Kā sevi pasargāt :)


Gadās, ka cilvēki savstarpēji iekarstot, pasaka viens otram ārkārtīgi nepatīkamas lietas. Var pat gadīties, ka noformulē tās kā programmas dažādu noskaudumu, lādējumu un lāstu veidā. 

Var būt vēl smagāka situācija, kad šīs programmas tiek uzliktas speciāli.

Tad nu šoreiz gribu parunāt par to, kā sevi pasargāt, lai pats nejauši tā neizdarītu, gan ko darīt tad, ja kāds cits apzināti vai neapzināti tā ir izrīkojies.

 

Pirmkārt ir daži likumi, kas jāzina. Pirmkārt jau bumeranga princips. Agri vai vēlu sliktu domu sūtītājs saņem atpakaļ visu, ko aizsūtījis. Tātad apzinoties šo vienkāršo likumu, vienmēr der padomāt vai esam gatavi saņemt atpakaļ šo pašu „vēlējumu” tikai ar vēl daudzkārt lielāku spēku.

Otrs – ja cilvēks ir sapildīts ar mīlestību, mierīgs, laimīgs un harmonisks, tad nejauši izkliegtas lamas, viņu neskar. Tad tas tiešām ir kā pīlei ūdens, kas mierīgi notek nost. Protams, nepatīkami, ka redzi, ka kāds tā izrīkojas, bet tiešā nozīmē tas tevi pašu neskars.

Pilnīgi citādi būs, ja pats būsi dusmās iekarsis. Dusmas aptumšo prātu un paver durvis zemapziņai – tātad zemapziņa pa taisno saņems visus pretinieka raidītos vārdus un teikumus. Tiesa – arī paša izteiktos.

 

Lai pasargātu sevi no dažādiem cita agresijā raidītiem izteikumiem, svarīgi ir saglabāt mieru. Tu vari iedomāties, ka tevi pasargā stikla siena vai ķieģeļu mūris un neviens lamu vārds vai slikta vēlējums netiks klāt. Tu vari uzsākt pretēju darbību un domās šim dusmīgajam runātājam sūtīt milzīgu staru kūli ar mīlestību un palīdzēt viņa nomierināties. Nu jā- pilnīgi uzņemties žēlsirdības misiju un ar savām labām domām palīdzēt otram atgūties.

Bet ja nu ir tā, ka tās dusmas ir bijušas abpusējas un patiešām jūti, ka iekšā kremt tie izteiktie un saņemtie vārdi, tad vienīgais, kas atliek – ir attīrīt savas domas, emocijas un savest sevi kārtībā.

 

Ir vairāki varianti kā sev palīdzēt un viens no tiem ir domās nomazgāt visus netīrumus nost. Var to darīt pilnīgi fiziski – ieej dušā un tiešām piedomā par to, ka viss sliktais, kas tevi varētu ietekmēt, skalojas nost un aiztek prom kanalizācijas caurulēs.

Cits variants ir uzrakstīt to uz papīra lapas un sadedzināt uz sveces liesmas.

Cits variants ir paņemt Bībeli un izlasīt 91.psalmu, noskaitīt Tēvreizi vai kādas citas lūgšanas.

Cits variants – pielietot meditācijas.

 

Meditācijas ir viens no visefektīgākajiem veidiem, kā savest savu enerģētiku atkal kārtībā. Meditācijās ir iespēja gan palūgt piedošanu, gan piedot, gan „palaist vaļā” pāri darījumus, gan attīrīties, gan pat aizsūtīt milzu mīlestību tai situācijai, kas reiz bija traucējoša.

 

Novēlu, lai jums nebūtu jānonāk situācijās, kas jūs varētu nepatīkami skart, un tai pat laikā apzinos, ka pilnīgi izmukt no jebkādām negācijām mūsdienu pasaulē jau ir ļoti grūti. Tādēļ esiet stipri un protiet sevi aizsargāt.

Un atcerieties, ka vislabākā aizsardzība ir mīlestība, laime un harmonija.

