Lutināšana. Bērni un vecāki.


sadaļa: BĒRNI UN VECĀKI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Vakar braucot uz Kuldīgas semināru, fonā klausījos radio, kur bija raidījums par bērnu lutināšanu un izlutinātiem bērniem. Un tā kā tēma ārkārtīgi interesanta, man tiešām bija sajūta, ka jāņem telefons un jāzvana uz raidījumu, bet nu...nolēmu atturēties
J


Tomēr vēl arvien šodien par to domāju. Īstenībā tā ir liela māksla – atšķirt kur sākas un beidzas bezgalīgā vecāku mīlestība un tas, ko skaidri zinām, ka ar mīlestību sapildīts bērns būs pašapzinīgāks, mierīgāks un laimīgāks pieaugušais kā tas, kurš būs audzis mīlestības badā.
 

Un tad nu tā sāku domāt – ko nozīmē lutināt bērnu un kas vispār ir lutināšana. Taču ik pa laikam lietojam šo vārdu gan attiecībā pret sevi, gan attiecībā pret citiem. Un tad nu man jāsecina, ka lutināšana varētu būt, ka darām kaut kādas ļoti patīkamas lietiņas, kas palīdz mums būt laimīgiem.


Un ar bērniem ir tas pats. Mēs ar dažādām īpašām metodēm palīdzam viņam būt laimīgam.
 

Bet kur tad ir atšķirība?


Un manā skatījumā gan runājot gan par bērniem, gan mums pašiem – lutināšana vai izlutināšana, vai varbūt izlaišana, jeb par mums pašiem izlaišanās – ir mēra sajūtas trūkumā.
 

Tikmēr visu darām ar mēru tikmēr viss ir kārtībā. Tikmēr pieļaujam, ka mūsu pašu vēlmes sāk diktēt mums noteikumus un mēs nespējam atturēties darīt tikai un vienīgi patīkamās lietas, tā sākas personības regress – mēs vai nu iestiegam slinkuma vai dažādu atkarību diktētā enerģijā vai arī kļūstam īgni un neapmierināti, kad nenotiek tikai tas patīkamais.


Lūk – ar bērnu ir tas pats. Kamēr bērns laimīgs bauda lutināšanu un dēļ tās pildās ar mīlestību – tikmēr viss ir kārtībā. Savukārt tad, kad viņš sāk pieprasīt un niķoties, ja vairs šī lutināšana nenotiek, tad jau sākas izlutināšana.
 

Lutināšana ir balva. Lutināšana ir gardums. Lutināšana ir dzīves deserts. Un visu laiku ēst putukrējumu nav veselīgi un arī nemaz negribas.


Kāds ir vidusceļš un līdzsvars?
 

Man jau šķiet, ka pati svarīgākā lieta ir sarunāšana – tagad darīsim to un pēc tam to, kas tev patīk (proti, pēc tam būs tā lutināšana).


Un tā es runājos ar sevi, un tāpat es sarunāju ar bērnu. Un šad tad jau ir mēģinājumi izlūgties, izraudāt vai izčīkstēt, lai tas, kas jādara – nav jādara, bet uzreiz var saņemt to, kas patīk. Bet tā kā zinām, ka bērna robežas nosaka vecāki, tad varam saprast savu atbildību, ka bez šīm vecāku noteiktajām robežām bērnam pašam saprast ko var un ko nevar ir ļoti grūti. Savukārt tad, ja jau sākotnēji ir skaidrs rāmis, vai skaidras robežas ko drīkst ko ne, kas ir labi, kas ne, kā jāuzvedas mājās, skolā un sabiedrībā, tad bērnam kļūst ārkārtīgi viegli. Cits jautājums, ka pieaugot viņi no šīm robežām grib izkļūt, bet....tas jau būs cits stāsts citā mūsu sarunu reizē;)
 

Bet runājot par lutināšanu – esmu par to, ka mīlēt vajag ļoti, ļoti un lutināt arī, bet visā ir jāvar ieturēt līdzsvaru. Un pats svarīgākais – sekot, lai kopējais enerģētikas svārstiņš grieztos pozitīvā virzienā.

