sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

Šodien iebrienu varavīkšņaini rasotā zālē, ienirstu jasmīnu smaržas maigajā mākonī, ieslīgstu reibinoši puķotās pļavas apkampienos un salasu pilnas saujas ar mīļi kārdinošām meža zemenēm... Šodien, šeit un tagad ir mana paradīze...

Iespējams, ka tas tieši tādēļ no sirds patiesi padodas, ka pavisam savādāk bija vakar un aizvakar..., kad visas nervu šūniņas bij’ novilktas kā vecmeistara vijoles stīgas.

Studēju praktisko psiholoģiju, un darbietilpīgais prakses kvalifikācijas darbs, kuru jau no februāra mēneša, kā pa kalniem un lejām izstrādāju, šobrīd jau ir aizstāvēts vairāk kā veiksmīgi.

Mana darba tēma, kuru pieņēmu no skolas vadības, pirmajā skatījumā šķita šausmīgi sarežģīta: „Prasmes izkopšana atrast līdzsvaru starp negatīvo un pozitīvo interpretāciju komunikatīvos procesos.” Vienkāršākiem vārdiem runājot, tas nozīmē atrast zelta vidusceļu jebkura veida saskarsmē. Vēl šī procesa gala rezultātu varētu tēlaini uzburt kā ainu, kad vilks guļ mierīgs paēdis, kaza spriņģo sveika un vesela, un ganiņš laimē staro, uz noras malas saulainai ganu meitenei blakus sēžot.

Jau pašā sākumā sapratu, ka nemaz nesaprotu, kā to dabūt gatavu... Un no tagadējā skatu punkta varu teikt, ka tobrīd pat nenojautu, cik neaptverami augstu latiņa bija uzcelta.

Pieņemt situāciju, izmainīt attieksmi pret notiekošo, piedot un būt pateicīgam par visu kas notiek, iemīlēt savu ienaidnieku, kļūt atbildīgam par visu notiekošo, sadarboties tā, lai ir abpusēji lietderīgi...aaaaaaa...cik tas skaisti skan, bet kā to patiesi iemiesot reālajā dzīvē tik ļoti, lai teoriju uz patiesiem notikumiem balstītu, varētu dot tālāk citiem?????????

Mani pirmie praktiskā darba mēģinājumi bija kā vārga kucēna kūņošanās...izrakos cauri literatūras kalniem, liku kopā teoriju pie teorijas, kas varētu noderēt praksei, gāju kā pret nogāzi, jo jutu, ka tas, ko daru nepietuvina darba būtībai. Man kļuva smagi un garlaicīgi...kā zupa bez garšas, vai puķes bez ūdens... laiks gāja, pirmais atrādīšanas termiņš tuvojās. Protams, pirmajā konsultācijā mans darbs tika pilnīgi izbrāķēts, profesores klātbūtnē radās dīvaina sajūta, paskatoties uz darbu no malas, šķita, ka it kā to būtu rakstījis pavisam cits, neko no kvalifikācijas darba nesaprotošs cilvēks. Visu cieņu pasniedzējai, kura iedrošināja ar vārdiem, ka viņai arī tā sākumā esot gājis. Tikai tagad patiesi varu novērtēt, cik lielu spēku deva 83 gadus jaunās, dzīvespriecīgās un apbrīnojami aktīvās profesores Dz. Meikšānes dzīvesgudrība.

Kad dienām un naktīm ritot, par jaunu darbu kopā liekot un veidojot, brīžos kad jutos pagurusi, atcerējos, kā cienījamo gadu profesore viegli kā dūjiņa uzkāpa ceturtajā stāvā uz savu darba kabinetu, vienkārši un saprotami skaidroja visas darbā pieļautās kļūdas, pēdējās lappusēs tikusi atrada, ka tam nav loģiskas secības ar sākumā teikto, sapurinājos un kāpu tālāk zinību kalnā.

Pateicoties darba prakses nepieciešamībai satiku daudzus jo, daudzus jaunus domubiedrus, ar kuriem kontaktējoties ceļš aizveda arī līdz Ineses Prisjolkovas Pavasara studijai.

