Cik darīt un cik ļauties


sadaļa: DAŽĀDI INESES RAKSTI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Šodien gribu parunāt ar Tevi par vienu sev tagad aktuālu jautājumu, kas var radīt risku mūsu Laimes terapijā. Un proti, tad, kad mēs iemācāmies sakārtot sevi, lai sakārtojas mūsu dzīve jomu pa jomai, tad varam nonākt pie sajūtas, ka liekas, ka pilnīgi viss šai dzīvē ir atkarīgs tikai no mums.


No vienas puses tieši tā arī ir. Kas iekšā, tas ārā. Kā mežā sauc tā atskan. Tie visi ir Dieva likumi un senču tikumi. Bet.....vai tiešām pilnīgi visu varam savā dzīvē sakārtot?
 

Vakar runāju ar savu vīru par savu jauno grāmatu un viņam saku, ka es varu stāstīt citiem tikai to, ar ko savā dzīvē esmu tikusi galā un par tām jomām, kuras savā dzīvē esmu sakārtojusi. Viņš uz mani mīļi skatās un saka – "tur tai tavā formulējumā kaut kas nav kārtībā. Ļoti augstprātīgi skan: „esmu sakārtojusi savu dzīvi jomu pa jomai”. Un kā tad ar Dieva gribu? Vai Dievam vietu un izvēli tu savā dzīvē atstāji?"


Mēs ilgi par to runājām. Un interesanti, ka šai pat laikā mājas lapā pie kāda raksta tikko kā tieši par šo tēmu iesākās šī pati diskusija. Un tā nu nolēmu uzrakstīt savas pārdomas šai sakarā un uzaicināt Tevi par to padomāt un varbūt komentāru sadaļā padiskutēt.
 

Nu sākam jomu pa jomai. Kā jau vienmēr es varu runāt tikai un vienīgi par savu pieredzi. Nu nav man tiesību stāstīt citu cilvēku dzīves stāstus.


Un manā dzīvē ir bijis tā, ka jomu pa jomai ir bijis sagrauts viss – veselība, attiecības, ģimene, karjera, darbs, nauda...utt. Tas bija pirms laimes terapijas.
 

Esmu ļoti mainījusi savu enerģētiku un ārkārtīgi daudz pārmaiņu savā dzīvē ieviesusi tieši attieksmes un domāšanas ziņā. Tu jau to zini. Gan grāmatā, gan citos rakstos esmu par to aprakstījusi krustām šķērsām.


Un tagad nu ir galvenais jautājums – vai tad, ja mēs visu darām pēc labākās sirdsapziņas un tiešām mainām domāšanu, paradumus, dzīves stilu un veidu – vai varam sasniegt visu, ko esam iecerējuši? Vai Dievs dos mums visu to, pēc kā tiecamies?
 

Ja esam vieni – vai varam satikt savu īsto un vienīgo?


Ja esam trūcīgi – vai spējam būt bagāti?
 

Ja esam slimi – vai spējam būt veseli?


Ja esam .....- vai spējam.....?
 

Un kur ir tā robeža, kuru vairs nespējam sasniegt? Vai tāda ir?


Nu, piemēram, man bija manas veselības problēmas - migrēnas. Visi ārsti (tiešām labi un titulēti mediķi) teica, ka tā nav ārstējama lieta. Ka man vienkārši ir jāiemācās ar tām sadzīvot, ka var nodoties meditācijām un lūgšanām, lai pēc iespējas attīrītu enerģētiku un atvieglotu šo stāvokli, bet ka izveseļoties nebūs iespējams. Tā ir karmiska vaina un galu galā manā dzimtā tā ir gan manas paaudzes, gan iepriekšējo paaudžu sievietēm.
 

Bet....būdama pārliecināta, ka sakārtojot attiecības ar sevi un Dievu, ka sakārtojot savu enerģētiku un fizisko ķermeni, ka darot visu to, ko mēs te darām laimes terapijā, es beigās tikšu no šīs savas slimības vaļā – un tā arī notika. Viss notika pēc manas ticības un Dievs man dāvāja veselību.