Komentāri (66)  |  2010-02-10 23:23  |  Skatīts: 10772x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Kitija* - 2012-01-16 10:15
Skaidrs, ka izverteshanu jaasaak ar sevi un analizejot, kaadas macibas no konkreta cilveka iegustamas, bet nevar tak buut, ka viensm cilvekam neviens nav labs. un apkartejiem tik jameklee celonis sevii

Inese* - 2012-01-16 17:44
Var tā būt.
Ja cilvēks ir tik pilns ar kašķa enerģiju, ka viņam krīt uz nerviem pilnīgi viss - tad tiešām viņam var šķist, ka neviens nav gana labs.
Bet tas jau ir viņa stāsts. Tā ir viņa mācība.

Mūsu mācība ir par to kāpēc šāds cilvēks ir mūsu dzīvē un redzeslokā :)

Kitija* - 2012-01-16 18:05
Bet kā lai nonāk līdz tai saprašanai, kēpēc šāds cilvēks ir mūsu dzīvē? Tu jau vari mainīties, klusēt, paciest/pieciest, bet šādi cilvēki jau sāk "ēsties" vēl vairāk un negatīvo enerģiju izplatīt,ja Tu nekonfliktē.

Sofiija* - 2012-01-16 19:00
Šāds cilvēks ir mūsu dzīvē tik ilgi, kamēr mūs tas uztrauc vai kaitina. Tiklīdz mēs pieņemam visu kā ir, bezkaislīgi, mierīgi, tā situācija transformējas, un šis cilvēks vai nu maina savu attieksmi, vai vienkārši pazūd no mūsu dzīves. Nav svarīgi, kas ar mums notiek, svarīgi ir tas, kā mēs uz to reaģējam. Tas tik tiešām tā ir, varu to apgalvot arī no savas pieredzes.

Pele* - 2012-01-16 19:51
Gribēju padalīties ar Kitiju;)
Ļoti labi zinu mīļā, kā tu jūties, jo es jūtos līdzīgi.
Iesaku tev izlasīt grāmatu -Viljams P.Jangs "Būda" . Fantastisks darbs, biju pārņemta ar šo grāmatu un viņa tiešām spēj iedvesmot un likt mainīties.

Man arī ir grūti saprast, ar ko lai sāk, bet sapratusi esmu vienu, jāsāk mums mīļā mainīties pašām, un tad visa pasaule mainīsies ap mums.;))

Mēģināsim abas kopā, soliti pa solītim. neļausimies vairs provokācijām, būsim stipras.
Tagad eju pēc Tijas ieteikuma kontrastdušā, grūti ir pagriezt to auksto ūdens šalti, bet tad sev teicu : Es to daru sevis un Dieva pēc...
Un ar katru reizīti liekas ir drusku vieglāk un mazliet ilgāk varu izturēt, bet pēc tam ir tāda gandarījuma sajūta. ES to varēju...

Veiksmi tev Kitij!



Vaira* - 2012-01-16 20:02
Pele..tu esi pelnījusi uzslavu par atbalstu Kitijai...fantastiski,tikai tā mēs kļūstam stiprākas un dzīves gudrākas..arī atbalstot,palīdzot,mēs saņemam...jauki,patiešām prieks no sirds,ka varam gūt viens otram dodot..

Kitija* - 2012-01-16 20:11
Paldies Pelei un pārējām meitenēm! :) Cik jauki,ka ir šī lapa. Šobrīd Pavasara studijas mājas lapa ir mana vislabākā draudzene! :) Līdz kontrastdušai man vēl augt un augt. Šorīt pabridu pa sniega kupenām. Laimes terapija caur sniega terapiju :) Lai sirsnīga un mīļa jaunā nedēļa!