Komentāri (10)  |  2011-04-12 13:05  |  Skatīts: 4347x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Līga* - 2011-04-12 13:56
Paldies par atbildi! Jau kādu laiku par šo jautājumu ar sevi sarunājos un meklēju atbildi! :)

Inese* - 2011-04-12 13:59
Priecājos, ka manas pārdomas noder :)

Ilva* - 2011-04-13 23:23
Brīnišķīgas pārdomas...man ļoti patīk:)...kurš gan vel labāk...kaut ko tādu var pateikt:)
Paldies.

estere* - 2011-04-14 10:08
Protams, tajā ir liela daļa patiesības, bet realitātē ir samērā grūti nospraust šo robežu. Katrs no mums ir atšķirīgs. Pat vienā ģimenē, kur aug vairāki bērni, katram derēs citāda pieeja, dažreiz pat ļoti atšķirīga. Un otrkārt, bērns visu laiku cenšas paplašināt savas robežas, kas pakāpeniski arī notiek, tikai vecākiem ir jāspēj pasekot, cik šo robežu paplašināšanu ļaut. Jo robežas bērnam dod drošības sajūtu!

Inese* - 2011-04-14 10:44
ai kā es piekrītu par to, ka bērns visu laiku cešas šīs robežas paplašināt. Piedevām - tieši sev vēlamajā virzienā ;)

Līga - sen nedzirdētā :)* - 2011-04-20 15:20
Sveikas, meitenes un Inesīt :)
Jā arī man šobrīd ir jāmāk sadzīvot ar 10-gadīgu zēnu, kas 1,5 gadu atpakaļ ienāca vīra ģimenē. Vīra vecāki uzņēmās atbildību par zēnu - mātes bojāejas situācija, tā nu ir sanācis, ka patreiz ar vīru dzīvojam pie viņa vecākiem, lai palīdzētu vecākiem, taču tulīt uz vasaru mēs ejam prom, jo jāiekārto sava ģimenes ligzdiņa, tad lūk par bērniem runājot - mēs patreiz vēl gaidām, kad pieteiksies mazais, taču ikdienā ar šo zēnu ir diezgan grūti sadzīvot! Protams, ka saprotam, ka pietrūkst mammas mīlestības, bet esmu ievērojusi, tik līdz mēģinu rast pieeju un ir lietas kas arī zēnam jāuzņemas piem. savas istabas kārtošana, protams viņam nav režīms un uzskatu zēnam tiešām ir paveicies ar šo ģimeni, visi mīlam, vedam uz trenniņiem, kopā ar vīru brīvdienās ņemat līdzi ārā spēlējam futbolu, un uz baseinu braucam, taču tāpat viņš ir diezgan kašķīgs, esmu sevi pa šo laiku audzinājusi un analizējusi kā man izturēties tieši tādos brīžos, kad viņš melo par mājas darbu izpildi vai kad vienkārši nevēlas palīdzēt kopējā mājas sakopē!? Es pat varētu teikt ka šādos brīžos man kaitina šādas rīcības, šī man ir liela mācībstunda laikam pacietības izturības ziņā, cenšos pieņemt viņu tāds kāds viņš ir un kā Tu Inesīt rakstīji, ka iespējams tauriņš vēl nav gatavs lidojums - ir tāls ceļš vēl priekšā! Esmu runājusi arī ar psiholoģi, kura ieteica, ka zēnam vajag adaptēties un viņa redz to ka tieši es varu zēnam palīdzēt! Un galvenais jautājums, kā ikdienā uzturēt pozitīvo lādiņu, ja ik pa laikam zēns mēģina speciāli kaitināt? Vai tas nozīmē manī pašā ir šī aizkaitināmība? Vai varbūt man nevadzētu tik ļoti pārdzīvot par šīm situācijām, bet no otras puses mēs dzīvojam vienā mājā, kur ik dienas esam kopā un palīdzam protams arī vīra vecākiem!
Es atvainojos, kad tik gari uzrakstīju, taču šī situācija tiešām man ir ļoti iespaidojusi, un iedosiet kādu labu padomu :)
Ar saulainiem sveicieniem Jums visām :)
p.s.paldies par šo mājas lapu Inesīt, lai gan nerakstu pie visiem rakstiem, bet noteikti izlasu un klausos meditāciju disku - tas man ir mīļš - mana pasaulīte :)