Cits stāsts – kad biju viena un vairākas reizes sagrēkoju ar „vēlmju sarakstu” Dievam, kuru Viņš izpildīja, bet es negribēju paņemt pretim, tad man vairāki enerģētikas mērītāji un dziednieki skaidri un gaiši pateica, ka man uz savu lielo mīlestību vairs nav nekādu cerību. Ka nepratu novērtēt to, ko man Dievs devis un nu nevaru vairs prasīt (lūgt) ko vēl. ka man kvotu uz laulībām vairs nav. Lai par to aizmirstu. Un tomēr....es ticēju un gāju cauri savai laimes terapijai un...Dievs mani apbalvoja ar lielu Mīlestību, laulību un ģimeni.
 

Un tā es varētu stāstīt vēl un vēl. Gan par karjeru, gan par naudu, gan par dzīves misiju, gan par dažādu citādu brīnumu notikšanu manā dzīvē. Bet nu rodas tas jautājums  - vai tad, ja tiešām dzīvo saskaņā ar Dieva un Visuma likumiem, ja strādā ar savu zemapziņu un mēģini sakārtot savu attieksmi cik nu labi vien tas ir iespējams – vai šajā gadījumā Dievam ir kāds pienākums dot tev visu, ko vien vēlies? Vai tiešām visas jomas ir iespējams sakārtot? Vai arī ir kaut kas ar ko vienkārši jāiemācās sadzīvot un samierināties?


Kā tur ir?
 

No vienas puses ir taču teiciens – „ja vien esi šo vēlmi ielaidis savā sirdī, tad Visums tev dos iespēju to sasniegt”. Vai tā ir?


Un kā tad ar atkarību no vēlmēm? Vai tad, ja rodas sajūta, ka tīri „mehāniski” un enerģētiski visu sakārtojot un izpildot vari dabūt rezultātu, vai te nav tieši runa par šo atkarību? Un varbūt pat lepnību? Vai augstprātību?
 

Un kur paliek ļaušanās Dievam un Augstākiem spēkiem. Kur paliek šī būšana mierā ar Dieva gribu?

Vai tad, kad lūdzam Dievu, jau iepriekš paredzam, ka Viņš noteikti dos mums to, ko lūdzam?


Iluta komentārā raksta: „Tas ir pierādījies 100tām,1000ts reizēm, ka tad kad mēs noņemam situācijas svarīgumu, atlaižam to, ļaujamies, viss notiek....notiek tad, kad mēs vairs to negaidām. Mēs neesam pieķērušies.”
 

Tā arī ir. Bet nu ir jautājums: cik tālu un kā mums ir jādara un ar sevi „jāstrādā” un kad jāsāk ļauties? Kurš ir tas mirklis, kad esi sagatavojis augsni, iestādījis sēkliņu, aplējis un nu ir jāgaida, lai Dabas spēks dara savu? Un kā saprast, ka šī sēkliņa tomēr neaugs? Un kad jāsāk rakt pa jaunam un sēt iekšā citu sēkliņu? Un kas jādara savādāk, lai jaunā sēkliņa ieaugtos?


Kā Tu domā?
Komentāri (54)  |  2011-06-15 18:18  |  Skatīts: 12369x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Sibrilla* - 2011-07-25 01:09
Savā grāmatiņā Tu raksti:"Ja Tu visu laiku klausītos tikai savā intuīcijā, kas ir dvēseles balss, tad būtu laimīga nemitīgi." Bet mana dvēsele laikam tad jau ar mani nerunā. Vai runā daudzās dažādās balsīs, iesaka dažādus savstarpēji pretējus ceļus! Man nav,ar ko "konsultēties"....Rezultātā - auzas:)

Inese* - 2011-07-25 06:24
Es piekrītu, ka tā var būt. Ja ilgstoši esam dzīvojušas un savu intuīciju neesam dzirdējušas, tad pienāk brīdis, kad vairs nevaram atšķirt kad tā runā un kura sīkā balstiņa man ir jāsaklausa.

