sadaļa: LEKTORI RAKSTA

autors: ILZE GULBE

Tikai esot laimīgi, mēs varam radīt kaut ko labu un paliekošu, un nodzīvot tādu dzīvi, kādu vēlamies.

Laime ir izvēle, katru brīdi, katru mirkli. Laikam jau grūti iedomāties plašāku, visaptverošāku jēdzienu kā laime.

Kad esam vērīgi un apzinamies, laime ir visur. Cilvēci, katru cilvēku individuāli vienmēr ir vienojis viens mērķis – būt laimīgiem.

Tas, kam Tu pievērs savu uzmanību - iet plašumā, izplešas Tavā dzīvē, apziņā, ienāk Tavā dzīvē kā notikumi, cilvēki. Tā ir liela bagātība, kad izdodas vadīt dienas apzinoties, nevis autopilotā vālējot no viena termiņa līdz nākamajam, no vienas aktivitātes uz nākamo, pievelkot ķeksīšus un nosvītrojot izdarītos darbus.

Pati priekš sevis esmu sapratusi, ka apziņas un laimes trenēšana burtiskā nozīmē tiek vingrināta līdzīgi kā jebkurš muskulis sportā, ieradumi ikdienas dzīvē  vai jaunu prasmju apgūšana – tādu kā braukšana ar riteni, peldēšana, utt.

Pirmais ir lēmums – dzīvot apzināti – ielaižot to savā dzīvē, nebloķējot laimi un prieku ikdienā, ikvienā brīdī.  Laime ir visur – jāiemācās  saskatīt. 

Nu piemēram, sākšu no pavisam ikdienišķas situācijas. Pati atrados Ziepniekkalnā – no arhitektūras viedokļa ne pašā iedvesmojošākajā Rīgas rajonā – gāju un kārtoju savas nekustamo īpašumu darīšanas. Vienmēr, kad skatos uz šīm lielajām daudzdzīvokļu mājām, iedomājos, ka tur katrā dzīvoklī ir vesela pasaule – cilvēki iekārto savu dzīvi, veido savu pasaulīti, unikālu tikai viņiem un katra no šīm dzīvēm ir romāna vai filmas vērta.

Tad es turpinu vērot šo pavisam it kā ikdienišķo apkārtni – o, iesmaržojas tikko pļauta zāle, tas atsauc atmiņā bērnību laukos. Pēkšņi skatos, vairāku māju pagalmā izveidoti ļoti jauki un skaisti apstādījumi, gluži kā jebkuras Eiropas metropoles parkā.

Eju tālāk – mājas galā uz betona bluķiem sēž divi jautri vīriņi – kaut kas no bomzīšu stiliņa vai vienkārši ‘’profesionālu stingro dzērienu lietotāju‘’ klubiņa. Abi vīriņi ar lielu entuziasmu klausās diezgan skaļu mūziku no melna kasetnieka vai disku aparāta un skaļi apspriež tā darbības uzbūvi, pogas, viņi izskatās absolūti laimīgi šajā mirklī un šajā vietā. Blakus nolikts kortelītis un viņiem viss notiek. Skatos uz viņiem un domāju – viņu dzīvē viss ir kārtībā, viņi ir mierā ar to, kur ir un kas notiek.

Pēc minūtem 15 eju atpakaļ uz mašīnu, atkal garām šiem vīriņiem, septmebra pēcpusdienas saule jauki spīd, un vīriņi turpina savu aizrautīgo diskusiju. Viņi izskatās pilnīgi laimīgi. Viņi nav ne sliktāki, ne labāki par jebkuru no mums. Mēs visi esam līdzīgi – katrs savā kombinācijā un situācijā. Un kurš var apgalvot, ka Dievs nav arī starp viņiem?

Un to laimi var saskatīt jebkurā brīdī – iebraucu benzīntankā, jo deg spuldzīte, bez domāšanas leju pilnu bāku, un esmu pateicīga, ka nav jādomā par to, ka varu ieliet tik un tik latus, esmu pateicīga, ka bez domāšanas pietiek naudas pilnai bākai. Atceros laikus, kad turēju benzīna pistoli un aprāvu liešanu pie 5-10 vai 15Ls.

Šī pati pateicības sajūta atgriežas Rimi pie kases – varu pirkt veselīgus, garšīgus ēdienus, baudīt to, ko vēlos, pie kases daudz nav jādomā. Zinu, ka ir bijis citādi un, tāpēc esmu pateicīga par šo pārpilnību.

Pēc tam iebraucu vietējā tirdziņā nopirkt to, kas vēl septemebrī aug dārzos – un ir no sirds pateicība šiem darba rūķiem, kas ar vēja un saules aprautām un appūstām sejām tirgo savu sastrādāto – no šiem cilvēksiem nāk tāds dabas spēks un īstums. Un esi atkal priecīgs, ka vari atbalstīt ar savu naudu šo apriti un pretī dabū dabīgas dabas veltes.

Un tā jau var turpināt bez gala – laime un pateicība iet roku rokā – kad esi pateicīgs par jebko – automātiski kļūsti laimīgs, kaut uz brīdi, un tad atkal meklē nākamo brīdi – un tā no brīža uz nākamo brīdi.

Esi vēlu mājās – bērni vēl neguļ, cerēji jau gulēs, mājās bardaks, viss pa gaisu – vajag tikai vienu mirkli, lai nomainītu fokusu no dusmīgās mammas uz laimīgu sievieti, kurai ir bērni – labi, ka viņi ir, labi, ka ir māja.

Cerēji, ka vīrs jau būs bērnus nolicis, bet vīrs vēl nav mājās – un atkal – nevis dusmojies, bet priecājies, ka Tev ir mīļotais vīrietis, kurš drīz būs mājās. Bērnus ātri var nolikt, māju mazliet pievākt vai astāt uz rītu un šo mirkli parvērst burvīgā pieredzē – uzvārīt tēju, ja ir vēlme, pamieloties ar garšīgu vīna glāzi un aizvadīt aizejošo dienu jaukā sarunā, un tā ir laime.

Galvenais – uz ko nofokusējam savu uzmanību, to arī dabūsim kā pieredzi savā dzīvē.

Es te galīgi neaicinu uz pieticību, savu ambīciju, plānu un sapņu nerealizēšanu – gluži pretēji! Dzīve ir ļoti laba – gribu vēl labāk! Gribu ceļot, radīt, mīlēt, realizēt savus vispārdrošākos sapņus – uz priekšu!

Un tas, ka Tu esi pateicīgs par to, kas Tev ir, nenozīmē, ka Tev būtu jāpacieš jebkas, kas Tev nav pieņemams – gluži otrādi – vienmēr rīkojies saskaņā ar mīlestību un cieņu pret sevi, un droši to dari zināmu iesaistītājiem cilvēkiem, ja to prasa situācijas risinājums.

Tā lielā laime jau slēpjas dzīves mistērijā – no sirds priecāties un novērtēt to, kas ir, ne nieka neskumt par to, kas nav un droši radīt Sev to laimīgo dzīvi,  ko esam sev novēlējuši!

Lai mums izdodas,

Ilze