ir kaut kas ar ko vienkārši jāiemācās sadzīvot un samierināties?


Kā tur ir?
 

No vienas puses ir taču teiciens – „ja vien esi šo vēlmi ielaidis savā sirdī, tad Visums tev dos iespēju to sasniegt”. Vai tā ir?


Un kā tad ar atkarību no vēlmēm? Vai tad, ja rodas sajūta, ka tīri „mehāniski” un enerģētiski visu sakārtojot un izpildot vari dabūt rezultātu, vai te nav tieši runa par šo atkarību? Un varbūt pat lepnību? Vai augstprātību?
 

Un kur paliek ļaušanās Dievam un Augstākiem spēkiem. Kur paliek šī būšana mierā ar Dieva gribu?

Vai tad, kad lūdzam Dievu, jau iepriekš paredzam, ka Viņš noteikti dos mums to, ko lūdzam?


Iluta komentārā raksta: „Tas ir pierādījies 100tām,1000ts reizēm, ka tad kad mēs noņemam situācijas svarīgumu, atlaižam to, ļaujamies, viss notiek....notiek tad, kad mēs vairs to negaidām. Mēs neesam pieķērušies.”
 

Tā arī ir. Bet nu ir jautājums: cik tālu un kā mums ir jādara un ar sevi „jāstrādā” un kad jāsāk ļauties? Kurš ir tas mirklis, kad esi sagatavojis augsni, iestādījis sēkliņu, aplējis un nu ir jāgaida, lai Dabas spēks dara savu? Un kā saprast, ka šī sēkliņa tomēr neaugs? Un kad jāsāk rakt pa jaunam un sēt iekšā citu sēkliņu? Un kas jādara savādāk, lai jaunā sēkliņa ieaugtos?


Kā Tu domā?
Komentāri (54)  |  2011-06-15 10:18  |  Skatīts: 6842x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Inese* - 2011-06-15 10:25
Paskat, ko Robins Šarma ielicis tikko kā twitter:
The 2 dangers of success: #1. You stop doing the very things that made you successful. #2. You keep doing them (cont)

Re kā mēs šobrīd par vienu un to pašu:)
Tas informācijas trauks tomēr mums visiem ir kopīgs:)

Elīza* - 2011-06-15 12:16
Reiz vienā grāmatā lasīju, ka vajag izdarīt visu, ko vari izdarīt un rezultātu atstāt Dieva ziņā. Laikam jau sev jājautā: vai esmu visu izdarījis, ko varu. Nu es parasti sev atbildu, ka nē :) Laikam jau ir kaut kāds brīdis, kad katrs var pateikt - viss, es esmu izdarījis visu, ko bija iespējams. Un tad laikam ir tas, ko Iluta komentārā rakstīja - atlaist situāciju, atdot to Dieva rokās. Kas būs, tas būs. Un droši vien ir jābūt arī gatavam uz to, ka vēlme var nepiepildīties. Man liekas, ka tad ir lielāka cerība, ka piepildīsies :)) Apmēram tā izprotu šo jautājumu.

Elīza* - 2011-06-15 12:18
Mazliet palabošu. Precīzāk laikam būtu teikt, ka nevis jābūt gatavam, ka nepiepildīsies, bet jāpieņem arī tāds variants, ka var nepiepildīties.

Kristīne* - 2011-06-15 21:21
Es gan domāju, ka visas vēlmes piepildās, ja tās no sirds izsapņotas un izdarīti visi vajadzīgie sagatavošanās darbi. Kaut kur lasīju: "Nav tādu vēlmju, kas nepiepildītos. Tūkstots gadu gan var paiet, bet beigu beigās tās tomērt piepildās." Nu jā, nepiepildīsies šajā dzīvē, piepildīsies nākamājā. Tikai reizēm mūsu steiga dabūt visu maksimāli ātri un vislabāk jau vakar :))) un, protams, lepnība neļauj samierināties ar tiem 1000 gadiem. Par to lepnību un steigu - šeit es domāju sevi, tikai sevi. Es saprotu tā, izdari visu no sirds, lai sasniegtu savu mērķi (un parasti sirds arī pasaka priekšā, kad pietiek) un pārējais jau Dieviņa rokās - kad piepildīsies, šajā vai nākamajā dzīvē. Bez tam, dzīve taču ir brīnumu pilna, nepiepildās viena vēlme, noteikti piepildīsies 100 citas, jautājums, vai mēs to redzam. Kā teica "Mūzikas skaņās"?:" Ja Dievs aizver durvis, viņš kaut kur atver logu."

