Ar mīlestības acīm raugoties


sadaļa: LEKTORI RAKSTA

autors: DZINTRA ČEVERE

Ik reiz kad mums ceļā trāpās kāds agresīvi noskaņots, kašķīgs, dusmīgs cilvēks, EGO saceļ spuras un grib mesties pretī vai mudīgi aizstāvēties. Taču, kas aiz tā var slēpties? Par to ik reizi iedomājos, kad nonāku šādā situācijā. Noteikti jau es ar kaut ko šādu situāciju esmu sev piesaistījusi, turklāt katra tāda situācija ir kā pārbaude, kā mēs rīkosimies. Taču manā ziņā ir tas vai atbildēšu līdzīgi, vai izturēšos iecietīgi un mierīgi. Man ir tāds paradums, kad braucu pie stūres, gadās šoferīši, kuri, ļoti grib „ielīst” priekšā visus sastrēgumā apbraucot, vai uzvedas agresīvi, vai kā citādi, kas varētu pamatīgi sadusmot, tajā brīdī es neviļus sāku meklēt attaisnojumu šim cilvēkam -  iespējams, viņam vajag ātrāk, iespējams viņam, kas atgadījies, iespējams viņš ir sastrīdējies ar kādu tuvu cilvēku un tagad „izgāž” dusmas, jo katra agresijas izpausme, ir mīlestības dēļ – precīzāk, tās trūkuma dēļ. Šādi attaisnojot otra „agresīvā” šoferīša rīcību, varu novēlēt tam laimīgu ceļu un mierīgi turpināt savējo.

Vēl, piemēram, ir bijušas situācijas veikalā, vai sarunājoties pa telefonu ar kādu iestādes vai apkalpojošās kompānijas darbinieku, kad šis cilvēks runā nelaipnā tonī vai acīmredzami dara savu darbu nelabrāt vai vēl trakāk – ar pilīgu riebumu, ko dažkārt tomēr var novērot. Tādos brīžos vienmēr man ļoti noder frāzes, ko pie sveis nodomāju: „Man ļoti žēl, ka Tev ir tik grūti”, vai  „Man ļoti žēl, kad kāds nodarījis Tev pāri”. Jo kad mēs pret cilvēkiem attiecamies iejūtīgi, pat visnegatīvāk un cietsirdīgāk noskaņotais var atmaigt, šādi vārdi var kalpot kā auksta ūdens šalts, jo iespējams, līdz tam neviens nav pat aizdomājies, ka šim cilvēkam aiz agresīvās uzvedības bruņām ir noslēpies rūpju pārņemts, aizvainots un ievainots cilvēks.

Reiz kādai pārdevējai kura bija nelaipna, pie kases, nesaktoties uz viņas rīcību, pasmaidīju un novēlēju jauku dienu, jo paturēju prātā, ka šai sievietei iespējams kāds ļoti nodarījis pāri, vai varbūt kāds tuvs cilvēks aizgājis (ko gan es varu par viņu zināt) un ar līdzcietības un gaišuma sajūtu paskatījos uz viņu. Kā domā, vai viņa turpināja dusmoties un bubināt, nē! Viņa aprāvās, jo saprata, ka pārcentusies ar savu uzvedību. Iespējams tieši tā mēs varam netieši palīdzēt kādam un varbūt pat izmainīt tālāko dienas gaitu un kas zina... varbūt arī turpmāko dzīvi. Kā arī ar mīlestību mēs tādējādi varam iziet savas mācību stundas.

Vēl kāds spilgts man atmiņā palicis gadījums, kas arī atgadījās veikalā To man izstāstīja, kāds jauks cilvēks, mana jogas skolotāja: kādā veikalā stāvot pie kases, aiz viņas rindā nostājās kāda sieviete, rinda bija pagara, cilvēku daudz, šī sieviete aiz muguras nepārtraukti kasījās, izrādīja savu neapmierinātību - tad kasiere lēni strādā, tad cena par augstu, valsdība slikta un vēl visādas problēmas, ar vienvārdsakot nekas nav labi, tāda sajūta, ka cilvēks atnācis uz veikalu, lai izlādētos (taču - kas zina, varbūt mājās ar vīru vai bērniem sastrīdējusies, vai varbūt viņai nav neviens ar ko parunāt :)). Vienā brīdī, kad nu jau šī „burbuļošana” bija izgājusi pāri malām mana skolotāja pagriezās pret šo sievieti un teica: „Ak, Dievs, kas gan jums tik ļoti ir nodarījis pāri”, pēc nelielas pauzes, šī tik ļoti „agresīvā” sieviete sāka raudāt un pat atvainojās (jo acīmredzot saprata, ka aizvainojusi citus cilvēkus ar savu rīcību)! 

Lūk, šis ir vēl viens pierādījums tam, ka agresija, dusmas ir aizsargbarjera, poza, kas ieņemta, lai aizsargātos. Un labākais, kas to var izkausēt ir iejūtība un mīlestība, un tas nekas, ja kādreiz ar pirmo reizi nesanāk, jo atceramies, ka mūs pārbauda ik brīdi, un jo tuvāks mums ir cilvēks jo sarežģītākas un laikietilpīgākas mācības :)

Skaistu dienu un laimīgas brīvdienas,

~Dzintra~

Komentāri (2)  |  2012-07-14 01:45  |  Skatīts: 2035x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
maara - 2012-07-14 04:43
Brīnišķīgi! Ļoti patika lasīt šo rakstu. Arī es cenšos parasti situācijas pagriezt pozitīvā virzienā, censties saprast cilvēku, kurš ir dusmīgs vai agresīvs. Un ir gandarījums, kad tas nostrādā. Jo enerģija, kas ir sarp mums, kad dusmojamies vai arī, kad mīlam - tā jau nav tikai starp mums. Tā taču izplatās visapkārt. Un mēs visi esam par to atbildīgi.
Ja ir interese, iesaku izlasīt ļoti interesantu Andžeja Reitera rakstu par to, cik lielu ļaunumu nodara agresija un tās vairošana:
http://www.andzejsreiters.com/lv/publikacijas/2-publikacijas/14-sargies-no-agresijas
Lai mums visiem vienmēr pietiek Mīlestības - gan sev, gan citiem ko dot! Vairosim pasaulē Mīlestību!

illva - 2012-07-16 01:18
Mums vienmēr jābūt pašiem tik ļoti mīlestības piepildītiem...lai mēs spētu palīdzēt citiem....dusmīgajiem...aizvainotajiem....JO!!!...ja mēs palīdzēsim tikai ar prātu....tas būs viens vienīgs mūsu pašu EGO piepildījums.
Lai izdodās mums ik vienam mīlēt jebkuru cilvēku..jebkuru situāciju....lai mēs spētu palīdzēt patiesi mīlot.
Ļoti jauks rakstiņš Dzintra.....šeit ir par ko aizdomāties....un pareģistrēt sev tuvos...ne tik tuvos...bet mīļos cilvēkus...kā mēs katrs protam...un mācamies...mīlēt.
Paldies.


Atpakaļ