Laulība un gredzens...
sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
autors: ZANDA TIESNIECE
Labdien, Pavasara studijas lasītāj! Pavasara studija aug, tāpēc uzrunāju neitrāli, jo nu jau šo mājas lapu apmeklē ne vien sievietes, bet arī vīrieši. Arī es augu, mācos mīlēt sevi, būt laimīgai. Šo visu mācos jau kādus 2 gadus. Nav daudz, bet man tas ir sasniegums. Jo sevišķi pēc visiem dzīves notikumiem, kas saskrēja vienā putrā - mazai, nepieredzējušai meitenei bija jātiek galā vienai. Un viņa neprata, tik pēc tam, kad visu bija sačakarējusi, atnāca apziņa - ka kļūdījās... Kāpēc tieši par šo vēlos Tev pastāstīt? Jo man sirds sažņaudzas to visu atceroties. Un te ir stāsts par mīlestību, kuru centos izpostīt un tas, paldies Dievam, neizdevās. Par baznīcā svētītu mīlestību - laulību. Šodien, skatoties bilžu krājumus, lai varētu parādīt savas mājas lapas lasītājām, nejauši "uzdūros" uz vienas mapītes, kur ieraudzīju sevi - nogurušu, bet laimīgu. Nogurušu, jo es tur biju vedējmātes godā un, protams, negulētās naktis parādīja savu. Bet smaids un mīlestība valdīja visam pāri, arī gredzens pirkstā.Domā, tas nav tik svarīgi? Man tas ir svarīgi un man kā sievietei ir svarīgi, ja attiecībās valda harmonija un mans kvēlākais sapnis bija laulības baznīcā, kuras arī notika un vēl vairāk, ievedu baznīcā jauno pāri. Bet mana laulība - tā ir pagātne. Tāpāt kā kāzu bildes, kuras vairs nevaru atrast. To nav vairs! Sirds sažņaudzas, kaklā kamols, acīs asaras. Asaras birst, sāpe nāk ārā! Atzīstos - es izjaucu šo Dieva svētītos savienību! Es aizvedu vīru, lai šķirtu laulību! Es liku vīram vilkt nost svētīto zelta riņķi un pati novilku to sev. Es lūdzu piedošanu vispirms Dievam, ka nenovērtēju viņa dāvanu. Dāvanu - savu vīrieti, laulību un sevi šajā visā. Es lūdzu piedošanu savam vīrietim, kurš mani ne reizes nav pametis, līdz šodienai! Tieši tā - mēs esam kopā, mēs bijām laulāti, mēs vēl joprojām uzskatām sevi par laulātiem, kaut arī viņš mani vairs par savu sieviņu nesauc. Viņš man nāk pretī pat tumšu ielu uz pieturu, viņš mani pavada uz autobusu, kaut arī kavē tikšanos. Viņš man pasniedz gultā kafiju, ceļ ik rītu augšā ar skūpstu, viņš mani mīļo, kad es raudu, viņš mani saspiež, kad esmu dusmīga, sakot - nekur nespruksi! Viņš ceļ bērnus opā un saka viņiem - esat īstas mīlestības augļi. Viņš man saka - Tu esi mana laime, mana mīlestība! Rakstot šo visu, es raudu, asaras birst, bet vēlos Tev pavēstīt, ka viņš ir piemērs tam, kā tiek saglabātas attiecības. Viņš ar savu rīcību parāda, ka īsta mīlestība nav naudā, bet ir sirdī. Viņš, lai man būtu labi, mierīgi parakstīja papīrus. Pēc tam es raudāju un lūdzu viņam piedošanu, bet viņš...tik sēdēja un neko neteica. Un prom neaizgāja... Es izjaucu laulību, bet viņš neizjauca ģimeni. Esmu par to pateicīga viņam. Esmu pateicīga arī Tev, ka Tu šo lasi, ka beidzot šī sāpe ir kārtīgi izstāstīta un atzīta. Ka beidzot esmu saņēmusies piedot sev, jo redzu, ka mīlestība stāv pāri visam. Es apzinos, ka iespējams vairs riņķis pirkstā nebūs, jo tas sapnis ir izsapņots, bet mīlošs vīrietis, mans vīrs sirds un Dieva priekšā, ko neviens un nekad neizjauks, ir kopā ar mani. Vēlos Tev pateikt - pirms izlem spert šādu soli, padomā, vai tiešām vēlies.. Ar cieņu,
Zanda
|
