Vai esi kādreiz domājusi kādēļ ir tik grūti sevi paslavēt? Sevi noprezentēt? Par sevi pateikt to pašu labāko? Kādēļ?
Kādēļ savukārt ir tik viegli atkal nokritizēt un vai par sevi pateikt kaut ko sliktu vai sašaubīties savos spēkos?
Un vai tas kaut kā nesasaucas ar to, ka ieslēdzam ziņas un par savu valsti un sabiedrību dzirdam tikai un vienīgi sliktos notikumus? Ka „laba ziņa skaitās slikta ziņa”?
Vai esi domājusi kādēļ tas tā ir un vai tam ir kaut kāda kopsakarība?
Man ir vairākas pārdomas šai sakarā. Pirmā no tām ir sakarība– „kā mežā sauc tā atskan”. Ja viens sāk teikt kaut ko sliktu, tad otrs atspoguļo to pašu, nākamais atkal atbild ar to pašu vibrāciju un tā ķēdīte aiziet.
Otra lieta, ka cilvēkam visvairāk interesē atpazīstamas lietas, jūtas, sajūtas, un, ja klausītājs vai skatītājs uzslēdz pārraidi, kura atbild uz spilgtākajām viņa iekšējām sajūtām, tad visticamāk, ka viņš nekur nepārslēdz, kamēr ir „pabarojis” šo savu iekšējo interesi un negatīvo uzstādījumu. Reitingi un pieprasījums dara savu un mēs no medijiem saņemam to, kam ir lielākais pieprasījums
Viss ir pilnīgi saskaņā ar Visuma likumiem – agresija piesaista agresiju, skumjas savienojas ar skumjām, iekšējs nīgrums meklē atbilstošu vibrāciju utt.
Un tā nu ir iesācies riņķa dancis, no kura izkāpt var tikai apzināti, izdarot plašu soli un saprotot, ka šī negatīvā enerģija pie nekā laba novest nevar.
Lai to izdarītu ir jāpiedomā – cik bieži es pati par sevi saku labu, priecājos un stāstu citiem par saviem sasniegumiem, cik brīvi dalos ar saviem talantiem, cik viegli man ir sevi paslavēt.
Visvienkāršāk to pārbaudīt ir izpildot vienu vienkāršu vingrinājumu – uzraksti 10 savas izcilākās īpašības un 10 sliktās īpašības.
Kas bija vieglāk? Un ja tas būtu jāpasniedz kādam citam? Viegli?
Man reiz vienā seminārā dalībnieces teica, ka ir ļoti grūti sevi noprezentēt un brīvi runāt par saviem talantiem, savām labākajām rakstura īpašībām un izcilību. Es toreiz pat samulsu un nesapratu – kāpēc lai tas būtu grūti? Nesapratu, jo man pašai nav grūti.
Tas jautājums manī turpina dzīvot un es par to turpinu domāt.
Acīmredzot, ka vienkārši nav pierasts par sevi teikt cildinošas lietas. Acīmredzot tas ir solis ārpus komforta zonas. Acīmredzot kaut kādi stereotipi liedz justies brīvi šādā situācijā. Varbūt, ka tas ir tas, ko mēdz saukt par kompleksiem. Varbūt, ka ir bail būt lepnam vai lielīgam, jo kā zināms lepnums ir lielākais grēks.
Manā skatījumā te ir divas iespējas kā šo situāciju uzlabot – pirmā varētu būt saistīta ar veselīgu pašapziņu, kad bez lielības saskatu sevī vērtīgās īpašības un vislabākā veidā pasniedzu to citiem. Bet otra ir saistīta ar dievišķo apziņu, kad tu skaidri saproti, ka tev pašam jau nav nekādu nopelnu, ka tavi talanti un labās īpašības ir Dieva dotās dāvanas, kuras tu ar pateicību pieņem un tava atbildība Dieva un cilvēku priekšā ir ar to visu dalīties. Jo ne jau tas tika dots, lai tagad tu viens pats savā istabā pa kluso to lietotu. Nē.
Tās ir Dieva dotas dāvanas, kas domātas visiem, tikai izpildītājs esi tu.
Un ja šādi paskatās, tad viss iegūst pilnīgi citu jēgu. Tad vairs nav par ko kaunēties.
Tad vienīgā iespēja ir ar pateicību pieņemt un izprast visas savas vērtīgās izpausmes iespējas, tās pilnveidot, tās bagātināt, ar tām lepoties un brīvi par tām runāt ar visiem, kas vien to prot novērtēt.
Ja šādi sevi apzināsies, tad tā nebūs nekāda lepnība vai lielība. Tad vairs nav par ko baidīties un tad vairs nav no kā kaunēties. Ir tikai jāapzinās, ka tas kā Tu izturies pret saviem talantiem un savām labākajām īpašībām - tā ir Tava atbildība.
Ja cilvēki iemācīsies par sevi runāt labu un lepoties ar vērtībām, kas tiešām viņam ir, tad varbūt ar laiku mēs iemācīsimies labu runāt par savu sabiedrību, par savu valsti un beigu beigās mēs, ieslēdzot TV vai radio, dzirdēsim labas ziņasJ
Ko Tu par šo visu domā?