Nu tad ir viena izeja - dzīvot saskaņā ar Visuma likumiem. Dvēsele un intuīcija vienmēr runā vienā valodā ar Visumu. Un ja mēs pārzinām Dieva, Visuma un Dabas likumus, tad dzīvojot saskaņā ar tiem, varam vienmēr būt laimīgas :)

ita* - 2011-11-04 00:39
jums vienkarsi ir tads liktenis, jus jau nezinat, cik daudz jusu gadijumaa no jums dotaa esat sasniegusi pati. Svarigakais ir "visu dzivu butnju lidzjutiba"'. Man ir dots. Bet cik daudzmiljoniem cilveku nav nekaa.? Un vai viniem ir jamaca but laimigiem? Katram ir jaatrod savs kods lidzjutibai, bet tas prasa milzumlielu darbu ar sevi un apzinju

Maija* - 2011-11-04 01:46
Man ir jautājums, kā jāsaprot ļaušanās,ja veidoju domu karti tam ,kādas attiecības vēlos un kādu cilvēku sev līdzās gribētu redzēt? Saprotu, ka nevaru vēlēties to vienu konkrēto, jo tas pat būtu tā kā pret otra cilvēka gribu varbūt. Bet cik daudz šādā situācijā vajadzētu ļauties un atdot visu Dieva rokās, sakot: "Dod man tādu cilvēku, kādu esmu pelnījusi" vai tomēr turpināt domās sūtīt Visumam, ka gribu tādu īpašību, tādu... utt. ??? Cik daudz ir pašai jādomā, jādara un jāiegulda vēlamajās attiecībās un cik daudz jāatdod Dieva rokās? Jo dažās diskusijās esmu lasījusi, ka jūs sakāt, ka pārāk daudz kaut ko vēloties, Dievs to nemaz nedod......

xxx* - 2011-11-04 02:34
Ita, paldies ka izvilki šo rakstiņu.
rakstā izliktie jautājumi, man nedod mieru jau kādu otro nedēļu. Kuļās un kuļās pa galvu.
Lazareva lekcijas mani pasita uz daudziem jautājumiem ( nav teikts ka es viņu līdz galam saprotu. Viņš tik koncentrēti runā. ), tiesa manī pašā jau kādu laiku bija neizpratne , intuitīvi jutu ka kaut kas nav , bet kas ??? nesapratu.
Tagad lēnām pa vienam
- Par jautājumu, Dievs dos mums visu ko vēlamies. Kā tur īsti ir, mēs prasām visu ko attiecības, veselību, kas nu kuram nepieciešams. Bet vai tā nav patērētāja nostāja ??? Man liekas ka ir. Man piemēram šobrīd ir iedotas galvassāpes, nav iedotas attiecība u.t.t. , es esmu neapmierināta ar to. Tātad mēs neesam mierā ar Dieva gribu, tātad mēs nepieņemam to kas mums ir. Mēs neredzam šajā Dieviško, neredzam ka ar to Dievs mums norāda , audzina , piemēram, kādam ir iedotas attiecības kurās netiek apmierinātas seksuālās vajadzības , vai tiek pazemots, tad šādās attiecībās cilvēks mācās apvaldīt savu iekāri, savu lepnību. Ja cilvēks ierauga uz ko viņa situācija ved, tad arī tā tiek mainīta no Dieva puses.
- te arī pamazām izriet otra daļa kas nedod mieru man. Kas ir šis domu kartes, nieciņi ko novietojam, lai piesaistītu ko vēlamies. vai tā tomēr nav maģija cilvēku pašu izpildījumā. un kā tā iet kopā ar Dievišķo gribu???

Pamat doma kā cilvēkam dzīvot ir izteikta desmit baušļos. (Es viņus īsti nezinu, teiksim tā es ticu Dievišķam, to ko piedāvā baznīcas manī neatsaucas).
- cilvēcisko mīlestību nestādīt augstāk par Dievīšķo mīlestību.
Līdz šim man starp šiem jēdzieniem bija = zīme. Šobrīd es to izprotu tā ka cilvēciskā mīlestība balstīta vairāk uz emocijām. Dievišķa vienkārši stāv pār visu.
- pārējais godāt, nezagt, netiesāt u.t.t.