Inese* - 2011-06-15 21:39
Es piekrītu, ka nu ļoti grūti savas karmiskās mācības pārlikt pa 1000 gadiem.
Ja pieņemam, ka katra slimība, vai katra neizdošanās, vai katra karimiskā situācija ir mūsu mācībstunda, tad kā tagad saprast - vai Visums to dod tādēļ, lai taču mēs beidzot izprastu savu kļūdu un mainītos, vai arī tieši otrādi sadzīvotu ar esošo situāciju un meklētu mieru un harmoniju pieņemot situāciju.

Tātad - jautājums par to -cik mums ir ar sevi jāstrādā, lai mainītu situāciju un cik jāpieņem esošais.

Mēs taču esam savas dzīves autori. Tātad sanāk, ka mūža garumā mums jāmainās tik ļoti, cik mēs varam izmainīt savu dzīvi atbilstoši tam, kādu gribam dzīvot.

Turpinu par šo domāt.

Siņeļņikova grāmatā tikko kā izlasīju, ka pilnīgi visu savā dzīvē varam sasniegt. It kā jau es viņam nu ļoti uzticos, bet...turpinu par šo domāt:)

Iluta* - 2011-06-15 21:39
Inese,es nesaprotu šo tavu diskusijas tēmu?Tas ir es saprotu ,un nesparotu.Skan it kā tā,ka tev ir sācis palikt bail no kaut kā-ka kaut kas varētu nepiepildities,vai ja viss piepildiesies,ko darit pec tam.
Tad nākamais tavs jautājums-par atbildibas uzņemšanos par visu.Brīvība ir milziga atbildiba,pirmā brivibas puse ir but brivam no kaut kā,bet otra brivibas puse ir,bet kā dēļ man šī briviba ir vajadziga.Brivibai pašai par sevi nav nekādas jēgas,ja tā nav briviba kaut kā dēļ-brīvība dejot,brīvība radit muziku,briviba rakstit grāmatu,dzeju,gleznu.Kamer musu briviba nav izvertusies radošuma realizacija,mēs sajūtam skumjas,nepiepildijumu no tā no kā gribējam but brivi-tira zemapziņa,savs bizness,finansiala neatkariba u.c...
Piemērs-mēs sagatavojam augsni dārzam,mēs izraujam nezāles,nevajadzigos augus,to saknes-tā ir mūsu dzives negatīvā daļa.Taču ,lai radītu dārzu,nepietiek tikai izraut nezāles(attirit zemapzinu).Jā,tas ir nepieciešami,bet nav pietiekami.Mums vēl būs jāstāda rozes,tā ir pozitiva puse.Mums vajadzes iestadit daiļas puķes,skaistus kokus.Negtatīvā daļa bija tikai sagatavotšanās tam,lai notiktu kaut kas pozitivs.
Un visu sakartot pat nav iespējams,jo katrai jaunai velmei,kas piepildas,nāk lidzās blakus varianti,par kuriem mēs nepadomājam,bet ar kuriem mums ir jatiek galā.Es pati esmu vairakas reizes metusi prom visas garigas literaturas gramatas,tad ,kad kaut kas noiet ne tā kā ''gribeju'',bet pec kāda laika sapratusi,ka ja toreiz nebutu noticis tā vai tā,tad tagad es nebutu tur vai ar to.Un lasit grāmatas tikai lasišanas pec nav verts,tas tik tiešām nestrāda,ir jāsāk izlasitais pielietot dzive ,ikdiena.

