sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: ANITA BUZJUKA
Mēs visi zinām šo spēli, kad ņemam margrietiņu un, plēšot nost ziedlapiņas, mēģinām noskaidrot, vai mūs kāds mīl, vai nemīl. Bet kā tad zināt patiesi, vai mūs mīl vai nemīl, vai mēs paši sevi mīlam vai nemīlam, un ko vispār nozīmē – mīlēt sevi?
Ļoti daudz šobrīd tiek runāts par to, ka sevi ir jāmīl, viss sākas ar sevis mīlēšanu, bet ko tad tas īsti nozīmē? Manuprāt, lai patiesi sevi iemīlētu, pirmkārt, ir jāļauj sev būt tam, kas patiesībā esi, darīt to, kas sagādā prieku, būt starp tiem, ar kuriem ir labi, uzdrīkstēties mainīt savu dzīvi, atļauties pieņemt dzīves piedāvātās iespējas, nevienam neizdabāt, nesatraukties par to, ko citi padomās, svarīgi ir tas, ko pats jūti. Katram no mums svarīgākais cilvēks pasaulē ir viņš pats. Mēs katrs sev esam centrs, ap kuru viss notiek. Viss sākas ar mums pašiem. Tas ir mūsu Visums, tā ir mūsu dzīve. Tieši tāpēc, lai mēs veidotu laimīgu dzīvi, mums ir jābūt labās attiecībās pašiem ar sevi, jāļauj sev būt...
Cilvēks, kurš sevi mīl, ir saskaņā ar sevi, ar saviem mērķiem, viņš zina, ko viņš grib un kurp iet. Viņš nevis cīnās ar dzīvi, bet gan pieņem to un sadarbojas, veidojot pozitīvas attiecības. Jā, arī ar dzīvi mēs veidojam attiecības, un no mums pašiem ir atkarīgs kādas tās būs. Mēs varam izvēlēties sadarboties ar dzīvi, pieņemt mums labvēlīgās iespējas, ko tā piedāvā, realizēt savu visaugstāko potenciālu, tas viss ir iespējams, mums vienkārši ir jāļauj tam būt. Cilvēks, kurš sevi mīl, ir ar augstu pašapziņu, jo apzinās sevi kā dievišķā daļu. Viņu nav iespējams apvainot, pazemot vai tml., jo viņš apzinās savu vērtību, viņš zina, kas viņš ir, apkārtējo viedoklis viņu nespēj izsist no līdzsvara. Cilvēks, kurš sevi mīl, apzinās, ka ir Dieva radīts brīnums, otra tāda nav, ar savu talantu un spējām. Patiesi sevi mīlēt nozīmē, ļaut šim dievišķam brīnumam mūsos atvērties un uzplaukt kā krāšņam ziedam par prieku sev un pasaulei.
Turpretī, cilvēks, kurš sevi nemīl, ir nepamierināts ar dzīvi, viņš neiet uz saviem mērķiem, viņam svarīgāks ir citu viedoklis, nevis tas, ko pats par sevi domā. Viņš cenšas citiem izdabāt, izpatikt. Nepieņem dzīvi tādu, kāda tā ir, visu kritizē, nemitīgi cenšas pierādīt savu taisnību, cīnās ar dzīvi, šādi zaudē spēku un ir nelaimīgs, jo dzīve vienmēr ir stiprāka, bezjēdzīgi ir ar to cīnīties. Cilvēkam, kurš sevi nemīl, ir grūti veidot attiecības ar citiem, un tomēr viņš tās veido, jo tas ir mūsu dzīves pamatā – attiecības, un arvien turpinās dzīves spēle, kurā mēs mācamies, krītam un ceļamies, lai beidzot apzinātos sevi un patiesi iemīlētu, un katrs no mums ir gan scenārists, gan režisors, gan aktieris savai dzīvei, un arī lomas, ko spēlējam, mēs izvēlamies paši.
Ja mēs izvēlamies dzīvot mīlestībā, kā tad atpazīt, piemēram, vai tas ir mūsu īstais cilvēks (es šeit domāju sievietes un vīrieša attiecības)? Vai viņš mūs mīl vai nemīl? Vai mēs mīlam?
Īstais cilvēks ir tas, kurš palīdz mums arvien pilnveidoties, atbalsta un uzmundrina tad, kad tas ir nepieciešams. Īstie palīdz viens otram augt. Mīlestība starp vīrieti un sievieti ir uzmanības un cieņas izrādīšana. Patiesībā viss ir vienkārši, ir viegli atpazīt vai mūs mīl vai nemīl, vai mēs mīlam vai nemīlam. Ja cilvēks jūs patiesi mīl, viņš būs devējs. Tāda ir mīlestības būtība, tā vienmēr ir dodoša! Tā ir kā saule, kas nemitīgi dod, kā pati daba, visi augi, ziedi, koki..., viss tiek mums dots bezgalīgā mīlestībā, neko pretī neprasot. Tā ir arī ar attiecībām, lai saprastu, vai cilvēks mūs patiesi mīl, vajag saprast, vai viņš mums dod vai arī mūs izmanto. Dot var uzmanību, rūpes, apbrīnu, cieņu un tml., arī, protams, ziedus un dāvanas. Svarīgi ir sajust, kādas ir šīs attiecības, un izdarīt savu izvēli, ko ar tām darīt tālāk, kā vērst visu uz labu. Vai ir vērts dzīvot bez mīlestības, jo dzīve bez mīlestības ir dzīve bez prieka. Te nu atkal jāteic, ka tā ir katra paša izvēle, kādu lomu spēlēt – upura vai radītāja.
Mēs bieži vien, apzināti vai neapzināti, ļaujam, ka mūs pazemo, izmanto, apvaino, tās ir mūsu mācībstundas, un paldies mūsu skolotājiem, bet vai beidzot nav pienācis laiks uzņemties atbildību par savu dzīvi, pateikt Mīlestībai- jā, ļaut sev būt tam, kas patiesībā esi, būt Mīlestībai. Mēs visi savā dziļākajā būtība esam Mīlestība, varbūt šobrīd tikai tā nedaudz apmaldījušies prāta radītās ilūzijās, kāds vairāk, kāds mazāk, bet arī šī ir dižās spēles, ko mēs saucam par dzīvi, sastāvdaļa. Un tas ir skaisti un bezgala interesanti atklāt sevī katram šo Mīlestības brīnumu, ļaut sev būt, izprast, izjust un transformēt tumsas daļu Gaismā, Priekā un Mīlestībā. Kļūt par savas dzīves radītājiem, veidotājiem un baudītājiem.
Es no sirds visiem novēlu veidot attiecības, kas patiesi sagādā prieku, baudīt dzīvi, visu skaisto, atrast sevi un nekad vairs nepazaudēt! Lai izdodas!
Visiem prieku vēlot,
Anita (*-*)
