sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Kādu laiku atpakaļ jau Tev stāstīju, ka mēs Pavasara studijā, dažādos semināros, un man pat šķiet, ka arī šeit mājas lapas komentāros, esam runājuši – kāpēc ir tā, ka vienam laimes terapija strādā un pārmaiņas dzīvē notiek, un kāpēc kādam citam nenotiek nekas un vēl uznāk dusmas par to, ka tas viss ir tikai runu līmenī. Un tā pirms kāda laika mēs nolēmām uzrīkot praktiskās nodarbības – kā tieši iekustināt notikumus savā dzīvē, kā iebuhņīt pašam sevi vai vienam otru, lai taču beidz iet pa apli, vai arī vienkārši, lai dotu iespēju paskatīties uz savu dzīvi un dzīves situācijām no malas.

Izsludinājām pieteikšanos, izveidojās grupa, un vakar bija pirmā tikšanās. Priekš manis jaunums ir tāds, ka šoreiz esmu nevis vadītāja, bet gan grupas sastāvā. Un lai arī jau pašā sākumā vienojāmies par to, ka tas, kas notiek grupā un nodarbībā, ārpus tās netiek runāts un stāstīts, tomēr varu Tev izstāstīt par savām sajūtām „esot otrā pusē”.

Jau kādā citā rakstā Tev stāstīju, ka man bija ļoti skaidrs uzstādījums, ko gribu šai dzīvē sakārtot, ejot uz praktisko treniņu. Man interesē veselības joma un pilnīgi konkrēti- kā uz visiem laikiem tikt vaļā no migrēnas, kas tomēr iemanās mani vēl un vēl apciemot. Nu kas tā par laimes terapiju, ja tomēr ir kāda joma, kas lien un lien uz āru un nesariktējas vienotā veselumā.

Un tā nu esmu grupas sastāvā, bet sarunas notiek pilnīgi pa citu tēmu (loģiski, ka neviens taču nesāk uzreiz runāt par migrēnām vēl jo vairāk, ka citiem šādu problēmu nemaz nav). Es klausos un sekoju līdzi cita dalībnieka situācijai, kad pēkšņi es iedziļinos šai citā jomā, un saskatu sevi šai situācijā. Atpazīstu un no malas uz to skatos ar pilnīgi citām acīm un domāju...re, šeit es savā dzīvē daru tā un tad redz kā tas izskatās un kā tas arī var būt, un cik mīļi viņa tur izdarīja - o, es ar tā varētu pamēģināt citā reizē. Pēc brītiņa kāds cits runā atkal par kādu citu –viņam svarīgu lietu, un es jūtu kā atkal man tiek nodemonstrēta ainiņa no manas dzīves, tikai apgrieztā kārtībā. Un pēc brītiņa, kāds runā par sevi (kur man liekas, ka tas nu patiešām man nebūtu jārisina) un atkal es jūtu, hmmmm.....man arī tur kaut kas ir drusku „iestrēdzis”. Un interesantākais sākas brīdī, kad tu esi gatavs to savu redzējumu par sevi noformulēt un domā, ka varbūt tad to spēsi pamainīt. Grupas vadītāja uzdod man jautājumu, es saprotu, ka nemāku noformulēt – kas tad man tur īsti ir ne tā kā vajag, kas man nepatīk, vai kas traucē. Un  man par sevi jāsmejas, jo es taču esmu „profesionāls treniņu meistars” un man nu gan nebūtu „jāmeklē atbilde kabatā”. Bet...domāju, domāju....un tā arī šo izgaismoto jautājumu nevaru sev atbildēt vēl šodien. Neprotu darīt savādāk, kā esmu darījusi līdz šim.

Dace smaida un saka – lūk, tieši tāpēc jau tie treniņi ir vajadzīgi, lai mēs paskatītos uz savu dzīvi no malas. Lai nav tā, ka ejam caur dzīvei vai skrienam savā „vāveres ritenī” un mums nemaz neienāk prātā sev pajautāt – vai nevar arī savādāk un vai maz es un tai visā iesaistītie cilvēki gūst prieku no tā, ko darām un kā dzīvojam.

Es šodien baudu savu laimes sajūtu un laimes terapiju jau atkal jaunā dziļumā, jo nu manā dzīvē ir aktualizējies un izgaismojies, kāds pilnīgi jauns jautājums, kurš varbūt iepriekš nebija aktuāls.

Vēl ir labi pārāk neidealizēt savu dzīvi un nesākt dzīvot eiforijā – redz, cik labi man viss ir sakārtojies. Šad tad tā eiforija ir ļoti mānīga, un pietiek uz šo visu paskatīties „citām acīm”, kad redzi – saskaņā ar Visuma likumiem, tur tas nav kārtībā un tur vēl tas ir bišķi jāpamaina. Tikai līdz šim tu uz to vispār tā nebiji paskatījies.

Šodien sarakstījāmies ar vienu no grupas dalībniecēm (redz, grupas ietvaros paši par sevi jau mēs varam visu pārrunāt vēlreiz. Dace teica, ka tas pat ir vēlams.) un viņa man saka, ka tas taču apbrīnojami, ka arī man ir savas risināmās lietas. Ka es taču mācu citus un vispār – man jau nu būtu jāzina kā to visu sakārtot. Pasmējāmies un secinājām, ka tas ir interesanti, ka tas ir tik interesanti – tu  it kā taču tik labi saproti kā strādā laimes terapija, kā tur viss ir un kā būtu jābūt pēc Visuma un Dieva likumiem, bet ir brīži, kad pats savā situācijā sev palīdzēt nemaz nevari, jo kaut kā pat neiedomājies, ka var darīt savādāk. Un tad ir grupa un grupas vadītājs, kas tevi pavirza uz šo citādo risinājumu. Un nevis tā vardarbīgi, bet taisni otrādi – pademonstrējot, ka var arī savādāk.

Vārdu sakot – esmu ārkārtīgi apmierināta un laimīga, ka esmu iesākusi šo kursu un tas man papildus ļaus pa jaunam paskatīties uz savu dzīvi. Labākais, ka uzpeld augšā pilnīgi kaut kas cits, nekā es savā prātā biju iedomājusies.

Jā – dzīve ir tik interesanta.

Sveicu Tevi ar pirmā vasaras mēneša sākumu. Lai arī šobrīd apmācies, bet jūnijs ir klāt! :)

Ar mīļumu,
Inese