Tās ir domas kas manī šobrīd risinās .


xxx* - 2011-11-04 02:46
un vēl. Mēs te sūtam mīlestības bumbas un nezin ko. Bet ja mūsos ir vairāk ši cilvēciskā mīlestība, kas balstīta vairāk uz emocijām. Šī mīlestība nav nemaz tik tīra savā dievišķajā izpausmē. Ja mūsos mutuļo vairāk emocijas, iekāres un sazin vēl kas , tad ir jautājums ko mēs tam otram cilvēkam aizsūtam. Forma it kā ir laba ( kas var būt labāks par mīlestības bumbu0, bet saturiski upssss vien sanāk.

Inese* - 2011-11-04 05:16
Sākšu ar to, par ko man ir visvieglāk atbildēt - proti, par tiem nieciņiem, ko mēs lietojam kā simbolus. Tiem ar Dievu tiešā nozīmē nav nekāda sakara. Mēs tos nepielūdzam, un mēs neaizstājam savas lūgšanas ar nieciņu kompozīcijām vai vizualizācijas karšu izveidi, mēs neveicam kulta vai maģijas rituālus, lai kaut ko pieburtu. Simboli ir vajadzīgi tikai un vienīgi mūsu zemapziņai, lai tā palīdzētu virzīties pretim mūsu garīgajam vai cilvēciskajam mērķim.

Piemēram, periodā, kad ļoti gribēju satikt savu īsto mīlestību, visu biju salikusi pa pāriem. Tas manai zemapziņai palīdzēja nostellēties uz pāra attiecību frekvences ;)

Par vēlēšanos,ļaušanos un Dieva klātbūtni tai visā - es vienmēr tur pieminu salīdzinājumu ar zemnieku, kuram pašam ir jāapar lauks, jāiesēj sēkla, jāuzirdina pa virsu zeme, jāaplaista un tad jāatstāj to visu mierā, lai visuvarenais Dabas spēks to uzaudzētu.
Ar vēlēšanos ir tāpat - mēs lūdzam no Dieva mīlestību, mēs lūdzam, lai varam satikt savu īsto un vienīgo, savu pāra dvēseli utt. Pašas pa to laiku sakārtojam savu zemapziņu - gan domādamas labas domas, gan izlikdamas simbolus vai vēl kādas citas palīdzības, lai apziņa un zemapziņa būtu noskaņota uz šī paša viļņa, ko mēs no Dieva lūdzam, un tad vienkārši paļaujamies un ticam, ka no šī brīža ejam pretim savam mīļotajam.
Un vai viņš būs mazs, resns un plikpaurains, vai arī garš, atlētisks un bieziem matiem - tas jau ir pakārtots jautājums.

Runājot par mīlestības bumbu -
pat, ja viena otrai aizsūtīsim labas emocijas, tas tikai un vienīgi uzlabos mūsu garstāvokli un 'pašsajūtu. Es tur nesaskatu nekādu sliktumu.
Manuprāt tas ir jauki, aizsūtīt otram gaišas domas, mīļumu vai sirds siltumu.

xxx* - 2011-11-04 05:40
Inesīt, es tev vairāk vai mazāk piekrītu. Bet ....
Ir man bijis periods kad ko ne iedomājies tas vis tiek dots, šobrīd tas viss vēl turpinās ... bet tad aizdomājos cik tālu .....cik tālu tā var iet .... sakaŗtojot dzīvi cilvēciskajā plāksnē, iespējams mēs nodarām pāri dvēselei .... kā es to domāju - (skan nedaudz mozahistiski :) ) ... ja mums kaut kas nav dots tas dvēselei ir pats labākais lai attīstītos, pilnveidotos , bet mēs instinktu vadītu, vēlamies labāku dzīvi ( es nesaku ka nevajag uz to tiekties) mums tas tiek dots, bet vai tas dvēselei ir labāk??.
Ideāla variantā man liekas ka ir jātiecas uz labāku dzīvi, bet primāri būtu dveseles vajadzības.

