sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: DACE HARTMANE
Sveika, brīnišķā!
Šoreiz vēlos ar Tevi parunāt par sapņiem. Nevis tādiem, kādi rādās mums guļot miegā, bet gan par tiem, kurus izsapņojam vaļējām acīm, esot nomodā. Esmu bezgalīgi priecīga un pateicīga, ka manī atkal ir ieplūdusi enerģija, kas ļauj cilvēkam brīvi sapņot...par jebko, kas ienāk prātā, par jeb ko, kas sniedzas tālāk par pieņemto un saredzamo. Interesanti, ka skatoties šodienas acīm, es apzinos, ka reālā dzīve, notikumi, sabiedrības pieņēmumi mani no tā visa bija ļoti attālinājuši un tikai pavisam nesen es atkal ar pilnu jaudu ļaujos savas interesantās sapņu pasaules radīšanai un baudīšanai... Laikam arī jāsaka, ka šīs sajūtas “atvērās” pēc Haruki Murakami romānu un Agneses Bērziņas grāmatas “Cilvēks uz gaismas viļņa” izlasīšanas.
Nevajag domāt, ka reālā pasaule ir tikai te uz ielas, veikalā vai darbā. Reālā pasaule ir arī visur citur, visvairāk – mūsu iekšējā domu pasaulē. Patiesībā, tas ir vienīgais, ko neviens mums nevar atņemt, nevar mainīt – tikai mēs. Turklāt, ja mūsu “sapņainās” domas aizsniedz noteiktas dvēseles emocijas, tad sākas domu materializācijas process. Ja ticēsi šiem sapņiem, izjutīsi tos ar visu savu būtību, iedzīvosi sevī izsapņotos mirkļus, tie dosies taisnā ceļā pie Tevis kā taustāma realitāte. Ar nosacījumu, ka tas viss patiks Tavai dvēselei. Jo domas spēj radīt visu, ko mēs vēlamies un pat ko nevēlamies. Šajā sakarā nāk atmiņā stāsts par kādu cilvēku, kurš diemžēl vairs nedzīvo šajā pasaulē. Viņš gribēja uzcelt savai ģimenei skaistu māju un, izdomājot, kur viņš to vēlētos, aizbrauca pļavā, starp smilgām apgūlās un teica: “Šeit būs mana māja”. Vēlāk, staigājot pa neapkopto pļavu, norādīja, kur būs vannas istaba, kur virtuve, kur viesistaba utt. Draugi skatījās uz viņu un nodomāja, ka vīrs ir “izkūkojis” prātu. Bet nebija viss... Viņa spilgti iztēlotais sapnis, piepildīts ar emocijām, ticību un pat īstenām sajūtām, kadas rodas, piemēram, sajūtot sievas ceptās plātsmaizes smaržu, piedzīvoja šo sapni īstenībā... Patiesi, tā māja tur šodien stāv. Un tā ir cilvēka sapņa materializācija. Nav jau “jānobeidz” savs sapnis ar to, ka kalkulējam, kā tas piepildīsies, pietiek ar to, ka izdzīvojam to līdz sirds dziļumiem un Visums pats parūpēsies, kā to realizēt :). Turklāt, ne jau visam vienmēr ir jāpiepildās. Citkārt, jau pati sapņošana kļūst kā īsta realitāte – kam vēl atkārtoties :).
Jo cilvēkam plašāka apziņa, jo vairāk sevi iespējams izjust kā Radītāju, kurš veido savu pasauli. Es savu sapņu pasauli veidoju ar domu, ka esmu Dievišķa būtne un es varu to radīt kādu vien vēlos. Kāpēc lai es sev liegtu sapņot un justies laimīgai arī šādā aspektā? Kā jau teicu, tas patiesībā ir vienīgais, ko mums neviens nevar atņemt, neviens nevar ierobežot (ja vien mēs neļaujamies ierobežojumiem), neviens nevar pierādīt, ka tas, ko es sapņoju, nav reāls vai ir nepareizs... Vai Tu uzdrīksties sapņot lielus sapņus – brīvi un bez bailēm, šaubām un neticības?
Un atkal vēlos teikt, ka mums šajā sakarā tik daudz jāmācās no bērniem. Pieaugušais dzīves laikā “apkraujas” ar dzīves raizēm, aizmirst par to, kā ir sapņot, iztēloties un būt savā ideālajā pasaulē. Bērns to spēj darīt viegli, jo viņam nav uzliktas domāšanas robežas, bērns spēj raudzīties ar ļoti plašu skatu uz dzīvi – izdomāt vis kaut ko, reizēm pat prātam neaptveramo. Un te pat jāsaka, ka viņa apziņa reizēm ir daudz plašāka nekā dažam labam pieaugušajam...
Cik tālu sniedzas Tavi sapņi? Vai vari sevi iedomāties mūžam laimīgu, patiešām lidinoties dažus centimetrus virs zemes? Vai vari sevi iedomāties un sajust mīlestības piepildītu, sniedzot arī citiem to neierobežotā daudzumā? Vai vari sevi iztēloties veiksmīgu, bagātu un gudru? Vai vari iedomāties sevi dzīvojot pašas veidotā ideālajā pasaulē? Es ticu, ka ir iespējams sajust apmākušos un lietainu dienu, bet dzīvot tajā kā saules pielietā, palmu un ziedu piepildītā paradīzē. Tu esi šeit un tagad, bet iekšēji baudi vasaru...
Mīlestībā, Dace