Kristīne* - 2011-06-15 22:09
Vienā no Siņeļņikova grāmatām lasīju, ka patiesa samierināšanās ir Dieva dāvana, kuru, diemžēl, ne visi spēj sasniegt. Bet ja izdodas samierināties, nomierināt Prātu, Dvēseli, tu spēj izprast savas kļūdas, mainīt tās. Mani novērojumi rāda, ka jo vecāks (gudrāks) cilvēks, jo labāk viņš spēj samierināties. Vismaz man agrā jaunībā to bija ļoti grūti izdarīt. Siņeļņikovam ir grāmata par lepnību, tur diezgan labi tas viss ir aprakstīts. Arī man Siņeļņikovs ir autoritāte, esmu lasījusi, ka cilvēks, radīts pēc Dieva tēla un līdzības spēj piepildīt visas savas ekoloģiski tīrās vēlmes vajadzīgā laikā un vietā, ka viss ir cilvēka paša rokās. Bet, ja gribu būt godīga, līdz galam es tomērt tam neticu. Iespējams tieši ar šo neticību man arī ir jāstrādā.

Andra* - 2011-06-15 23:26
Darīt tik, cik sirdsapziņa ļauj, ļauties ar dziļu pazemību Dieva priekšā, ka Tu apzinies, ka viņš ir visu varens un viņam ir gala vārds =)
Un, jā, ar laiku- gadiem- kļūst vieglāk samierināties un pieņemt daudz ko, arī to, ka visas līdz bezgalībai sāpīgās mācībustundas ir nākušas tikai un vienīgi par labu pašam.
Paļāvību un veiksmi vēlu Jums visām- mēs visi īstenība saņemsim pēc nopelniem.

Iluta* - 2011-06-16 00:06
Ir pilnīgi dabīgi izvairīties no vientulibas un atbildības,jo no paša sākuma,pašas bērnības mums iemācija būt atkarīgiem no citiem,paļauties uz viņu padomiem,paklauties vinu vadibai.Mēs kļustam vecaki,bet neēsam izauguši.Visi dzīvnieki kļūst vecāki.Tiki cilvēka ir divas iespējas;vai nu kļut vecākam,kā ikvienam dzīvniekam,vai arī izaugt.Izaugt nozīmē tikt vaļā no atkarības.Dabiski,iesākumā šī iespēja izraisa bailes.
Piemēram,no paša sākuma mums ir teikts,ka mūs sargā Dievs.Pat bērniem saka naktī;"Nebaidies!Guli.Jūs sargā Dievs!
šis bērns vēl joprojām ir mūsos,bet kāds teica''Dieva nav.Tu vari gulet tumsa un ne no kā nebaidities.Tevi neviens nesargā.Bet tas nenozīmē,ka tu nevari gulet;mes baidamies,ir vajadzīgs kāds,kas mus sarga.Dievs bija izdomājums,bet tas palidzeja.Tas bija tieši kā homeopatiskas zales,vienkārši-cukura tablete.
Bet ja nu mēs esam slimi tikai ar ideju...Cik daudz visa pasaule ir slimu cilveku tikai ar idejām!Kāds sīkums,un viņi to pārspīle',gandrīz neapzinati.Vinu iedomatajam slimibām nav vajadzigas nekadas parastas zāles.Viss,kas vinim ir vajadizgs,tas ir iedomatas zāles.
Tumsa nav neka baisa,un visa tumsas baiļu ideja-tāir proekcija.Tad ir vajadzigs Dievs(Buda,Krisna,Allahs)-cita proekcija.Tas aizstavetu mus no tumsas.Vieni meli prasa citus melus,un tam nav gala;mums bus jaturpina melot.Protams bailes spiež mus baiditie no daudzām lietām.
Esi modrs.Skaties dziļi visā,kas liek tev baidities.Un tu busi parsteigts;ja ieskaties dziļi jebkur,kas tevī izraisa bailes,tās pazud.(Ošo)

Inese* - 2011-06-16 07:30
Ilutiņ - šis ir pirmais raksts visā mājas lapā, kur esmu ierosinājusi diskutēt un dalīties, nedod konkrētu savu atbilžu variantu un nostāju. Kur esmu uzrakstījusi vairāk jautājumu un domu ieviržu kā atbilžu.
Parasti es aprakstu situāciju un raksta beigās vienmēr dodu skaidru savu viedokli par to, kā to risināt, bet šoreiz jautājums palika atvērts.
Varbūt tāpēc Tev radās sajūta, ka nesaproti šīs diskusijas tēmu.
Mēs vienkārši esam pieradušas pie citas komunikācijas.

