sadaļa: LEKTORI RAKSTA

autors: DZINTRA ČEVERE

Ar lielu prieku un iedvesmu vēlos Tevi iepazīstināt ar Ilzi Zvaigzni, smaidošu, skaistu sievieti, divu bērnu māmiņu. Pavasara studijā mēs jau labu laiku ik pa brīdim apsvērām ideju, ka šos seminārus vajadzētu aiznest līdz jauniešu auditorijai. Tik bieži bija izskanējušas frāzes - „ja vien es to būtu zinājusi agrāk”, „man to neviens nestāstīja”, „tad es būtu pavisam savādāk rīkojusies” u.tml. Lūk, arī Ilze bija viena no šīm sievietēm, un teica, ka Pavasara studijai noteikti jāuzrunā jaunieši. Un nu jau turpat pusgadu Pavasara studijā tiek rīkoti semināri tieši jauniešiem. Par to, kādēļ tādi ir vajadzīgi, ko tie var sniegt un jau sniedz, kā arī daudz ko citu, lasi sarunā ar Ilzi!

Dz.Č. – Kas bija tas galvenais iemesls, kas Tevi pamudināja ierosināt un atbalstīt šos seminārus jauniešiem?

I.Z. – Tā noteikti bija vēlēšanās piedāvāt mūsdienu jauniešiem iespēju saņemt informāciju par lietām, par kurām man tajā vecumā nebija iespēju uzzināt - kā būt savas dzīves autoram, kā veidot attiecības ar apkārtējiem un, pirmkārt, jau ar sevi, kā iegūt pašapziņu, kā nebaidīties pieņemt savus lēmumus un daudz ko citu. Protams, tas no manas puses bija arī savtīgi, jo man ir 18 gadīga meita, kurai es noteikti vēlētos šādas zināšanas nodot. Esmu viņai teikusi, ja man viņas vecumā būtu bijusi pieeja šādai informācijai, es noteikti savā dzīvē būtu pieļāvusi uz pusi mazāk kļūdu. Bet, kā jau zinām, no kļūdām gūstam mācības... Un vēl viena nepieciešamība šīs zināšanas nodot ar jauniešu semināru palīdzību, ir tā, ka padsmitnieka vecumā, lai kā mēs – vecāki, censtos, pārsvarā gadījumu tomēr netiekam uzskatīti par autoritātēm. Mēs esam autoritātes no bērna mazotnes un bieži atgūstam šo statusu, kad mūsu bērns jau uzsācis savas pieaugušā cilvēka gaitas. Taču padsmitnieka vecumā visbiežākā autoritāte ir draugi vai varbūt kāds cits pieaugušais, piemēram, treneris, skolotājs vai tml. Tā nu ar Inesi aprunājoties, vienojāmies, ka vislabāk šai auditorijai atbilstu kāds no gados jaunākajiem Pavasara studijas lektoriem. Dzirdot atsauksmes par Tevis vadītajiem semināriem, Dzintra, esmu pārliecināta, ka mūsu izvēle bija pareiza!

Dz.Č. – Kā Tev šķiet, vai jauniešiem šādi semināri vispār ir aktuāli?

I.Z. – Gribu uzsvērt vecāku nozīmi šajā sakarā, jo, manuprāt, tieši vecāki ir tie, kuri var iedvesmot un virzīt savu bērnu apmeklēt šāda rakstura seminārus. Ļoti bieži jaunieši paši kautrējas, baidās vai arī nevēlas atzīt, ka tas viņus interesētu. Nereti šajā vecumā vecāku padomi var tikt uztverti kā spiediens, vai arī viņu ieteikumi vienkārši netiek ņemti vērā. Tādēļ, vēl jo nozīmīgāki ir šie semināri, kur jaunieši var tikties, smelties iedvesmu viens no otra pieredzes, kā arī uzzināt lietas, par kurām skolā nemāca.

Dz.Č. Kāda, Tavuprāt, ir lielākā un aktuālākā problēma mūsdienu jauniešu vidū?

I.Z. – Manā skatījumā, tā ir tāda kā ļaušanās pašplūsmai - uz kuru pusi vējš pūtīs, turp liekšos. Ir maz jauniešu, kas ir apzinājuši savas vēlmes un dotības, izvirzījuši sev kādu mērķi un uz to iet. Lai gan mana meita ir aktīva jauniete, kas iesaistās dažādos pasākumos, sekmīgi mācās, tomēr vēl nesen mani visvairāk pārsteidza vai pat kaitināja viņas biežākā atbilde uz maniem jautājumiem: „Nezinu.” Pieņemu, ka tas „norakstāms” arī uz spuraino tīņu vecumu, tomēr tāds periods ir bijis mūsu saskarsmē. Tādēļ mana atbilde uz šo jautājumu ir, ka, manuprāt, jauniešiem jāsāk apjaust, ka viņi top par pieaugušajiem, un tas, kāda būs viņu pieaugušo dzīve, ir atkarīgs tikai no viņiem pašiem, no viņu mērķiem un darbībām to īstenošanā jau šobrīd.