Baiba* - 2012-01-17 14:07
Kitijai- es vēl papildināšu meiteņu teikto- ja ikvienu cilvēku uztver kā skolotāju, un ja Tu no šīs draudzenes uzvedības vari mācīties iecietību, savaldību, piedošanu, pieņemšanu, tad tas jau patiesībā nāk Tev (un arī citiem, kas ar viņu saskarē) par labu. Man patīk, ko rakstījis kāds indiešu svētai (citāts no grāmatas par Sai Babu)- Viss darbs, ko jūs darāt, ir jūsu pašu glābšanai, jūsu pašu pabumam. Dievs nav iektritis bedrē, un ne jums ne man nav jāceļ slimnīca, lai Viņu glābtu. Viņš ļauj jums strādāt, nevis lai palīdzētu viņam, bet lai jūs palīdzētu sev. (..) Esiet pateicīgi, ka jums ļauts izpaust cilvēka labvēlības enerģiju un prieku pasaulē un tādējādi kļūt tīriem un izsmalcinātiem."
Un tas nenozīmē, ka jāļauj sevi apliet ar samazgām vai paciest pazemojumus. Kā xxx saka, fiziskajā plānā reaģēt, bet sirdī saglabāt mīlestību.

Inese* - 2012-01-17 19:56
Es lasu komentārus un domāju -meitenes, vai mēs maz apzināmies, kāds mēs te esam spēks, kā spējam viena otru uzmundrināt un palīdzēt gūt spēku un motivāciju. Paldies visām, kas ir gatavas soli pa solim iet kopā šo dvēseles stiprinājuma ceļu.
lasīju Peles komentāru Kitijai - nu pilnīgi apbrīnas vērts teikums: "mēģināsim abas kopā.solīti pa solītim".
Tas ir vienreizēji.
Mēs taču viena otru pat nepazīstam. Mēs dažiem nezinām pat vārdus. Varbūt pat nekad netiksimies. Bet re cik daudz laba var izdarīt pilnīgi nesavtīgi - vienkārši dodot un neko negaidot pretim.
Esmu sajūsmā par šo, kas te notiek.
Paldies visām!

s.o.s.* - 2012-01-19 00:43
Man šodien atsūtīja nopietnu stāstu un te ir šis stāsts...