Man pašai šis variants ļoti patīk. Vairāk kā par jebkuriem citiem rakstiem, esmu saņēmusi atsauksmes un atbildes uz e-pastu. Man šķiet, ka caur šādu komunikāciju, lapa un mēs visas kopā kļūstam stiprākas:)

Starp citu, man vairākas meitenes ir jautājušas -kas ir tas, ko pati šobrīd mācos. Vai man vispār ir problēmas un vai ir kas tāds ar ko līdz galam nemāku tikt galā. Nu tad lūk - šis ir tas jautājums, par kuru un ar kuru šobrīd strādāju.
Un otra man šobrīdējā "aizraušanās" ir sarunas ar zemapziņu:)


Bet ok,ok - es ceru, ka šodien uzrakstīšu kādu rakstu savā tradicionālajā stilā.

Viens no ierosinājumiem bija -vai tieši tāpat kā mēs izgājām cauri čakru tēmai,vai tā nevarētu paņemt tēmas par Dieva un Visuma likumiem. Lūk varbūt , ka šodien iesākšu šo.

Kā jūs domājat? Vajadzētu?
Noderētu?

Gunita* - 2011-06-16 09:12
Manas domas- par dzives sakartosanu,sevis izmainisanu,visa izdarisanu un dzivosanu laimigi un talak nezinat ko darit...tad no sis dzives ir jaaiziet,jo esi izpildijis savu uzdevumu un viss.Kamer mums ir ko darit,kamer varam kadam palidzet,mes dzivojam.
Jauku dienu visiem!

Inese* - 2011-06-16 09:26
Jā - es ar esmu par darīšanu.
Jo , ja Dievs vairs nedod mācībstundas, ko risināt, tas nozīmē, ka laiks "doties prom".

Lazarevs savā "Karmas diagnostikā" rakstīja, ka viņš sāk satraukties nevis tad, kad ir problēmsituācijas, bet tad, kad ilgstoši tādu nav. Jo tad cilvēks sāk ieiet laiskumā, dzīvo kā patērētājs un vairs neaug.

Tā kā - priecājamies par katru mācībstundu, kas mums tiek dota un ar iekšēju mieru, laimi un prieku to risinām!!!!!

Šīs diskusijas laikā man radās doma, par jaunām tēmām semināriem - 1. Vēlmes un kā tās 'īstenot.
Un otra tēma, kas aiz tās tūlīt atvērsies būs - Mērķi un kā tos sasniegt.

Jūtu, ka tas Mēness aptumsums mūs te ļoti labi iespaido:)
Paldies Skaidrītei, kas pie cita raksta par to iekomentēja!

Dzintra M* - 2011-06-16 09:37
Inesīt,noteikti vajag par Dieva un Visuma likumiem,tas ļoti noderētu,tas taču ir visa pamats.

Inese* - 2011-06-16 11:54
Tūlīt ķeršos pie rakstīšanas :)

Lilita* - 2011-06-16 23:31
varbūt šis būtu par šo tēmu:)
http://www.sievietespasaule.lv/saruna_ar_daigu_strazdinu
Veiksmi!

Līga :)* - 2011-06-17 09:30
Izlasot šo rakstu man prātā nāk sena anekdote.....' Vīrietis katru vakaru lūdzas Dievam, lai viņam piešķir milzu bagātību. Un tā katru vakaru... Kādu vakaru Dievs vairāk neiztur un vīrietim atbild: " Es labprāt Tev dāvāšu milzu bagātību, tikai lūdzu vismaz izej no mājas un nopērc loterijas biļeti! "
....Man šī anekdote vienmēr atgādina par to, ka ir jādara, lai ļautos! Lai veicas ieraudzīt, sadzirdēt un vēlēties Visuma un Dieva dotās iespējas izmantot ! :)

Iluta* - 2011-06-17 09:41
Jautājums-ja arī ir tādi atsevišķi likumi-Dievam un Visumam,vai var paskaidrot kurš likums pieder pie kura.Kurš pie Dieva ,kurš pie Visuma?

