sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA
Man arvien biežāk cilvēki jautā – kā to, ko mēs šeit runājam vai rakstām, lai nodod tālāk saviem tuviniekiem, paziņām un draugiem. Arī viņiem taču tas ir tik ļoti svarīgi.
Un tad man par to ir jādomā.
Jā. Šīs tēmas būtībā ir svarīgas visiem. Bet....! Ir kaut kā tā, ka cilvēki ne vienmēr būs gatavi runāt par netveramām, nesataustāmām un zinātniski nepierādāmām lietām. It sevišķi, ja cilvēks pēc dabas ir materiālists un viņam šis pamatojums ir vajadzīgs ar prātu. Jo loģiskāk domājošs cilvēks, jo viņam vajag konkrētākus pierādījumus Visuma un Dieva likumu izprašanai. Un tad tur var būt divējādi – vai nu viņš būs gatavs meklēt šīs likumsakarības, pētīt un salīdzināt, lai to priekš sevis pa īstam pieņemtu, vai arī nebūs.
Tie, kas informāciju uztver caur „sirdi”, paļaujas uz savu dvēseles gudrību un savām sajūtām – vai tas, kod dzirdu ir patiesi vai nē - tiem, ir vieglāk.
Katrā ziņā, tas ko es varu ieteikt no savas pieredzes – vienmēr runāt tikai ar motivētu cilvēku. Ar tādu cilvēku, kurš pats ir izvēlējies klausīties. Kurš pats ir ieinteresējies. Kurš varbūt pats ir ierosinājis sarunu. Jo tad ir reālāka iespēja, ka viņš būs pozitīvi atvērts informācijai, kaut vai tik daudz, lai klausītos. Dievišķā enerģija mūsos un otrā cilvēkā vairojas tikai tai gadījumā, ja mēs runājam un mūsu vārdus pieņem. Ja nepieņem un mēs cenšamies pārliecināt – mēs zaudējam spēkus. Un arī tas otrs zaudē, jo tai brīdī jau sācis audzēt savu Ego un domā kā tagad apgāzt Tavu stāstījumu. Šai mirklī sarunu turpināt vairs nav jēgas, jo viņš vai viņa ir aizrāvies ar graujošās enerģijas plūsmu sevī, savukārt Tev jau tas diez vai ir vajadzīgs.
Tad ir jābūt tik gudram, lai vienkārši apstātos un vai nu pārietu uz citu tēmu, vai pārtrauktu sarunu un to turpinātu citā reizē.
Savukārt ja Tu runā un Tavu domu pieņem, tad Visuma enerģija dod Tev informāciju un spēkus vēl un vēl. Šai gadījumā abiem vairojas spēki. Abi ir ieguvēji.
Reiz kaut kur klausījos vai lasīju, ka Luīze Heija nepieņem cilvēkus ar dāvanu kartēm. Jautāta kāpēc? – viņa atbildēja, ka parasti tad cilvēks pats nav gatavs un nav izvēlējies pie viņas atnākt un pārliecināt nevienu viņa nevēloties.
Man arī ir viena negatīva pieredze ar nemotivētu grupu seminārā. Bija tā, ka darba devējs bija apmaksājis palielai ļaužu grupai manu semināru un viņiem pārsvarā nevienam vispār neinteresēja ne šīs tēmas, ne mans stāstījums, ne pieredze. Vēl vairāk- viņi centās, cits citu pārspēdami, lai arvien argumentētāk apgāztu visu, ko saku. Un tad patiešām nav skaidrs kam to vajag. Man nē, jo tas nesniedz nekādu gandarījumu. Un tiem cilvēkiem ar nevajag – jo viņi neko no tā visa negūst. Nu, paldies Dievam, ka man trīs gadu laikā tas ir tikai viens tāds gadījums. Un arī laba mācība, lai turpmāk vienmēr pārjautātu kas būs tie, kas mani klausīsies un vai viņiem ir iedota pilna informācija par to, ar ko nodarbojos. Kopš tā konkrētā brīža skaidri sapratu, ko Luīze Heija domāja, sakot, ka nav jēgas runāt ar nemotivētiem cilvēkiem – tas vienkārši ir nevajadzīgs spēku patēriņš.
Un tāpēc tas, ko varu Tev ieteikt – runāt ar tiem, kam tas viss interesē. Vai arī, ja tie ir paši tuvākie cilvēki – vīrs, vecāki, bērni- tad sākotnēji viņus ieinteresēt ar pilnīgi citu uzvedinošu tēmu.
Citreiz vienkārši ir tā, ka paši sekojam savai pārliecībai un mūsos notiek izmaiņas, ko cilvēki pamana un jautā kas ir mūsu pozitīvo pārmaiņu pamatos. Varbūt, ka tas ir tas pamats uz kā var balstīt savu stāstu par Visuma un Dieva likumiem. Tad, kad stāstām savu pieredzi, tad bieži vien tas stāstījums ir tik personisks, ka palīdz arī otram cilvēkam atvērties pozitīvam līdzpārdzīvojumam un kaut nedaudz ieskatīties pašam savā sirdī, dvēselē un padomāt kā viņš vai viņa var savu dzīvi pamainīt, lai dzīvotu laimīgāk.
Nu, īstenībā jau man nav tādas gatavas receptes kā ar tiem savējiem runāties. Es pati daru tā, ka par to runāju gandrīz visu laiku, kad vispār runāju : )) Mums ģimenē tā ir pierasts. Mēs interesējamies viens par otru, stāstām, piedalāmies otra dzīvē. Un tādēļ tas priekš mums ir pilnīgi normāli, ka tad, kad aizbraucam ciemos, piemēram, pie manas mammas, mēs paņemam tējas krūzes, apsēžamies vienotrai pretim un runājam....par Dievu. Vai, piemēram, aizbraucam pie vīra vecākiem un ar vīra tēvu pārrunājam senāk vai nesenāk izlasītās grāmatas (viņš mums reiz iedeva „Zilos putnus”). Vai vienkārši ar vīru paši savā mājā lasām un pārrunājam kādu grāmatu vai klausāmies kādu no lektoriem youtube. Satiekoties ar draudzenēm atkal ir tā, ka runājam plus mīnus par šo pašu – kāpēc kādai dzīvē kas sanāk, kāpēc kādai citai ne. Dalāmies ar pieredzi, viena otrai palīdzam ko dziļāk saskatīt. Nu....man laikam, ka ir tā, ka es nevaru atdalīt savu dzīvi no Visuma un Dieva likumiem. Tādēļ arī savas sarunas ne. Un man vairs ļoti reti kad trāpās pretim cilvēki, kas nav gatavi iesaistīties šādās sarunās.
Lai vai kā – es domāju, ka nevienam nevajag bāzties virsū ar savu informāciju, un tai pat laikā tomēr palikt sev uzticīgai, ja jautā pēc viedokļa. Un tad jau redz kā tā saruna aizvirzās. Pārliecināt nav jēgas, bet ja nu cilvēks ir ļoti gatavs, tad tieši Tu vari šai brīdī būt viņam skolotājs un jaunas informācijas nesējs : )
Novēlu Tev sajust īsto momentu un īpaši netērēt spēkus uz pretestības pārvarēšanu.
Lai Tev izdodas parunāt ar tiem, kuriem gribas dzirdēt , un lai pietiek gudrības atturēties no sarunām ar tiem, kas tam pilnīgi nav gatavi.
Ar mīlestību,
Inese