sadaļa: JAUNĪBAS NOSLĒPUMS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Vairāku sieviešu pamudināta, šodien ar Tevi gribu uzsākt sarunu par to, cik brīnišķīgi jūtamies savos gados. Kā protam sadzīvot ar pārmaiņām, kas mūsos fiziski notiek. Kā ļaujamies un baudām šos gadus un kā izskatāmies, kā jūtamies psiholoģiski.
Šī pirmā saruna būs tieši par šo iekšējo psiholoģisko komfortu.
Man pašai šī tēma ļoti patīk un ļoti interesē, tieši tādēļ, ka es jūtos tiešām brīnišķīgi, ka man ne mirkli nav šķitis, ka kādi citi gadi man šobrīd būtu piemērotāki vai arī, cik ļoti man gribētos būt par 10 vai 20 gadiem jaunākai.
Nē.
Tiešām nē.
Es esmu baudījusi un izbaudījusi kā ir būt 17 un 18 gadus jaunai un skaistai – kad liekas, ka visa dzīve vēl priekšā. Bet ja salīdzina ar manu šodienas sajūtu – tad arī šobrīd es jūtos tā, ka man visa dzīve vēl priekšā, jo esmu tik ļoti daudzās jomās sava ceļa sākumā, ka ir tik ļoti daudz pēc kā tiekties un ko sapņot, un ko sasniegt. Gribās tik ļoti daudz vēl ko paveikt un izbaudīt. Un salīdzinoši ar to, kāda tā sajūta bija 18 gados – tagad es ļoti konkrēti zinu kā varu to izdarīt, kā viss darbojas, kāpēc notiek tas vai nenotiek šis. Man tagad viss ir skaidrs un es jūtos ļoti, ļoti komfortabli. Toreiz to visu nezināju.
Ok, parunāsim par priekšrocībām, kas varētu būt salīdzinot ar 25 gadiem. ;)
Esmu sajūsmā par visām meitenēm, kas šobrīd izbauda tieši šo savu vecumu, bet ....man tas viss jau ir bijis. Es tiešām to vairs negribu. Man ir citas intereses un citas prioritātes. Aizvakar biju „Miss un Misters” konkursā un man bija milzīgs prieks par šiem jauniešiem, kas tur piedalījās, un ļoti labi viņus saprotu, bet pati piedalīties es vairs negribētu.
Un man tā sajūta sevī patīk.
Ka tiešām vairs neliekas, ka jābūt pašai skaistākajai vai jābūt labākai par citiem.
Tagad ir klāt nākusi tāda spēja, kas toreiz man varbūt nemaz nebija – es tiešām no sirds varu priecāties par citu skaistumu, nemaz nedomājot par sevi.
Ir pazudis tāds kā egoisms šai ziņā. Tā vietā ir stājusies tāda kā savas vērtības apzināšanās, kam tiešā nozīmē ar izskatu vairs nav tik lielas saistības.
Kāda vēl varētu būt priekšrocība?
Varbūt – iespēja dibināt attiecības? Satikt savu īsto un vienīgo? Satikt savu mūža mīlestību?
Un atkal man jāsaka, ka tam gadi nav svarīgi.
Īstā mīlestība atnāk nevis tad, kad tev paliek 18, 24 vai 27 gadi. :)
Īstā mīlestība atnāk tad, kad esi tai gatava. Man tas notika 40 gados.
Un svarīgākais tas, ka mazās krunciņas ap acīm, vai cipari, kas personas koda sākumā rakstīti, tam nav nekādi šķēršļi. ;)
Nu....kādi vēl varētu būt argumenti? Veselība? Pašsajūta?
Tam atkal ir maza sakarība ar gadiem. Tam drīzāk ir saistība ar to kā par sevi rūpējies. Kopš es par sevi rūpējos (un Tu jau citās sadaļās būsi lasījusi kā es to daru), es jūtos tiešām krietni labāk, nekā kad man bija 20 vai 25 gadi.