Inese* - 2011-06-17 10:13
Varbūt, ka šo pēdējo jautājumu mums jāpārnes uz jauno sadaļu par Dieva un Visuma likumiem?

Liene* - 2011-07-07 10:07
Sveika Inese!
Nessen kā iegādājos Jūsu grāmatu. Lasot konstatēju, ka ļoti daudzkas ir jau lasīts citur, piem "The Secreet" grāmatā...! Vai ir tā,ka savā grāmatā Jūs uzrakstijāt tādu kā kopsavilkumu tam kam piekrītat pēc vairāk grāmatu izlasīšanas? Protams, kas ir arī piepildijies dzīvē... Kādas grāmatas ir Jūsu favorīt grāmatas? Piem., Ekharts Tolle? Man tomer ir prieks, ka uzrakstijāt grāmatu un spējāt visu apvienot. Veiksmi! :)

Liene* - 2011-07-07 10:16
Turpinu...! :)
Man liekas, jeb drīzāk esmu parliecināta, ka uz jautājumiem kuri ir šajā rakstā "cik darīt un cik ļauties" , Jūs esat atbildējusi citos rakstos pat ļoti precīzi un skaidri. Jūs to zināt, bet ir tāda īpašība, arī man, ka daudzkas piemirstas, bet visa zināšana ir zemapziņas arhīvā :) Es domāju, ka uz visiem galvenajiem jautājumiem ir jāsāk rakstīt atbildes uz tāda kā sienas dēlīša definīciju veidā, lai īsāk un konkrētāk. Lasot jeb pārlasot savas iecienītākās grāmatas piefiksēt atbildes uz šiem jautājumiem un , kad atkal pienāk mirklis,kad rodas jautājums, bet atbildes nav, uzmest aci uz "definīciju dēlīša" un gūt atbildi (kārtējo pozitīvo mierinājumu jeb lādiņu :)!

Inese* - 2011-07-07 10:56
Es protams esmu lasījusi ļoti daudz grāmatu un redzējusi arī The Secret filmu. Mana grāmata ir par to, kas manā dzīvē no visa, ko esmu lasījusi, ir noderējis un darījis mani reāli laimīgu, un tas, kas savukārt nav nesis rezultātus, tas palicis ārpus manas grāmatas vākiem.

Mana grāmata īstenībā ir kā tilts starp mūsu daudzās grāmatās izlasītājām zināšanām un dzīvi. Savā grāmatā es rakstu par to kā darīt, kā rīkoties un kā būt :)

Esmu jau kaut kur rakstījusi kas ir mani favorīti un mani neklātienes skolotāji. To arī vienmēr runāju savā pirmajā seminārā.
Vislielākā ietekme man ir no Bībeles un citiem senajiem rakstiem.
Un tālāk seko autori S.Lazarevs, V.Siņeļņikovs, A.Svijašs, N.Pravdina, L.Heija, S.Bon Bronika, M. Ņūtons.

Šo autoru vēsti es noteikti nesu un nesīšu tālāk savās grāmatās.

Nelasu Tolli, lai gan man ir viņa grāmatas. Lasu Šarmu - un viņu ļoti augstu vērtēju, bet nevaru teikt, ka no viņa ietekmējos. Drīzāk var teikt, ka viņš man palīdz vēlreiz sevī apstiprināt, ka viss tiešām tā ir. No viņa motivējos kā no stiprāka kolēģa, kurš ārkārtīgi daudz un smagi strādā :)

nu kaut kā tā :)

