sadaļa: DAŽĀDI INESES RAKSTI
autors: INESE PRISJOLKOVA

Kādu laiku atpakaļ, kad runājām par darba uzsākšanas iespējām un spēju atvērt pašam savu biznesu, man viena semināru dalībniece pateica – „nu...nezinu, ko lai dara. Man ir visi priekšnoteikumi, lai darītu, bet nav vajadzīgās harizmas, lai savam darbam piesaistītu cilvēkus”.

Toreiz aizdomājos, cik interesanta doma - harizma taču patiešām nav tikai skatuves mākslinieku vai politiķu dzīves nepieciešamība. Nolēmu, ka reiz būs jāpapēta šis jautājums dziļāk un varbūt pat jāuztaisa seminārs par šo tēmu. (un nu ir pienācis šis brīdis)

Vai Tu kādreiz esi domājusi par cilvēka personības šarmu? Vai Tev ir bijis tā, ka skaidri redzi – kādam cilvēkam ir tik spēcīga harizma, ka viņš var atļauties uzsākt gandrīz vai jebko un viņam viss izdosies. Cilvēki viņam sekos, lai kurp viņš aicinātu. Viņš pratīs pārliecināt. Pratīs iedvesmot. Viņš vienkārši ir veiksminieks. Viņam ir kāds maģisks šarms, kas pievelk, un uz šādu cilvēku gribas skatīties un viņam piebiedroties. Gribas vienkārši ar viņu būt. Būt kopā. Būt blakus. Tu apzinies viņa enerģētiku, viņa spēku un parasti tas ļoti patīk. Visbiežāk šādi cilvēki tikpat labi runā ar vienu cilvēku, kā ar lielāku ļaužu grupu. Viņi dzīvo apskaužami interesantu un vieglu dzīvi un citos cilvēkos izsauc apbrīnu un vēlmi viņam līdzināties.

Un tad pielavās tā doma – ak, kaut man tā būtu. Kaut es tā varētu.

Un tad ienāk prātā nākošais jautājums – diez kā tas ir, vai harizma un spēcīga personīgā enerģētika ir iedzimta, vai uz to varētu cerēt katrs?

Es pati savā dzīvē ļoti skaidri atceros to periodu, kad baidījos iziet publikas priekšā. Kad baidījos, ja nu pēkšņi man ir publiski jārunā. Atceros, ka man bija kādi 23 gadi, kad man vajadzēja palielākai ļaužu grupai (kādiem 25-30 cilvēkiem) pateikt kolektīvu pateicības runu brīdī, kad mani apsveic. Un es taču to nespēju. Es biju uztraukusies un samulsusi un vairāk kā „paldies” tā arī pateikt nespēju. Tajā laikā brīnījos un skatījos kā mana māsa to spēj un cik tas iznāk viegli. Viņa iznāca publikas priekšā un runāja tik dziļi, tik patiesi, un tas viss bija tik plūstoši. Cilvēkiem tik ļoti patika. Un tā tas bija vienmēr, kur vien viņa parādījās. Toreiz pilnā nopietnībā domāju – diez kā to varētu iemācīties un diez kāpēc viņai tas ir dots no dabas, bet man ne. Es toreiz nolēmu to sevī attīstīt.

Tagad es gribu teikt, ka to patiešām var atvērt un var izaudzēt. Pēc savas dzīves piemēra varu izsekot līdzi gan dzīves periodiem, kad manī šī spēja parādās, gan ir bijuši periodi, kad tā pilnībā apdziest.

Un protams, ka ir tādi bērni, kas jau piedzims līderi. Un protams, ka ir bērni, no kuriem jau bērnībā nevar atraut skatienu. Bet pat ja viss tā nav bijis kopš bērnības, tad par tādu var kļūt dzīves laikā. Tie ir tie stāsti, kad no neglītā pīlēna pārvēršas par skaistu gulbi. Un tas, protams, nav tikai par ārējo izskatu.

Mēģināju nodefinēt, kas tad ir harizma un man tā definīcija sanāk šāda: Harizma ir spēcīga personības enerģētika, kas cilvēkam dod spēju piesaistīt, ieinteresēt un aizraut citus cilvēkus, tā ir spēja veidot un vadīt kolektīvo apziņu un kolektīvo domāšanu.

Tas var būt kā talants. Bet kā jau tas ir ar daudziem mūsu talantiem, tas var būt attīstītā vai varbūt tieši otrādi, neattīstītā fāzē.

Ir taču tik ļoti daudz piemēru, kur skolas laikā bērns bija līderis, aktīvists, patika gan klases biedriem, gan skolotājiem – kā saka bija „ļoti daudzsološs”, bet pēc tam kaut kas dzīvē izmainījās un cilvēkam šī spēja apdzisa. Un ir arī otrādi – skolā bija tāda „pelēka pelīte”, bet pēc gadiem satiec un brīnies cik šarmanta interesanta sieviete.

Pati par sevi atceros, ka periodā pirms laimes terapijas man bija pazudis viss – arī spēja piesaistīt citus cilvēkus savai idejai, domai un pārliecībai. Un tikai tad, kad pati atkopos, tad tas viss atjaunojās. Un tagad jau droši varu teikt, ka šis kanāls ir vaļā un man ir jāuzņemas pilna atbildība par savu rīcību un saviem vārdiem ne tikai sevis un savu tuvinieku priekšā, bet arī tādēļ, ka ļoti daudz cilvēku man tic un seko.

Manā gadījumā viss sākās ar laimes terapiju. Ar savas dzīves sakārtošanu. Ar to, ka no nulles (jeb no pilnīgiem mīnusiem) ļāvu sakārtoties katrai jomai savā dzīvē. Un tad, kad esi laimīgs un pilns mīlestības, kad staro burtiski pa gabalu, ka esi pārņemts ar to, ko dari, kad baudi ik minūti, kad labprāt dalies ar savu šo enerģētiku, tad cilvēki ļoti pievelkas.

Cilvēki vienmēr tiecas pēc iedvesmas pilniem cilvēkiem. Tas ir kā enerģijas avots. Kā donors. Kā kanāls.

Un droši vien ja mēs tagad gribētu sarakstīt harizmātisko cilvēku sarakstu, tad mūsu nosauktās personības būtu ļoti dažādas. Bet viena daļa īpašību viņiem būtu kopēja – viņi noteikti, ka ir aizrāvušies ar savu nodarbošanos, viņi noteikti, ka bauda to, ko dara, viņi noteikti ir ļoti iedvesmojoši. Viņos pārpārēm ir radošā enerģija.

Par šo turpināšu vēl domāt, gatavojot rītdienas semināru. Bet...... kā ir Tev? Vai Tu jūti sevī šo īpašo enerģētiku, ko mēs dēvējam par harizmu? Vai esi kādreiz par to domājusi?

Lai Tev brīnišķīga un izdevusies diena!

Ar mīlestību,

Inese