Vēlreiz un vēlreiz atgriežos pie secinājuma, ka tad, kad caur saskarsmi ar līdzīgi domājošiem, radošiem cilvēkiem kontaktējoties, iepazīstu pati sevi, atklāju sava spēka rezerves, sāku pamazām apzināties, cik bagāta ar visu, kas man nepieciešams, esmu. Tas nebūt nesākās ar lielām un dārgām lietām...pamazām pildās kladīte un „Saulgriezes” mājaslapa ar to, kas: „Man patīk...”, krājas ikdienas pieraksti ar to, par ko šajā dienā esmu pateicīga, Ineses grāmatā un mājaslapā ieteiktā prakšalanas prakse, ir daļa no tā, ko ikdienā par brīvu var uzdāvāt sev.

Bet tas vēl nenozīmē, ka ceļš vienmēr būs gaišs un saules apspīdēts. Atkal atgriežoties pie vārdiem, ka no tagadējā skatu punkta raugoties, pienāca brīdis, kad sapratu, ka darāmā ir nepadarāmi daudz...bet laiks ir dots tieši tik cik ir. Sapratu, ka laiks varbūt pietiks darba pabeigšanai, ja naktīs gulēšu tikai kādas četras stundas un visu pārējo laiku intensīvi strādāšu...

Nolaidās rokas...un plinti iemetu krūmos...apsēdos uz kāpnēm un skaidri sapratu – tas nav reāli paveicams. Zvanīju savai uzticamajai cīņu un studiju biedrei Dzintrai ar domu, ka liekos mierā, jo nepaspēšu. Viņa savukārt pokera spēlētāja mierā, pieņēma manu izvēli, bet nu pati darbošoties ar domu, darīs cik varēs un paspēs, cik paspēs... sapratu, ka arī man vēl ir izvēle.

Zvanīju pēc padoma arī savai skolniecei un skolotājai vienā personā – Indrai (viņa kad šo izlasa, iespējams izbrīnā ieplēstām platām acīm smej :)!) - ko darīt? Un tad tikai man palēnām pierāpoja...kāpēc nolaist rokas, ja vēl var kaut ko darīt??? Indra todien atbrauca pie manis saplūca pļavā lielu pušķi zilo zvaniņu un nolika uz mana rakstāmgalda klusu piebilstot, tas Tev...spēkam...

Tagad to atceroties birst asaras... bet tobrīd tas bija tieši tas, kas vajadzīgs.

Arī vēl kāds jauks cilvēks palīdzēja ar vārdiem, ja plinti met krūmos, nemet stipri tālu un biezoknī, jo lai nav grūti pēc tam dabūt ārā.

Tā nu sēdēju dienām rakstot darbu, pamazām sāka notikt brīnumi. Kvalifikācijas darba termiņu pagarināja. Darbā nepieciešamajam novērojumam iz’ dzīves atradu ļoti piemērotu teoriju. Praktiski pa soļiem, loģiskā secībā saliku kopā visu, kas darāms, lai sasniegtu to, ko sauc par līdzsvaru un zelta vidusceļu. Praktiski pārbaudīju uz savas un brīnišķīgās darba grupas ādas, vai teorija atbilst praksei. Bibliotēkas mīļās meitenes nāca pretim, un ziedojot savu laiku, visu kas bija nepieciešams, palīdzēja. Tad nu nāk atmiņā P. Koelju rindas: ”...visa pasaule sadodas rokās, lai palīdzētu...” Tai pat laikā vēl paspēju „Saulgriezes” mājaslapu izveidot, „Mantigras” aktīvajos deju mēģinājumos izsvīst, kāzās čigānu dejas uzdancot, un Saulgriežu uguns festivālu Biksērē apmeklēt.

Darbu pēdējās minūtēs svaigi iesietu, izlabotu nodevu, un godam aizstāvēju.

Mūsu SPPA augstskolas vadītājs, kurš šajā stāstā varētu sekmīgi ieņemt vilka lomu, jo patiešām bija ļoti bail no viņa vērtējuma un reakcijas, pēc darba aizstāvēšanas teica viedus vārdus – mums nevajag, lai mūsu audzēkņi nāk ar lielu piespiešanos un negribēšanu, kā zem pātagas...mums ir neizsakāms gandarījums, kad mūsu audzēkņiem patīk tas, ko viņi dara, ka tas ir viņu aicinājums, un var redzēt sajūsmu no tā, ka viņi ar baudu apgūst jauno un ar iedvesmas dzirkstelītēm to nodod tālāk. Man patīk... un tādēļ pievienojos J.Mihailova kunga teiktajam, ka jau no attieksmes maiņas patiešām ļoti, ļoti daudz dzīvē mainās, un eju atkal uz pļavu sārtās meža zemenes palūkot :)

Ineta Ieviņa