Misija, bizness vai darbs


sadaļa: DARBS, NAUDA UN BIZNESS
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Šodienas sarunu gribu sākt ar to kā mēs nonākam līdz sapņu piepildījumam, kā un vai vispār uzdrošināmies sapņot, un kur ņemam spēkus, lai sasniegtu savus izvirzītos mērķus.

Gatavojot semināru vīriešu auditorijai par naudas pelnīšanu un bagātību, dažādās sarunās bieži runājam par cilvēka uzdrošināšanos izvirzīt un sasniegt lielus mērķus. Man šobrīd šis temats ir aktuāls un droši vien tieši tādēļ Visums palīdz man šo tēmu atvērt gandrīz vai katrā sarunā ik dienas. Un man par lielu pārsteigumu, atklājas, ka lielākā daļa pieaugušo cilvēku pat īsti nezin, ko viņi grib sasniegt, ko grib darīt, kāpēc to grib utt. Cilvēki ir atmetuši ar roku sapņošanai (vizualizēšanai, ideju radīšanai) un lielu skaistu mērķu izvirzīšanai. Izrādās, ka ļoti daudzi (it sevišķi, ja vairs nav gluži pusaudžu vecumā) ir vīlušies ceļā uz mērķiem, nesaskata ne dzīves krāšņumu, ne jēgu. Ir pazudusi ticība un nav arī skaidrs redzējums kā tad tos iespējamos mērķus varētu sasniegt. Un tas ir vienalga vai gribas uzsākt jaunu biznesu, atrast savu īsto vietu dzīvē, izveidot ģimeni vai uzcelt māju. (Parasti sievietes vairāk ir norūpējušās par attiecībām, vīrieši par pašrealizāciju un savu vietu dzīvē. Bet būtība jau nemainās).

Kad sevī pašķetināju šo domu tālāk, tad man šobrīd ir radies tikai viens tāds reāls izskaidrojums kāpēc tā tas notiek. Un man šķiet, ka varētu būt tā - cilvēka sapnis ir bijis tik ļoti liels, tāls un licies nesasniedzams, ka pietrūka spējas saskatīt kā pie tā nonākt. Un tad vienreiz nesanāca. Otrreiz nekā. Un kādā brīdī cilvēks sāk domāt, ka sapņiem (idejām) un realitātei nav nekāda sakara. Un tad var nonākt līdz tam, ka tā īsti sapņot vairs negribas un jaunas idejas izvirzīt nemaz nav ne intereses, ne spēka.

Ko darīt?
Atsākt sapņot un vizualizēt, domāt un radīt : ))

Tikai tad, kad reāli savās domās gara acīm redzēsim, kur gribam nokļūt un kā dzīvot, tikai tad mums patiešām ir iespēja ar laiku tur būt.

Vienīgi, šai brīdī ir gudri nesabiedēt sevi ar tālo lielo sapni vai mērķi un nesākt sev teikt, ka nav taču nekādu resursu, lai to sasniegtu. Nevajag sev sākt iestāstīt, ka šim sapnim nav pamatojuma un ne prāts, ne sirds nespēj saskatīt un sajust kā to sasniegt. Atceries, viss atkarīgs no Tavas enerģijas, Tava spēka, Tavas jaudas. Katrā reizē, kad Tu pasaki, ka Tev nesanāks – spēki zūd. Katrā reizē, kad saproti, ka vairojot dievišķo spēku sevī, Tev sanāks – spēki un enerģija aug.

Ja gadījumā Tev ir iestājies mirklis, kad sapnis liekas tāls un neaizsniedzams, tad zini, ka ceļa posmu līdz rezultātam, Tu vari sadalīt pa gabaliņam, pa etapam. Ja cel māju un uz šo brīdi Tev ir tieši tik daudz naudas, lai iemaksātu naudu par zemi, tad nebaidi sevi, ka visai mājai Tev tās nav. Ir būtiski, ka saskati kā nopirkt zemi. Un tālāk – turpini sapņot, konsultēties un domāt par projektu. Un pēc tam saskati kā vari ielikt pamatus. Un tas nekas, ka nevari māju uzcelt pusgada vai gada laikā. Svarīgi, ka redzi kā vari izdarīt pirmos soļus šai virzienā un vairot savu spēku, savu enerģiju, savu ticību, lai izdarītu nākošo soli.