Man ir māsa, kas ir pa mani 9 gadus jaunāka un mēs šad tad runājam par pašsajūtu un par veselību. Un tiešām nevaru teikt, ka tādēļ, ka mums ir gandrīz desmit gadu starpība, es justos kaut kā sliktāk. Galīgi ne.
Darba tirgus?
Ok, piekrītu, ka darbu dabūt tad, ja sava CV sākumā uzraksti savu dzimšanas gadu, pēc 40 gadiem ir grūtāk. Tie ir sabiedrības stereotipi. Bet arī šai ziņā es Tev varu izstāstīt savu pozitīvo pieredzi.
Savā pēdējā konkursā uz vakanci es piedalījos, kad man bija 38 gadi.
Pirmkārt – neviens i neiedomājās cik man ir gadi un to tā pavisam reāli uzzināja tikai tad, kad es jau biju pieņemta darbā un vajadzēja iesniegt dokumentus. Un darbā es jutos ļoti, ļoti labi. Tiku novērtēta un cienīta. Man maksāja tieši tādu algu, kuru konkursā ar visu savu pašapziņu biju nosaukusi (un tas bija krietni vairāk, kā es būtu nosaukusi 25 gados). Un kamēr šajā darbā strādāju, tikmēr nevienu reizi neaizdomājos, ka mani gadi man varētu kaut ko traucēt, bremzēt vai kā savādāk būt par traucēkli.
Gluži otrādi - uzskatīju tos par vērtību, kas kopā ar pieredzi un izturēšanos bija (un ir) pamatu pamats manai pašapziņai.
Īstenībā es gribu teikt – ka cilvēki tiešām mūs redz tādus, kādi mēs iekšēji jūtamies.
Ja jūtamies lieliski, ja izskatāmies jauneklīgi, ja mums ir viegla attieksme pret dzīvi, ja mēs esam laimīgas un mīlestības piepildītas, tad īstenībā nevienam gar mūsu gadiem nav nekādas daļas.
Savukārt, ja izjūtam stresu par katru ķermeņa novecošanās pazīmi, par to pastiprināti domājam – tad, protams, ka piesaistām cilvēkus, kas atsauksies uz mūsu šo iekšējo vibrāciju un visticamāk, ka kaut kā paspilgtinās šo nepatīkamo stresa sajūtu.
Vai Tev to vajag?
Protams, ne! :)
Tad pirmais, ko vajadzētu darīt ir sajust savu tagadējo gadu pievilcību.
Un cik jauki Tev liksies šie gadi pēc vēl 10 gadiem :)
Un tad tiešām būs žēl un liksies muļķīgi, ka, lūk, savus tik brīnišķīgos šos gadus pavadīji stresojot un kreņķējoties par to, ka kāds vairs nemīlēs, vai kādam vairs šāda nepatiksi, un neizbaudīji, cik šis laiks ir īpašs.
Es patiešām domāju gluži kā filmā „Maskava asarām netic” teica – dzīve pēc 40 tikai sākas. :)
Šie gadi ļauj izskatīties ļoti, ļoti labi. Šie gadi ļauj justies ļoti, ļoti gudrai. Šie gadi – ja vien gribi ļauj dibināt jaunas attiecības un veidot ģimeni, un ja gribi - piedzemdēt bērniņus un viņus izaudzināt. Šie gadi ir īsts brīnums. Tikai baudi tos. Un neiznieko šo laiku pārdzīvojot par tiem.
Apzinies savu šarmu.
Apzinies, ka fiziski visu vari. 40 gados nekam nav jāsāp – un to es tagad patiešām zinu.
Nevienā vecumā pašam pa sevi nekam nav jāsāp. Ir vienkārši par sevi jārūpējas un sevi jāmīl un ķermenis atbildēs ar to pašu.
Laimei, mīlestībai un brīnišķīgai pašsajūtai nav saistības ar gadiem.
Tici.
Tā ir.
Kā Tu domā?
Varbūt varam par to parunāt komentāru sadaļā?
