sadaļa: DARBS, NAUDA UN BIZNESS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Šobrīd rakstu grāmatu un tieši nodaļu par pašapziņu. Acīmredzot, ka tāpēc man šī tēma arī dzīvē šobrīd aktuāla un tāpēc pastiprināti dzirdu visu, ko par to runā. Un vakar lektoru seminārā Kristīne mums pateica kādā citā treniņā dzirdētu atziņu, kas man tagad neiziet no prāta. Man šķiet, ka šis varētu palīdzēt visiem tiem, kam grūtāk pieņemt naudu kā atalgojumu savam devumam.
Un tā atziņa ir pilnīgi pretēja tam, kā līdz šim uz to skatījāmies.
Tātad līdz šim domājām tā, ka cilvēkam būtu jāceļ sava pašapziņa, jāapzinās sava darba vērtība un sevis paša vērtība, un tad viņš būtu gatavs nosaukt to summu, par kuru tad dara savu darbu un ar prieku saņemtu šo labo atalgojumu.
Bet vakar Kristīne izteica pilnīgi pretēju apgalvojumu – ka tas ir augstprātības un lepnības jautājums. Kāpēc gan tu domā, ka tev patīk dot, bet kādam citam jābūt tam, kurš tikai saņem neko nedodot pretim. Atļauj taču dot tam otram arī. Un pieņem to.
Un tad es tālāk domāju, ka patiešām - cilvēkam taču patīk būt devējam (un viņš dod savu mīlestību, savu enerģiju, savu darbu, savu palīdzību) un jūtas tik ļoti labi un vērtīgi savās acīs. Mēs taču zinām teicienu „saimnieks ir devējs, ņēmējs ir kalps”. Un nu no šī izriet, ka ja reiz tu izvēlies dot un neņem neko pretim, tu gribi otru nostādīt kalpa lomā. Tātad ņēmēja lomā. Tātad uzkundzēties. Tad te darbojas nevis enerģijas apmaiņa un mēs ar pašcieņu un pašapziņu viens otram dodam kādu daļu savas enerģijas (kas var izpausties darba, pakalpojuma, preces un samaksas ziņā), bet gan dodam un tas otrs ....grib negrib... lai paliek parādā. Vai arī ir spiests domāt kā viņš tagad varētu tev atdarīt. Tātad šai brīdī tā ir tāda savas vērtības celšana pāri citiem.
Vēl saistībā ar naudu un pašapziņu varētu būt problēmas tiem cilvēkiem, kas ir ļoti garīgi un naudu uzskata par pārāk prastu, lai pret savu garīgumu un mīlestības enerģiju, saņemtu to pretim. Un te nu sākas tas par ko savās grāmatās brīdina Lazarevs –ka garīgums var kļūt kā pamats augstprātībai un iedomībai, ja sāc pārāk to idealizēt un citus, kas nav tik garīgi, vērtēt zemāk. Te nu atkal aiziet grāvī pašapziņas līdzsvars, jo augstprātība (kas mākslīgi balstās uz garīgumu) rada lepnību un iedomību. Un tad nu tas var izpausties visādi – gan tā, ka nauda ir pa prastu, lai ar to maksātu par manu ārkārtīgi vērtīgo sniegumu, vai arī, ka lai tik kāds nepadomā, ka es te kaut ko daru naudas pēc (jo es taču esmu ļoti garīgs un nauda mani neinteresē ;))) ), vai arī lai man pašam nerodas sajūta, ka to daru atlīdzības vai paldies dēļ. Es taču esmu tik labs un daru to no sirds un man neko pretim nevajag utt. ;) Tātad mēs nonākam līdz tam, ka es nevis neesmu tā vērts, lai man maksātu labu naudu par manu darbu (šis komplekss ar vienai daļai cilvēku piemīt), bet gan es esmu par labu, lai ņemtu naudu vai atlīdzību par to, ko daru. Tātad no viena grāvja otrā. Un, lūk, šī jau ir augstprātība, kur tad cilvēks pats ir izvēlējies.
Atceries, mēs jau atkal te runājam tikai par pašapziņas līdzsvarošanu. Nav labi iekļūt ne vienā ne otrā grāvī.