Inese* - 2011-04-20 15:37
Nu re cik līdzīgi - man ar 10 gadīgs bērns, kurš ienāca ģimenē 2 gadi atpakaļ.
Viena lieta ir pilnīgi skaidra - šiem bērniem ir liela nedrošība, jo ir izjucis kaut kas tāds, kas piedzimstot bija pamatvērtība (mamma un tētis blakus). Un turpmāko dzīvi šie bērni pirmo, ko gribēs nodrošināt, būs tieši šī stabilitāte, drošība ģimenē un nemainīgi dzīves apstākļi.
Un katra kašķēšanās vai katra blēņa būs kā protests vai iebildums pret to periodu, kad dikti pietrūka mīlestības.
Un var gadīties pat tā, ka šobrīd mīlestība pietiek, bet bērns turpina kompensēt kādu iepriekšējo periodu, kad bija šis iztrūkums.
Vienīgais, ko mēs šeit varam darīt, ir dot milzīgu mīlestību, radot mājīgu un mierīgu vidi un pats svarīgākais - emocionālo drošību, ka neviens nekur nepazudīs un šī ģimene viņam saglabāsies.

Runājot par to vai bērns atspoguļo mūsu iekšējo sajūtu- jā, lielā mērā tā tas ir. Tomēr ir jāņem vērā šo bērnu īpašā jūtība un protests pret apkārtnotiekošo. iekšēji viņi ir ļoti apvainojušies, ka mammas nav blakus. Un ja nekā to nevar nodrošināt, tad mums, kas esam šiem bērniem blakus, ir šī sajūta pēc iespējas jākompensē.

Un vēl tā ir kā laba pieredze katrai jaunai ģimenītei- vai esam gatavi, ka mūsu ģimenē aug bērns:)

Līga - sen nedzirdētā :)* - 2011-04-20 17:36
Paldies, Inesīt par komentāru! Vispār jā - tā varētu būt, ka iepriekš viņam nav pieticis ģimenes kopējo pasākumu. Klusībā domāju varbūt mums vienkārši "nesapas", jo ir cilvēki ar kuriem es varu brīvi kontaktēt, bet ir cilvēki kurus man ne īpaši tuvu gribas sev pielaist, vai tās ir horoskopa zīmes vai kas cits, bet iekšēji mani kkas atstumj no šī bērna. Ar prātu apzinos situāciju, jo pašai agri mammīte aizgāja, cenšos dod visu to labāko ko varu sniegt - mudinu zīmēt, spēlēties utt.

Un arī tas, vai esam gatavi bērniem, un kā mēs tiksim galā ar vecāku lomu un godu! Jāmācās, jāmācās un vēlreiz jāmācās... :)

Lelde* - 2011-04-21 20:28
Līgai. Labā grāmatā reiz lasīju, ka, ja ir problēmas ar mājas darbiņu darīšanu, tad labi noder, ja bērnam dod izvēli - vai Tu šodien izsūksi istabas vai sagriezīsi rosulu vai tml. Varbūt darbiņiem jābūt līdzvērtīgiem, bet tā iespēja izvēlēties neatbrīvo kūtrāko no darbiņu darīšanas. Nu tā kaut kā. Varbūt noder. Es ar savai lielajai meitai reiz pamēģināju - nu strādā. LAi veicas!

Līga - sen nedzirdētā :)* - 2011-04-25 18:11
Leldei. Paldies par padomu, noteikti pielietosim un skatīsimies kas mums sanāks :) Šī man tiešām laba pieredze un treniņš bērnu audzināšanā!
Lai mums visām veicas!


Atpakaļ