''Kad tovakar atgriezos mājās sieva jau gatavoja vakariņas. Paņēmu viņas roku un teicu: „gribu tev ko pateikt“. Viņa apsēdās un klusām sāka ēst. Viņas acīs vēl parādījās skumjas.
Sajutu, kad man grūti atvērt muti. Bet piespiedu sevi pateikt to, par ko tik ilgi biju domājis. „Es gribu šķirties“...- mierīgā tonī uzsāku sarunu.
Neizkatījās, ka viņu būtu sakaitinājuši šie mani vārdi. Viņa tikai maigi pajautāja: „Kapēc?“
Es neko neatbildēju. Viņa sadusmojās. Metot dakšiņu uz grīdas, uzkliedza man: „Tu neesi vīrietis!“ Tovakar mēs vairāk nesarunājāmies. Viņa raudāja paslēpusi seju spilvenā. Zinu, viņa centās saprast, kas notika mūsu laulībām. Bet diez vai es varēju atrast piemērotu atbildi. Es vienkārši iemīlējos Rasā. Un viņu vairs nemīlēju. Es tikai jutu viņai žēlastību.
Ar vainas apziņu sirdī sagatavoju šķiršanās dokumentus, kur piekritu, kad viņai paliek mūsu māja un automašīna, kā arī 30% manas firmas akcijas. Tik iesktījusies dokumentos, viņa tos saplēsa. Sieviete, kura ar mani nodzīvoja 10 savus dzīves gadus man kļuva sveša. Man viņas bija žēl, viņas izniekotais laiks ar mani, bet es nevarēju atteikties no tā, ko tik sirsnīgi apsolīju Rasai.
Galu galā viņa skaļi apraudājās, kas man nebija negaidīti. Biju tam sagatavojies. Patiesību sakot, kad viņa apraudājās man pat kļuva vieglāk. Domas par šķiršanos, jau dažas nedēļas mocījušas mani, beidzot ieguva stingru un skaidru tēlu.
Nākamajā dienā atgriezos mājās ļoti vēlu. Noliekusies pie galda viņa kau tko rakstīja. Pat nepaēdis vakariņas iekritu gultā un acumirklī aizmigu. Biju patīkami noguris pēc lieliski pavadītās dienas ar Rasu. Kad pamodos viņa vēl jo projām rakstīja. Mani neinteresēja ko viņa raksta, tad pagriezos uz otra sāna un atkal iemigu.
No rīta viņa iepazīstināja ar saviem šķiršanās noteikumiem: viņa no manis neko negrib, viņa tikai grib, lai par šķiršanos būtu brīdināta mēnesi iepriekš. Viņa prasīja to mēnesi abiem, cik vien iespējams, pacensties dzīvot kā iepriekš. Viņa norādīja vienkāršu iemeslu, kāpēc viņa to lūdz: mūsu dēlam ir eksāmeni un viņa nevēlas, kad mūsu brūkošā laulība iespaidotu viņa mācības.
Es visam piekritu, bet viņa vēlējās vēl kaut ko. Viņa paprasīja man, lai atgādinu, kā es viņu nesu uz rokām mūsu kāzu dienā.
Viņa prasīja, kad visu mēnesi, katru dienu viņu uz rokām iznestu no guļamistabas līdz ārdurvīm...
Domāju, ka viņa jūk prātā, bet nevēlējos nevajadzīgus strīdus un piekritu viņas dīvainajam lūgumam.
Kad pastāstīju Rasai par savas sievas šķiršanās noteikumiem, viņa skaļi nosmējās. „Kāds apsurds! Lai arī kādus trikus viņa izdomātu, viņai nāksies samierināties ar šķiršanos“- ar neslēptu nicinājumu viņa pateica.
Mums ar sievu nebija nekāds fizisks kontakts jau kopš tā laika, kad sapratu, ka gribu šķirties. Tātad, kad pirmajā dienā paņēmu viņu uz rokām abi jutāmies neērti. Dēls, tieši tajā brīdī iegāja koridorā un pat saplaukšķināja: „tētuks nes mammīti!“ Viņa vārdi man saspieda sirdi. No guļamistabas līdz viesistabai, no viesistabas līdz ārdurvīm- visus 10 metrus- nesu viņu savos apskāvienos. Viņa aizvēra acis un maigi palūdza „nesaki dēlam par šķiršanos“. Es pamāju ar galvu. Tie viņas vārdi mani kaut kā apbēdināja. Pie ārdurvīm noliku viņu uz zemes. Viņa aizgāja uz autobusu pieturu, gaidīt autobusu uz darbu. Es iesēdos automašīnā un klusēdams aizbraucu uz savu uzņēmumu.
