sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
Kā jau visas dīvainās lietas, arī šis stāsts aizsākās pavisam parasti. Nolēmām padarīt košāku draudzenes Inetas matu rotu, maķenīt piekrāsojot... Veicu ierastos friziera rituālus: sagādāju otu, krāsu, aizsargcimdus, novērtēju klienta matu stāvokli un profesionāļa cienīgā balsī paziņoju: „Sasukā savu ērkuli un sēdies!”. Tad tikai viss pa īstam sākās... :). Tajā pašā acumirklī konstatējām faktu, ka pazudusi matu suka. Varētu domāt, kas gan tur īpašs, bet te būtu īsti vietā paskaidrot, ka Inetas īpaši cirtainajiem matiem vajadzīga vēl īpašāka ķemmēšanas uzparikte, jo ierastie frizierinstrumenti šajā gadījumā zaudē savas spējas. Tā lūk!!!!
Protams, kā jau allažiņ tādos gadījumos, ķērāmies pie detalizētas mājas pārmeklēšanas. Skapīšu, pagultīšu un citu objektu pārčamdīšana, kā arī Holmsa dedukcijas metožu piemērošana izrādījās mazefektīva. KO NU? Nācās likt lietā alternatīvo meklēšanas veidu pieredzi. Atminējos, kā vairākus gadus atpakaļ kolēģei palīdzēju atrast krietnu naudas summu, kas mistiskā kārtā bija pazudusi no kabineta. Nolēmām izmēģināt, toreiz sevi attaisnojušo metodi – meklēšanu ar svārstu. Domāts – darīts! Uzskicēju uz baltas lapas mājas plānu un lūdzu svārstam norādīt matu sukas atrašanās vietu. Saņēmu diezgan precīzu norādi uz lielajā istabā esošās kumodes stūri tuvāk logam. Mājas saimniece apņēmīgi vēra vaļā šūplādi, un tur – matu suka! BET..... Vai ar to viss laimīgi beidzās? Ne tuvu! Tā izrādījās sen iegādāta, bet Inetas cirtām pilnīgi nepiemērota ķemme.
Nācās precizēt svārstam uzdodamo jautājumu. Šoreiz lūdzu parādīt ceļu pie tā, ko mājas saimniece nozaudējusi un meklē. Atkal saņēmu samērā tiešu virzienu uz pagalmā stāvošo autombīli, ar piebildi, ka vajadzīgā lieta atrodama aizmugures sēdeklī, šofera pusē, gandrīz uz grīdas. Tā kā draudzenīte tikai miglaini atminējās, kur pēdējo reizi lietoja tik vērtīgo priekšmetu, nācās vien aut kājas un doties apsekot auto sēdekli. Grūti vārdos aprakstīt manu pārsteigumu, kad viņa atgriezās istabā ar atradumu...... Jūs maldāties, ja domājat, ka zināt ko viņa turēja rokās. Šokolādi!!!!!! Jā, jā – šokolādi ar piparmētru sīrupa pildījumu. Izrādījās, ka to, vairākas dienas iepriekš nopirkusi, lai pagaršotu, kopā ar citiem pirkumiem nolikusi mašīnas aizmugurē, bet vēlāk nav varējusi atrast. Grēcīgi padomājusi, ka pie vainas bērni, kas pa kluso nograuzuši kāroto našķi.
Tobrīd likās, ka atliek vien samierināties ar radušos situāciju un matu krāsošanu atcelt uz citu dienu. Izčaukstinājām no papīra krietni pakusušo šokolādi un ļāvāmies piparmētru mieram. Un šajā vēsturiskajā brīdī notika brīnums! Ineta piecēlās,vienā vēsā angļu mierā aizslīdēja uz guļamistabu un pēc mirkļa parādījās kopā ar savu uzticamo matu susekli. Izdvest pār lūpām ko sakarīgu nespēju, jo likās, maigi izsakoties, dīvaini, ka gandrīz divas stundas izmisīgi meklējām mantu, kas, kā kādreiz tautā saka, ”stāv un smejas par mums”. Uz milzīgajām jautājuma zīmēm manās acīs draudzene noreaģēja paskaidrojot, ka apēdot gabaliņu atrastā kāruma viņai pēkšņi viss kļuvis skaidrs un atlicis tikai piecelties un paņemt vajadzīgo. Beidzot viss nokārtojās. Varējām uzprišināt matus, jautri paķiķinot par savdabīgo meklēšanas piedzīvojumu.
Šajā vietā stāstu varētu loģiski beigt, tomēr, lai arī pagājis laiciņš, urda jautājums: „Ko gan mums no tā būs mācīties?”. Galvā virpuļo vaicājumi, kas prasās pēc atbildēm. Vai protam noformulēt savas vēlmes un vajadzības? Vai tas ko gribam ir tas ko mums vajag? Vai drudžaina aktivitāte reizēm būtu jānomaina ar pilnīgu mieru? Vai joprojām aktuāls Bībeliskais stāsts par zivīm un makšķeri??? Un vēl, un vēl.......
Ko par to domā Tu, viedais lasītāj?
Autors – Indra Veipa