Kristīne* - 2011-07-07 23:26
Es domāju, ka jābūt ir dažādām grāmatām, dažādu cilvēku rakstītām pat par vienu un to pašu Visuma vēsti. Jo mēs esam dažādi un dažādi uztveram (saistībā ar mūsu pasaules ēkas redzējumu). Dieva likumi jau ir nemainīgi, bet kā tos paskaidro un kā es šo paskaidrojumu uztveru - tas var atšķirties. Viena grāmata mani uzrunā līdz sirds dziļumiem, cita ne. Un ne jau tāpēc, ka autors kaut ko nepareizi pateicis, vienkārši enerģētiski spēju labāk uztvert citu autoru. Man tā bija ar L.Vīlmu un Siņeļņikovu. Vīlmas mācību par piedošanu diezgan grūti uztvēru, bet Siņeļņikova aprakstītā (kas būtībā ir tas pats kā Vīlmas pasniegta) - tā ielija man sirdī viegli un ar prieku. Tāpēc, paldies, Inese par Jūsu grāmatu, jo noteikti ir cilvēki, kuriem iekritīs sirdī Jūsu vēstījums un sāksies pārmaiņas kas mums visiem nesīs prieku.

Bērziņa* - 2011-07-08 11:22
Inesīt... nevaru saprast!Ko darīt? Ja pasaulē sūtām mīlestību, tad arī pasaule sūta mums mīlestību. Ja pasaulē sūtām naidu(bēdas, dusmas,rūpes,neapmierinātību....utml),tad tas atgriežas pie mums. Bet: kā tad cīnīties.Kā AIZSTĀVĒT sevi, un arī savus bērnus,kad mums dara pāri? Reāli kā tas izpaužas,saprotu-mainīt sevi,mainīties... Bet kā reaģēt tūlīt un šeit konkrētajā brīdī,Inesīt??? Bērns redz,ka viņš netiek aizstāvēts(nu agresoram taču es nedrīkstu atbildēt ar agresiju?Bet kā atbildēt -? es nezinu, un viss atstāts pašplūsmā,un izskatās,ka tas cilvēks,kurš dara pāri-tikai zeļ un plaukst!!! Nu - kur tad taisnīgums? Tik bēdīgi reizēm kļūst. Jamaina vide? Tad sanāk - bēgšana. Kaut gan - ar tādu problēmu saskārāmies tikai šeit! Agrāk bija diametrāli pretēji! Bija cieņa un atbalsts! Inesīt,kaut ko esmu palaidusi garām.Vai arī man vajadzīgi kādi speciālisti?

Inese* - 2011-07-08 22:15
Tā galvenā lieta, kas jāiemācās ir - dzīvot ar mīlestību sirdī, bet reaģēt situācijai atbilstoši. Piemēram, ja sevi jāaizstāv vai bērns jāaiztāv - tad ir jāaizstāv. Var to izdarīt strikti, īsi, kodolīgi. Var pateikt stingrāku vārdu. Bet tas viss jāiemācās izdarīt nevis ar iekšēju agresiju, bet ar iekšēju dievišķu mīlestību.

Piemēram, iedomājamies kā mamma soda vai brīdina bērnu, ja viņš rīkojas nepareizi. Viņa var pat sakliegt vai uzšaut, ja tajā brīdī bērns grib pārkarāties pār palodzi n-tajā stāvā, vai pār akas malu, vai laivas malu utt. Mums ar savu ārējo reakciju ir jāaptur šī situācija. Bet sirdī taču mamma bezgalīgi mīl savu bērnu.

Lūk, pret tiem saviem skolotājiem, (kas izskatās pēc ienaidniekiem) ir jārīkojas tāpat - ārēji stingri un tā, lai saprot, ka joki nebūs, bet sirdī ir jābūt dievišķai mīlestībai.

Un īstenībā jau ir tā, ka mums neviens nedarīs pāri tad, kad būsim pilni mīlestības :)


Bērziņa* - 2011-07-08 22:31
Paldies.To man vajadzēja dzirdēt-par to reaģēšanu.Par - pilns ar mīlestību-laikam ne uzreiz izdosies. Bet ar laiku-varbūt:)




Lapa | 1 [2] [3] |

Atpakaļ