sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

Pēdējā mēneša laikā es ļoti daudz meklēju informāciju par darbu, par cilvēku attieksmi pret darbu, par attieksmi darbu darot. Kā dzīvot tā, lai dzīve būtu harmoniska un darba darīšana un domas par darbu nepārņemtu visu dzīvi. Meklēju atbildes uz jautājumiem, kāpēc dažkārt darbs pārņem visu dzīvi. 

Šorīt tādās meditatīvās pārdomās pēkšņi katru no darītajiem darbiem uztvēru kā koku. Koku ar saknēm, stumbru un lapotni.  Mēs iestādām to stādiņu, sagatavojam vietu, sagatavojam augsni, mēslojumu, palaistam. Mēs sākam kādu darbu -  mēs vēlamies savas dzīves dārzā to kociņu iestādīt, un tad mēs sākam to darbu darīt  -  jeb kopt kociņu.  Un te nu ir mirklis ļaut paaugt un paskatīties kā jūtas, kas patīk, kas nē.  Mirklis paļauties un nenosmacēt ar savu stipro mīlestību un rūpēm. Mēs tikai sagatavojam augsni, lai koks jeb tā mūsu dzīves joma uz Visumu tiektos. Un te arī izrādījās mans klupšanas akmens. Es sapratu, ka dažiem savas dzīves „kociņiem” es par daudz laba gribēdama esmu gan saknes izkaplējusi, gan lapotni līdz stumbram nogriezusi, gan pārmēslojusi, gan pārlaistījusi. Esmu darījusi  tik daudz, ka neesmu ļāvusi ne ieaugties, ne arī pašam augt. Un tad aiz sarūgtinājuma, ka slikti aug esmu to atstājusi pilnīgi novārtā un ļāvusi pavisam iznīkt...

Cilvēki ir dažādi un katrs tam darbam spēj pielikt arī dažādu daudzumu enerģijas – mīlestības, spēka, pacietības. Viens uzgāž kokam spaini ūdens, cits pusi, bet biežāk. Svarīgi ir tās devas ar laika intervāliem salāgot.  Man teica, ka vajagot mācēt darbu vadīt. Ieguldīt enerģiju un tad to virzīt. Bet es tikai ieguldīju, ieguldīju un neļāvu darbam pašam augt. Augt no sākumā iedotās enerģijas un mīlestības. Kā bērnam, kam patīk paskriet bez vecāku uzraudzības. 

Šodien savā dzīves parkā katrai jomai atvēlēju pa kokam un parks ir skaists, dzīvs. Ar zaļojošiem dažāda vecuma kokiem, ar nolauztiem zariem un jauniem stādiem. Redzēs, kas iznāks. Bet cik laba sajūta ir uz šo parku no malas ar mīlestību un ļaušanos paskatīties.