sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
Es atceros, kā es vienu dienu domāju un apzinājos, ka es vēlos nebaidīties ne no kā. Atceros arī, kā kāds vieds cilvēks, kam es ļoti uzticos, teica, ka cilvēki katrs no kaut kā baidās, ka tikai bērnībā ir tā, ka cilvēks ne no kā nebaidās. Bet es tomēr vēlos tā. Ja arī bailes dzīvei kaut kādās izpausmēs piešķir burvību, es to nevēlos. Es vienmēr esmu par skaidrību, bet bailes ir māņi, bezjēdzīga migla. Bet šodien un vakar manī radās urdošs jautājums: cik tālu cilvēks drīkst iet savā bezbailībā? Cik tālu drīkst būt bezbailīgs un cik tālu tas cilvēkam nav lemts vai varbūt jau kaitīgs, dzīvokot uz Zemes? Es vēlos brīvību un laimi, ko sniedz bezbailība, sajūtu ,ka es varu visu, ka es esmu kopā ar Dievu katrā solī un milzīgo pašapziņu, ko šīs sajūtas izraisa.
Un tai pašā laikā - kur ir robeža? Ne velti es atcerējos, kā bērnībā ne reizi vien, iespējams, biju spēlējusies ar nāvi. Kā mani 8 gadu vecimā sakoda svešs suns vienai vēlu vakarā pastaigājoties un cik ļoti man paveicās, ka tas suns sāka sarieties ar citiem suņiem, novērsdamies uz brīdi no manis un es varēju pa to laiku aizskriet mājās, un ka tas notika ziemā, kad biezas drēbes.
Atceros kā citā reizē es skaraidelēju pa nepazīstamu pakalnu kopā ar kaimiņu meitēnu un, kā vienmēr droši jūtoties, ielēcu kādas mājas kanalizācijas satura novietnē, sūdos līdz vēderam ar reizi. Ja es tajā sekundes sitdaļā līdz lēcienam nebūtu nolēnusi, ka nevajag tomēr lēkt uz rās interesantās virsmas pašu vidu, tad, iespējams, es ar vienu lēcienu uzreiz noslīktu, un tā otra meitene, kas bija par mani drusku jaunāka, man nevarētu palīdzēt.
Atcerējos, kā 11 gadu vecumā reiz gāju pa ceļu kopā ar savu labāko draudzeni un dusmīgi pārmetu viņai, ka viņa ir pārāk bailīga un parātīga un teicu viņai apmēram tā :"Gribi redzēt? Es iešu pa šosejas vidu ar aizvērtām acīm!" Mēs tieši gājām pa šosejas asu līkumu. Un es savus vārdus turēju lepni un spītīgi. Tieši tad brauca pretī mašīna un es pēdējā brīdī atvēru acis un man kaut kā paveicās, ka tā mašīna nobrauca kādu sprīdi vai pat drusku mazāk gar manām kājām, bet man nekas nenotika.
Un pāris gadus vēlāk kopā ar to pašu labāko draudzeni ziemā nez kāpēc mums gribējās paskraidīt un paslidināties pa pavasarīgi kūstošu dīķa ledu, kau gan tas ledus drusku tirkšķēja zem kājām. es biju vieglāka un pārslīdēju pāri viegli, bet draudzene pie pašas malas ielūza, un labi, ka pie pašas malas, jo tālāk tam dīķim dibena nebija un mēs abas nemācējām peldēt.
Un kopā ar citu draudzeni es 1.klasē pēc stundām gājām pie manas mammas uz darbu, lai ātrāk - pāri lielajam pils aizsargdīķim.:), kuram bija tāds ledus, ka tas ledus izslatījās kā slapjš, ūdeņains sniegs. 1. klasē pēc stundām man patika visur staigāt ar kādu no klasesbiedriem, man nelikās, ka būtu jāpasaka mammai, ja es, ejot uz mājām, izdomāju ar draudzeni kārtīgi izstaigāties un tad iet pie viņas ciemos, pie viņas ģimenes pavakariņot. Nav ne jausmas, kā mamma bija mani atradusi un atnākusi pakaļ jau pa tumsu, mobilo vēl nebija. Un tikai dusmojās, ka ar vecmammu jau esot gribējušas policiju saukt. Man nepatika, ka vecmamma par mani izteicās kā par tādu kauna traipu, no kā viņai kauns citu cilvēku acīs. Man vienkārši bija tāda daba, ka nelikās vajadzīgs ne prasīt atļaujas, ne dot kādus paskaudrojumus ģimenes locekļiem, man laikam ne no kā nebija bail, un tas, kā es dzīvoju, man likās dabiski. Es uz pasaules labi jutos. Man patika pēc stundām iet izpētīt ceļus pa ceļam uz mājām, pa kuriem es nekad nebiju gājusi, par to, cik laika tas prasīs, tas mani nesatrauca.
Vēlāk gan bailes manī iesējās, un tagad ( man ir 21 gads) es apdonājos, ka tās ir kā cietums man. Tikai kā būtu, ja to nebūtu nemaz? Diez vai arī tagad bīstamās situācijās man vienmēr paveiktos.
Ar cieņu,
Ieva Kļaviņa