Otrajā dienā viss notika gludāk. Viņa pieglaudās man pie krūtīm. Sajutu viņas smaržas. Pēkšņi es sapratu, kad par šo sievieti nerūpējos ilgu laiku... Pamanīju, ka viņa vairs nav jauna. Viņas sejā bija uzradušās krunkas, viņas mati sākuši sirmot! Viņa atdeva visu sevi mūsu laulībai. Kādu minūti es domāju, ko es izdarīju ar viņu.
Ceturtajā dienā, kad paņēmu viņu uz rokām, sajutu, ka atgriežas tuvības sajūta. Tā bija sieviete, kura savus 10 skaistākos dzīves gadus atdeva man.
Nākamajās divās dienās ievēroju, kad tuvības sajūta aug. Neteicu to Rasai. Nedēļai beidzoties ievēroju, kad kļuva viņu vieglāk nest. Droši vien ikdienas treniņš nebija gājis veltā.
Vienā rītā viņa nekādīgi nevarēja izvēlēties ko uzvilkt. Viņa piemērija diezgan daudz kleitas, bet neatrada piemērotu. Viņa nopūtās: “visas manas kleitas izaugušas“. Es pēkšņi ievēroju cik viņa notievējusi, tas bija tas iemesls kāpēc man kļuva vieglāk viņu nest. Un pēkšņi pan iešāvās galvā... viņa tik daudz sāpes noglabājusi savā sirsniņā. Neapzināti es noliecos un pieskāros viņas galvai.
Tajā mirklī istabā ienāca dēls sacīdams: „tētuk, laiks nest mammīti.“ Acīmredzot, kā viņa tētis katru rītu nes viņa māmiņu savās rokās, kļuva viņam svarīga dzīves daļa. Mana sieva pamāja viņam ar roku, lai viņš pienāk tuvāk, un stipri apķēra viņu. Es pagāju malā, jo baidījos pārdomāt pēdējā minūtē. Tad paņēmu viņu uz rokām, izejot no guļamistabas, izejot caur viesistabu un koridoru. Viņas roka maigi un vienkārši apvijās man ap kaklu. Es stipri viņu turēju savos apskāvienos- tieši tā, kā mūsu kāzu dienā.
Mani skumdināja tas kā viņa notievēja. Pēdējā dienā, turēdams viņu rokās, smagi gāju uz priekšu. Dēls aizgāja uz skolu. Stipri viņu spiesdams pie krūtīm, pateicu: „es napamanīju, ka mūsu dzīvē tik ļoti trūka tuvības“.
Aizbraucu uz darbu... steidzīgi izlecu no automašīnas, paliekot to neaizslēgtu. Baidījos, ka jeb kāda vilcināšanās nepiespiestu mani pārdomāt. Ātri kāpu augšā pa kāpnēm, kur mani jau gaidīja Rasa. „Piedod, Rasa, bet es vairs negribu šķirties“- pateicu viņai. Viņa paskatījās uz mani. „Vai tev temperatūra?“- jautāja viņa, cenzdamās pieskarties manai pierei. Es atstūmu viņas roku. „Piedod Rasa, bet es nolēmu nešķirties. Mana laulības dzīve, visticamāk, bija garlaicīga tādēļ, kad mēs ar sievu nespējām novērtēt mūsu ikdienas dzīves detaļas, nevis tāpēc, kad pārstājām viens otru mīlēt.
Šķiet tikai tagad sapratu, kad mūsu kāzu dienā ienesot sievu mūsu mājās, es apņēmos viņu sargāt līdz nāve mūs šķirs“.
Pēkšņi Rasa kā no miega pamodusies iepļaukāja mani, aizcirta durvis un sāka raudāt. Es jau skrēju lejā pa kāpnēm uz auto.
Pa ceļam apstājos pie ziedu veikala. Pasūtīju skaistu ziedu pušķi savai sievai. Pārdevēja pajautāja, vai vēlos kaut ko uzrakstīt uz kartiņas. Pasmaidīju un uzrakstīju: es nēsāšu tevi uz rokām katru rītu, līdz nāve mūs izšķirs“.
Tajā vakarā atgriezos mājās ar ziedu pušķi rokās un smaidu sejā. Ātri uzkāpu pa augšā kāpnēm... mana sieva gulēja gultā mirusi.
Mana sieva cīnījās ar vēzi mēnešu mēnešus, bet es biju tik aizņemts ar Rasu, kad to pat nepamanīju. Ārstēšana bija neefektīga un viņa saprata, ka cerības izdzīvot vairs nav...Gribēdama apsargāt mūsu dēlu no negatīviem pārdzīvojumiem dēļ mūsu šķiršanās, viņa palūdza pagaidīt to vienu mēnesi...
Tagad- vismaz dēla acīs- esmu mīlošs vīrs...''