Un es zinu, ko runāju. Es šobrīd esmu tieši šādā situācijā. Un ja atskatos savā dzīvē, tad visi iepriekšējie lielie mērķi tika sasniegti tieši šādi. Es nekad tā īpaši neesmu uztraukusies, ka man nepietiks spēka lielā mērķa īstenošanai. Es esmu priecājusies, ka varu sasniegt pirmo pakāpienu ceļā uz šo mērķi.

Gan izdodot grāmatas, gan veidojot Pavasara studiju, gan šobrīd – lolojot savu sapni par zemi un māju, es eju soli pa solim. Un neuztraucos cik ilgs ir šis viens solis un cik laika man katrā etapā ir jāpavada. Es baudu šo laiku kā īpašu un gara acīm redzu visu ainu kopumā. Un ja manā dzīvē tas strādā, tad arī Tavā tieši šie paši Visuma likumi un kārtība strādās.

Un kā jau vienmēr tas tiek no Augšas tā sakārtots – ka tas, ko zinu un ko saprotu, ir jādod tālāk. Tieši tāpēc jaunajā semināru un praktisko nodarbību ciklā „Misija, darbs vai bizness” mēs runāsim tieši par to kā izvirzīt savas dzīves mērķus, kā saskatīt savu misiju un piepildījumu, kā radīt jaunas idejas un kā tās realizēt. Kā atrast savu vietu dzīvē. Kā saskatīt dzīves jēgu. Mēs mācīsimies kā ceļā uz mērķiem audzēt savu spēku un enerģiju, ticību un pārliecību.

Kāpēc to saucu par praktisko nodarbību kursu? Jo paralēli mūsu tikšanās reizēm, mēs šo jomu kārtosim dzīvē. Ja ir jāuzsāk bizness – tad ir jāuzsāk bizness. Tad to arī darīsim. Tad nevis vairs vāksim zināšanas un gatavosimies, bet reāli darīsim. Un katrā nākošā tikšanās reizē jau runāsim par to kā mums tas dzīvē strādā. Dažreiz jau tiešām ir vajadzīga šī pleca sajūta, kur kāds pabiksta, kāds iedvesmo un kāds pajautā kā gājis.
Pirmā nodarbība būs 26.janvārī plkst.14.00-18.00. Pieteikšanās kā vienmēr: pavasarastudija@gmail.com
 
 
Lai Tev izdodas izvirzīt un radīt skaistus nākotnes sapņus un tos sasniegt!
Ar gaišām un tīrām domām, Inese
Komentāri (8)  |  2013-01-21 07:42  |  Skatīts: 4344x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Ilze Gulbe - 2013-01-21 23:17
Inesīt, superīgs raksts un ļoti laba ideja praktiskam semināram, kas jau vairs nav jauna no Tavas puses, izskatās, ka ar vēl praktiskāku piegājienu.
Es Tev pilnīgi piekrītu par to, ka cilvēki "nobriedušā" vecumā zaudē azartu uz dzīvi, to jaunības degsmi, kad jūra līdz ceļiem un viss liekas iespējams un iestājas rutīna un viss kļūst tāds pelēcīgs.
Ir tik labi, ka ir tāda Pavasara stdija un Inese kā "jauna meiča" savos 44 ar savu paraugu demonstrē, ka viss vēl tikai priekšā un viss ir iespējams!
Tas manī arī uzjundīja mazliet uz laiku atikto lektoru lietu. Laikam mazliet ne no īstās tēmas ķēros klāt vai arī viss notiek kā jānotiek - galvenais noķert īsto brīdi plūsmā un savā sajūtā!