Baiba* - 2011-11-04 16:46
Man patīk, xxx, ka aizskāri interesantu tēmu! Man šķiet, ka viss jau ir dvēseles mācība. Varbūt šai gadījumā, kad viss nāk viegli, mācība ir pieņemt to visu ar pateicību un tai pat laikā neieslīgt pašamierinātībā. Vai sajusties tā visa cienīgai, vai nebaidīties saņemt visuma dāvanas. Varbūt savas grūtās mācības esi jau izgājusi? Varbūt Tev tieši grūtāk ir pieņemt, ka viss piepildās, kā cerēts? Tā jau ir tā ļaušanās es domāju. Es nedomāju, ka visām dvēselēm visos dzīves posmos būtu nepieciešamas grūtas un smagas mācības. Kā Tev šķiet?

joliite - 2011-11-04 17:25
xxx, man ļoti patīk Tavi komentāri, jo tie parasti ir tādi reāli. Bet vai tagad Tu neej pa dziļu, nemoci pati sevi?
Man šķiet, ka reizēm vajag vienkārši ļauties nvis amalizēt un meklēt skaidrojumus. Pēc sevis esmu novērojusi, ka tad kad sāku uz kādu jautājumu ieciklēties, tad "krītu uz nerviem" apkārtējiem - jo provocēju uz diskusijām. Reizēm pārāk uzbāzīgi.
Te varbūt parādās tā neapmierinātība ar sevi, ar notiekošo. Vairāk jācentrējas uz labo... Ja Tev tiek dots, tad, priecājies, baudi, dalies! No tā visi būs tikai ieguvēji.
Lai veicās!

xxx* - 2011-11-04 18:23
Joliit es nemoku sevi, tās domas visulaiku apmet līkumu un atgriežas, bet ikdienas dzīvi tas būtiski neietekmē. Man vismaz ir tā ka ir lietas kas viegli izprotās un nemanot iekļaujas , pārmainās dzīvē, bet ir lietas kas nāk nedaudz smagāk ar dziļākām domām ar dziļākām iekšējām vibrācijām, neatkarīgi no apkārt notiekošā ir iekšējas satraukums, neizskaidrojamas emocijas, pat nobirst kāda asara ( ir tā ka asaran birst kādas sekundes, bet ķermenim ir sajūta ka esi pusdienu atraudājis) . Man tad parasti noder uzraksts no Zālamana gredzena " arī tas reiz pāries"
Liela patiesība ir arī Baibas vārdos . Ļaušanās.
un vēl , ja par labajām lietām " arī tas reiz pāries" ... un tad kad no dzīves pazūd arī labās lietas un mēs sirdī spējam saglabāt mieru un siltumu, tad mēs esam uz pareizā mīlestības ceļa
Paldies meitens, ka esat .... upss acss stūrīts palika mikls :)

Baiba* - 2011-11-04 20:47
Citrreiz man arī ir 'šoks, tā laikam nevar teikt- drīzāk- pārsteigums, ka kaut kas, ko esmu ievēlējusies, atnāk tik viegli- par to iedomājos, aizmirstu- un bac- jau tuvākajā laikā dabūju. Un tad man liekas, bet kā- es taču ne afirmācijas skaitīju, ne kartes zīmēju, pat ne meditēju, vai tad man pienākas? Tad es mācos vienārši pieņemt to... Bet ir lietas, pie kurām man vairāk jāpiestrādā un kuras man nekrīt no "zila gaisa". Citas ar strādāšanu pie savas vēlmes izdodas sasniegt. Es arī vienmēr domāju- kā tās dažas lietas man nāk viegli - ievēlies un ir, bet citas nāk grūtāk ilgāk. Tas pat nav dalījums -lielas-mazas lietas, es vēl neesmu "izkodusi"kāpēc īsti tā. Vienīgais ko zinu, tām lietām, kas nāk ātri un viegli, neesmu uzkrāvusi tā saucamo svarīgumu', ka man par katru cenu to vajag. Drīzāk tas ir tāds "nebūtu slikti, ja man būtu... vai es varētu..", bet bez tādas dzelžainas "iekošanās" savā vēmē.

Baiba* - 2011-11-04 20:49
Pēdējais vārds bija domāts "vēlmē"

Baiba* - 2011-11-04 20:57
Lūgšanās jau arī pēdējais vārds paliek Dievam, piemēram, lūdzu to un to un lai tas notiek tad, ja tas ir manam augstākam labumam un labvēlīgs man apkārtējiem un tomēr Tavs prāts lai notiek (es domāju- ja tas nav pretrunā ar Tavu (Dieva) gribu).