Tā ietekmēja , ka grūti bija pārslēgties...Kādas ir jūsu sajūtas un domas par šo stāstu?
Man smagi. man tas daudz ko atgādināja, sāpīgu pieredzi.
Lūdzu palīdziet!


Jannat* - 2012-01-19 07:45
Mana asaras aciis, kautt kas tik patiess un tragisks tajpat laikaa, paldies Dievam, ka peedeejo meenesi Tev bija izdeviiba siis attieciibaas atgriezt miilestiibas stiprumu.....

Baiba* - 2012-01-19 14:35
Stāsts ir reizē fantastisks un skumjš un tik ļoti atgādina mums vienam otru novērtēt!
S.O.S.- cik saprotu no pirmspēdējā teikuma, tas nav Tavs stāsts... Vai Tev ir bijusi līdzīga situācija, kas saistīta ar šķiršanos vai tuvinieka smagu slimību? Sāpīgas atmiņas vai varbūt vainas izjūta? To jautāju tādēļ, lai izsprastu, kā labāk atbalstīt...

s.o.s.* - 2012-01-19 19:24
Šis nav mans stāts.
Paldies, visām, kam pietika pacietības izlasīt šo stāstu līdz galam. Ja tas neskar personīgās stīgas, tad izlasi un saproti, ka aizkustinoši, aizmirsti.
Paldies, Jannat un Baiba, ka komentējāt. Paldies par labo gribu.
Uzmanība ir pārslēgusies, pateicoties fiziskām aktivitātēm un aukstai dušai...
Šis nebūtu tik emocionāli sāpīgi uztverts, ja pašas dzīvē kādreiz nebūtu saskārusies ar mīļotā vīrieša nodevību un ja tēvs nebūtu miris vēža metastāžu rezultātā.
Secinājumi par pagātni izdarīti. Tur jau pielikti punkti, šķiršanās savulaik un laimes terapija.
Vienīgi žēl, ka man to atsūtīja cilvēks ar ko veidojās jaunas attiecības, uzplēsa vecu rētu.
Sanāk,ka jaunais draugs, pievērsdams uzmanību šādai lietai, ar domu par atbildības nozīmi, piedāvā tādu turpmāko scenāriju, un tas mani emocionāli sagrāva.
Esmu lielās pārdomās, vai tā ir Dieva zīme atvadīties no šīm jaunajām attiecībām.Gribēja, ka labāk, bet sanāca...
Kā saka, visu nosaka attieksme, bet, ja vīrietis patstāvīgi pievērš uzmanību negatīvām lietām, un es katru reizi ceļu tiltu no jauna, neskatoties ne uz ko ...kādu reizi vienkārši nav spēka celt, jo neredzi tam jēgu.



Baiba* - 2012-01-19 19:49
Vislabāk pajautāt Tavam jaunajam draugam, kā tieši viņš izprot šo stāstu? Ko viņš gribēja ar to pateikt? Jo citreiz sanāk tā, ka mēs savās galvās daudz ko izfantazējam... Un pie tam savas izjūtas nemaz neatklājam.. Varbūt tas nebūt nebija domāts tā, kā Tev šķiet un cilvēks nemaz nezināja, ka uzplēš Tev vecas rētas? Pat vienu vārda jēgu dažādi cilvēki var izprast savādāk Noteikti iesaku izrunāties!

s.o.s.* - 2012-01-19 20:04
Baiba, tas ir vērtīgs ieteikums, paldies.
Sajūtas tika atklātas...bet ne jau drauga vainas sajūta ir tā, kas man vajadzīga.
Viņa teiktais pēc manu sajūtu atklāšanas bija ka , nu, es nekad to neaizmirsīšu, jo zina, kāds atmiņām ir spēks, līdz ar to jāietur pārdomu mirklis. Es savās domās un rīcībā vairs sen neesmu tik kategoriska. tā esam palikuši katrs savas nometnes pusē., bet , protams, kaut kas palicis kārājoties gaisā...


Jannat* - 2012-01-19 23:05
s.o.s - es domaaju, ka sis Tava drauga staats liidz Teviim nonaaca gan Tevis deelj, gan arii to cilveeku, kurus tas aizkustinaaja seit lasot, paldies ka publiceeji,j o personiigi mani tas aizskaara - taa doma, cik svariigi ir ruupeeties sievai un viiram par savaam savstarpeejaam attieciibaam, jo tak nezinaam, cik ilgi mums lemts buut kopaa...



Lapa | [1] [2] 3 |

Atpakaļ