Dz.Č. Kāda ir vecāku loma šo problēmu risināšanā?

I.Z. – Tas, ko vecāki var darīt savu jauniešu attīstībā, ir sniegt informāciju par iespējām, kādas pastāv, ja izdodas, arī dalīties savā pieredzē. Tomēr nevajadzētu pielietot kādas uzspiešanas metodes, jo viss, ko jaunietis dara ne savu lēmumu vadīts, nesniedz cerēto rezultātu. Domāju, ka man savu meitu ir izdevies pārliecināt par dažādu lietu, darbību utml. nepieciešamību. Protams, nenoliegšu, ka šo to viņa arī nav pieņēmusi, bet tas tikai liecina, ka pati sāk izvērtēt un apsvērt sev nepieciešamo un interesējošo.

Dz.Č. Vai bērni labprāt dalās ar vecākiem savās problēmās un lūdz palīdzību?

I.Z. – Te es varu atbildēt tikai par savu un manu tuvāko draugu un radu pieredzi. Un nākas secināt, ka visbiežāk tomēr bērni savus pārdzīvojumus un problēmas uztic draugiem, nevis vecākiem. Ir pat gadījies, ka esmu informēta par kādas ģimenes atvases pašapziņas problēmām, kā arī attiecību samezglošanos ar vienaudžiem, bet, aprunājoties ar vecākiem, nākas secināt, ka, viņuprāt, viss ir kārtībā vai „normas robežās”. Vecākiem vajadzētu iemācīties just savu bērnu, viņa noskaņojumu, jo visdrīzāk pusaudzis nenāks pats pie pieaugušā un neklāstīs savu rūpi vai sāpi. Tomēr ir arī ģimenes, kur šīs lietas tiek izrunātas un kopīgi risinātas.

Dz.Č. Tava meita apmeklē seminārus jau no paša sākuma. Kādi ir Tavi novērojumi?

I.Z. – Tā kā pirms šīs sarunas vaicāju meitai, vai viņa piekrīt, ka padalos ar kādiem fragmentiem no mūsu dzīves, tad saņēmusi viņas piekrišanu, varu teikt, ka jau no pirmajiem semināriem jūtu izmaiņas savā meitā. Pats pirmais, ko novēroju, ka viņa kļuvusi pašapzinīgāka un mērķtiecīgāka, sākusi nopietni apsvērt, ar ko nākotnē vēlētos nodarboties, ko studēt. Jau no 13 gadu vecuma vismaz vienu mēnesi no vasaras brīvlaika meita ir strādājusi dažādus darbus – gan par viesnīcas istabeni, gan pārdevēju, gan lietvedi u.c. Un esmu gandarīta, ka apgūstot šo darba pieredzi, viņa tagad skaidri apzinās, kuru darbu viņa negribētu darīt. Līdz ar to, nedaudz tiek atvieglota lēmuma pieņemšana attiecībā uz to, ar ko viņa vēlētos nodarboties. Otrs, ko saskatu, ka meita kļuvusi atvērtāka un sirsnīgāka. Redzu, ka īpaši pozitīvu emociju lādiņu viņa saņem jauniešu seminārā, jo atgriežoties no tā, smaids no viņas sejas nepazūd. Arī es pati ļoti labi pazīstu šo Pavasara studijas emocionālā pacēluma sajūtu.

Dz.Č. Vai Tu atbalstītu „Laimes terapiju” kā obligāto mācību priekšmetu skolās?

I.Z. – Jā, es noteikti iestātos par „Laimes terapiju” kā mācību priekšmetu skolās. Esmu lasījusi publikācijas par šāda priekšmeta ieviešanu Vācijā. Gribētu novēlēt mūsu izglītības programmu sastādītājiem aizdomāties arī par šādu zināšanu nepieciešamību skolēnu dzīvē. Tomēr vislielākā nozīmē jauniešu vecumā ir un paliek vecākiem, videi, kurā jaunietis dzīvo, tam, cik vecāki ir ieinteresēti viņa gaitās, kā priecājas par viņa panākumiem un atbalsta neveiksmju brīdī.

Dz.Č. Ko Tu varētu novēlēt visiem vecākiem un viņu bērniem?

I.Z. – Būt vienotiem, pastāvēt vienam par otru, ieklausīties vienam otrā, sniegt abpusēju atbalstu un palīdzību. Un vēl, paanalizēt un aizdomāties, kādēļ bērns mūs izvēlējies par saviem vecākiem, ar kādu dziļāku nozīmi viņš ienācis mūsu dzīvē...

Nobeigumā, vēlos pateikties Ilzei par jauko sarunu un gaišām emocijām, kā arī novēlēt visiem lasītājiem - vecākiem esošajiem un topošajiem un viņu bērniem  - klausieties , ieklausieties, sadzirdiet un sajūtiet viens otru.

Lai mums visiem brīnišķīgas, saskaņas, cieņas un mīlestības pilnas attiecības!

Ar siltiem sveicieniem,

~ Dzintra ~