Inese* - 2011-11-05 02:36
Zini, xxx, man ir tā, ka , ja vēlos kaut ko pa daudz - tad arī dabūju pa daudz.
Un tad sākās manas dvēseles mācības kā tikt ar to galā.

Nu, piemēram, es ļoti vēlējos ģimeni, es ļoti vēlējos bērnu, es ļoti vēlējos suni un kaķus, es ļoti vēlējos izprast savu dzīves misiju un ļoti vēlējos to visu iekustināt un darīt un idzīvot pa 100%. Un man tagad tas viss ir. Un manai dvēselei šobrīd sākas milzu mācība - kā tagad paņemt to visu pretim.

Kā izbaudīt laiku ar savu ģimeni, kā paspēt katru dienu būt citā pilsētā ar semināru (jo es taču to gribēju. Es lūdzu Dievam un Visumam, lai Pavasara studija iekustās un lai cilvēki sāk par šo visu aizdomāties un lai pēc iespējas plašāk tas viss aiziet). Kā paspēt izdot arvien jaunus un jaunus izdevumus un nomenedžēt esošos.
Un kā tai visā saglabāt laimes sajūtu, labu enerģētiku, ļauties un baudīt.

Manas domas ir tādas, ka pat tad, kad mums piepildās visas mūsu vēlēšanās, dvēselei darba nepietrūks :))
Nu manai vēlravien ir un ir ko darīt ;)

Paldies, par šo diskusiju. Interesanti par šo visu tā pa dziļam padomāt.

Laura* - 2011-11-06 00:38
Man patīk dzīvot ar apziņu, ka "Dieva sapņi par mani ir lielāki nekā tie, ko pati par sevi sapņoju". Līdz ar to pieņemu tās reizes, kad gaidītais it kā nenotiek, taču pārsvarā vienmēr mani sapņi piepildās vēl bagātīgāk, nekā es biju iztēlojusies!!!

saulgrieze - 2012-06-12 07:23
Viss mums ir Dieva dots. Apzinamies vai neapzinamies, pieņemam vai nepieņemam, priecājamies vai bēdājam...tā gan ir mūsu izvēle, ko Dievs mums bezgalīgajā mīlestībā dāvājis. Neiedomājami daudz iespējams mainīt caur pieņemšanu, piedošanu un pateicību. Arī iemīlot savu ienaidnieku, un tālu viņš nav jāmeklē...turpat sevī. Un tad jau patiešām atgriežamies pie visa ko Dievs dāvājis :)

dainarozenberga - 2012-06-12 17:20
Saulgrieze, ļoti skaisti pateikts par ienaidnieka iemīlēšanu. Iemīlēšana un mīlestība kā tāda ir atslēga visām sirdssāpēm, kaitēm un harmonijas ienākšanai mūsos. Iemīlot, pieņemot sevi un savu dzīvi kā pilnību tieši konkrētajā komplektācijā bezgalīgi vairojas pateicība, miers un mīlestība... Ir vērts iemīlēt - īpaši ienaidnieku sevī.... Mēs jau paši to daļu sevī, kas mums nepatīk padarām par ienaidnieku, piekaram kaut kādu "birku"... Bet vai tad tieši tā ir tā sliktā daļa? Varbūt tieši tā mūs padara daudz pieņemošākus, pazemīgākus un mīlošākus... jo pilnība jau ir tikai Dievs...

baibam - 2012-06-12 17:29
Ir tik jauki atkal pārlasīt senākus rakstus un atkal pasmelties sirdsgurdības. Jo viss jau aizmirstas... Tas ir tik pat jauki, kā atkal un atkal pārlasīt mīļu grāmatu,sirdī ielīst siltums. Novēlu visiem šodien no sirds sajust Dieva mīļumu, mātes zemes un dabas skaistumu un brīnumainību! Lai mazgājam acis rasā un paskatāmies uz pasauli atkal ar izbrīnu!