Gunita Gunny - 2013-01-21 23:32
Sveika, Inese! :)
Raksts ka naglai uz galvas, jau labu laiku censos reanimet savus sapnus, bet saprotu, ka tam nav ne speka, ne energijas un iespejams atlaujos domat, ka tiem vairs nav jegas. Vai butu jakeras pie jauniem merkiem? Apmeram zinu, kas man sagada prieku, tacu apnemibas pasai to sev noorganizet ir parak maz, ka ari nejutos ta ka man butu isti ko dot citiem. Vai tas ir iespejams, ka esmu pazaudejusi spejas, kuras man bija?
Apzinos, ka 31 gads ir apmeram puse no manas dzives vai pat mazak, un saja laika iesligt rutina un necensties sasniegt merkus ir noziegums, tacu kur, lai nem spekus un energiju merkus saskatit un uz tiem iet?

Atvainojos, ka rakstu bez garumzimem, atrodos arpus Latvijas un seit datoram nav iespejas tadas uzlikt.

Lai Jums jauka diena! :)

inese - 2013-01-22 04:46
Ilzīt:))
Tu taču zini, ka "esam jaunas, skaistas, veselas un bagātas". un tas tā būs arī tad, kad mums būs 50, 60 un 70 gadi.

Es ļoti priecāšos, ja atsāksi lektoru lietu. Jo būsim vairāki, jo vairāk iespēsim un pasaule kļūs labāka, spēcīgāka un mīlestības piepildītāka :))

inese - 2013-01-22 04:49
Gunitai-
Ir vienkārši jāsāk. Soli pa solim, līdz atgriežas spēja sapņot un vēlēties, vizualizēt un domāt radošas domas. Un tad kopējā enerģija mainīsies, uzlabosies un pietiks spēka izdarīt pirmo soli. un tad vēl vienu. un tad vēl vienu. Un tā soli pa solītim sasniegt mērķi pēc mērķa :))


ince - 2013-01-22 05:50
Inesit, paldies par rakstu.
Izlasiju rakstu un dzili aizdomajos par atbalstu un pleca sajutu realizejot lielos sapnus. Tas ir loti svarigi, lai vismaz sakuma blakus buta kads, kurs uzmundrinas. Bailes no neizdosanas un izgasanas paralize darbibu. Un sapnis paliek sapna limeni. Bet isteniba vajag tik maz- iedrosinajumu.
Lai visi musu sapni piepildas!

inese - 2013-01-22 06:08
Jā, iedrošinājumam un pleca sajūtai ir milzīgs spēks, jo tas papildina mūsu pašu iekšējo spēku un enerģiju.

Ja protam izmantot kolektīvo spēku savam atbalstam (nekļūstot no tā atkarīgi), tad šādi tiekam tālāk un esam veiksmīgāki.
Tādēļ, es ar katru mirkli vairāk novērtēju kolektīvo spēku un personīgo atbildību. Šis komplekts ir dikti labs : )

ilvak - 2013-02-28 18:35
Paldies par iedvesmojošo rakstu. Manī pašlaik manos 45 arī ir tāda urdoša ,nemierīga sajūta, ka ir kaut kas jāmaina. Iepriekš tā nebija. Strādāju darbu ne jau prieka pēc, iztikas pēc un saprotu tas nav labi. Bet kā mainīt ne tikai domās, bet arī reāli dzīvē to, nesaprotu īsti. Ja vien arī mūsu pilsētā būtu iespējami šie Ineses semināri es pirmā aizskrietu :)

inese - 2013-02-28 20:34
Nu varbūt, ka tomēr var vienu reizi mēnesī atbraukt uz Rīgu.
Seminārus liekam cikliski, lai nav pārāk tuvu viens otram un lai tiešām no visām Latvijas pilsētām var atbraukt.


Atpakaļ