Reiz ar vienu no jaunā praktiskā biznesa veidošanas kursa dalībniecēm runājām par altruismu un kādēļ tas ir labi vai ne tik labi. Un kuros brīžos jā un kuros vairs nē. Aizrunājāmies līdz tam, ka viņa man saka – es strādāju ļoti daudz un palīdzu sabiedrībā zināmiem cilvēkiem viņu darbā, bet brīžiem esmu situācijā, ka man pašai nav par ko savus elektrības vai telefona rēķinus nomaksāt. Lūk – kas pa daudz, tas pa skādi. Nu nevaram mēs visu sevi atdot citiem. Ne bērniem, ne radiem, ne citiem labiem cilvēkiem. Ir labi palīdzēt. Ir labi dot. Bet pirmkārt jau cieni, ka otrs arī var dot. Un ja starp bērniem un vecākiem tā ir šī brīnišķīgā tuvības, atbalsta un mīlestības jūtu enerģija, tad diez vai ar sadarbības partneriem būtu jābūt tāpat. Un tāpēc jau reiz tika izdomāta nauda kā enerģijas apmaiņas līdzeklis. Tātad viens cilvēks ir patērējis enerģiju un nopelnījis naudu, lai savukārt tad, kad tu viņa labā patērē enerģiju, no rēķinātos ar Tevi ar šo naudu. Tas ir tāds enerģijas apmaiņas veids, kas ārkārtīgi atvieglo dzīvi, ja paši visu nesarežģījam.
Nu, piemēram, es pēdējā laikā tik ļoti daudz cilvēkiem palīdzu, ka es patiešām nevaru iedomāties kā mēs tagad varētu apmainīt enerģiju bez naudas palīdzības. Kā es varētu savu enerģiju iemainīt pret tik ļoti daudzu citu cilvēku enerģiju. Taču nekā. Katram ir sava profesija un spējas, ko viņš varētu man dot pretim, bet visticamāk, ka man šajā brīdī nevajag tik ļoti daudz šuvēju, ārstu, frizieru, grāmatvežu, juristu, dārznieku, pārdevēju utt. pakalpojumus, cik daudz man ik dienas pretim ir cilvēku. Mēs varam mainīt kaut ko līdzvērtīgu – tātad vienu profesionālu pakalpojumu pret otru vai arī lietot šo starp līdzekli –naudu.
Un varbūt arī Tev ir vieglāk sākt izprast šo samērā jūtīgo naudas un pašapziņas jautājumu, ja iedomājies šo došanas – ņemšanas un pretim došanas principu. Ka nevis padarīt otru par kalpu, bet ļaut arī otram būt savas dzīves saimniekam un lai viņam ir tieši tādas pašas iespējas kā Tev. Ka neviens šais saimnieku pozīcijās vairs nav augstāks vai zemāks. Ka neviens nevienam nav parādā. Labdarība, altruisms, palīdzē&ˇana, samaksas nepieņemšana un nespēja paprasīt samaksu par savu darbu (pat domās ne) – tie visi ir ļoti jūtīgi jautājumi, kurus ir vērts pašam ar sevi izdiskutēt un nolīdzsvarot. Šie visi ir cieņas un pašapziņas jautājumi. Un vienmēr atceries cik grūti Tev pašai būtu pieņemt palīdzību, ja nespētu neko dot pretim. Iedomājies? Kā ir? Grūti? Viegli? Lūk, tad šo sajūtu atceries brīžos, kad nonāksi atkal šais situācijās.
Līdzsvars ir enerģijas apmaiņa. Protams, ka ne vienmēr tai jābūt naudai. Nauda ir vienkārši viens no enerģijas apmaiņas veidiem. Mūsdienās ļoti svarīgs.
Un atceries, ka neviens jau Tev tagad no malas nepateiks kā tam būtu jābūt. Šīs manas pārdomas ir tikai kā jauna iespēja Tev par šo tēmu padomāt, ja gadījumā šai lauciņā Tavā dzīvē kaut kas buksē. Ja viss ir kārtībā, tad tas ir brīnišķīgi. Tad samīļoju Tevi un dodos atkal rakstīt tālāk grāmatuJ
Ar mīļumu,
Inese