Dace Kalēja - 2012-06-17 06:22
Ja runā par ļaušanos, tad paskatoties atpakaļ varu atcerēties daudzas un dažādas situācijas, kurās bez manas iejaukšanās un saspringtas iešanas uz risinājumu ir piepildījušies mani sapņi, manas domas. Ir bijušas reizes, kad es kādam esmu teikusi, ka būtu ļoti labi, vai ka es ļoti, ļoti gribētu to un to. Un, nesaspringstot uz risinājumu meklēšanu, risinājums pats ir atnācis. Un tas ir noticis laikā, kad es nepazinu vēl Pavasara studiju.
Tagad es saprotu, ka visvieglāk ļauties ir par tām lietām, kuras nav dzīvē tik ļoti izvirzītas priekšplānā. Tad nav stress par procesu, nav šaubas par izpildīšanos. Var par šo konkrēto lietu pasapņot un palaist vaļā ;)
Es tieši šobrīd mācos dzīvot viegli. Mācos procesus, kuri nav aktuāli šodien, nedaudz ieskicēt un ar smaidu palaist. Zinu, ka, ja nesaspringšu un turēšu acis vaļā, tad rīt notiks tieši tā, kā tas būtu vislabāk tieši priekš manis. Un ja kaut kas notiek citādāk, nekā es gribētu, tad saprotu, ka tieši priekš manis šobrīd tā laikam būs vislabāk :)

ilonas - 2012-06-25 20:35
Mani brīzīem kaitina manu kolēģu rīcība. protams, ne tas, ko viņi dara ārpus darba, bet tas, ko viņi dara darbā. Vēl precīzāk sakot, mūsu sadarbība ikdienas situācijās. Būsim reāli, dažkārt darbā pavadām daudz vairāk laika kā mājās. Attiecīgi arī šeit saņema lielu daļu savu dzīves, Visuma mācību.

Tad radās jautājums? Cik ļauties kolēģu līšanai tavā daba pienākumu lauciņā un cik darīt, lai šo procesu apstādinātu? Laikam vēl svarīgāks jautājums būtu - ko dzīve man ar šo situāciju grib pateikt? Kā saprast to?

saulgrieze - 2012-06-28 00:25
Tagad varu teikt - jo cilvēks vairāk atveras Dieva dāvanām, jo dāsnāk saņem :)

inese - 2012-06-29 16:07
Ilonai-
ja kāds lien mūsu lauciņā (vienalga kolēģi, kaimiņi, radinieki, draugi...) tas nozīmē, ka mēs to ļaujam.
ka nav nekādu personīgo robežu.

Manā dzīvē ir ļoti konkrēts piemērs - 7 gadus es dzīvoju šai mājā un mums nebija uzlikta sēta. Kaimiņi arvien biežāk sāka staigāt caur mūsu dārzu un es arvien vairāk par to dusmojos. Dusmojos un cietos. Purpīnāju gan pie sevis, gan skaļi.
Bet....nekas nemainījās.
Līdz pirms kāda mēneša vienkārši uzlikām mazu žodziņu un viss sakārtojās:)))

Tātad - ja Tev šobrīd nav skaidru robežu, kur sākas Tava telpa (vienalga vai privātā dzīvē vai darba pienākumu laukā), tad cilvēki šiverējas krustu šķērsu nevis tāpēc, ka viņi Tev grib nodarīt pāri, bet gan tādēļ, ka tas ir kaut kas kopējs.
Viņi nedomā, ka tas ir Tavs lauciņš. Viņi domā, ka tas ir kopējais lauciņš.
Izdari kādas dažas darbības, lai viņi spētu saskatīt šīs robežas.

inese - 2012-06-29 16:10
Saulgriezei-

cik ļoti es Tev piekrītu par Dieva dāvanām.
Man šobrīd svarīgāks par visu šķiet šis Kanāls savienojumā ar Dievu.

inese - 2012-06-29 16:10
Saulgriezei-

cik ļoti es Tev piekrītu par Dieva dāvanām.
Man šobrīd svarīgāks par visu šķiet šis Kanāls savienojumā ar Dievu.



Lapa | [1] 2 [3] |

Atpakaļ