Kā par šo visu runāt, kā nodot tālāk


sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Man arvien biežāk cilvēki jautā – kā to, ko mēs šeit runājam vai rakstām, lai nodod tālāk saviem tuviniekiem, paziņām un draugiem. Arī viņiem taču tas ir tik ļoti svarīgi.

Un tad man par to ir jādomā.

Jā. Šīs tēmas būtībā ir svarīgas visiem. Bet....! Ir kaut kā tā, ka cilvēki ne vienmēr būs gatavi runāt par netveramām, nesataustāmām un zinātniski nepierādāmām lietām. It sevišķi, ja cilvēks pēc dabas ir materiālists un viņam šis pamatojums ir vajadzīgs ar prātu. Jo loģiskāk domājošs cilvēks, jo viņam vajag konkrētākus pierādījumus Visuma un Dieva likumu izprašanai. Un tad tur var būt divējādi – vai nu viņš būs gatavs meklēt šīs likumsakarības, pētīt un salīdzināt, lai to priekš sevis pa īstam pieņemtu, vai arī nebūs.

Tie, kas informāciju uztver caur „sirdi”, paļaujas uz savu dvēseles gudrību un savām sajūtām – vai tas, kod dzirdu ir patiesi vai nē - tiem, ir vieglāk.

Katrā ziņā, tas ko es varu ieteikt no savas pieredzes – vienmēr runāt tikai ar motivētu cilvēku. Ar tādu cilvēku, kurš pats ir izvēlējies klausīties. Kurš pats ir ieinteresējies. Kurš varbūt pats ir ierosinājis sarunu. Jo tad ir reālāka iespēja, ka viņš būs pozitīvi atvērts informācijai, kaut vai tik daudz, lai klausītos. Dievišķā enerģija mūsos un otrā cilvēkā vairojas tikai tai gadījumā, ja mēs runājam un mūsu vārdus pieņem. Ja nepieņem un mēs cenšamies pārliecināt – mēs zaudējam spēkus. Un arī tas otrs zaudē, jo tai brīdī jau sācis audzēt savu Ego un domā kā tagad apgāzt Tavu stāstījumu. Šai mirklī sarunu turpināt vairs nav jēgas, jo viņš vai viņa ir aizrāvies ar graujošās enerģijas plūsmu sevī, savukārt Tev jau tas diez vai ir vajadzīgs.

Tad ir jābūt tik gudram, lai vienkārši apstātos un vai nu pārietu uz citu tēmu, vai pārtrauktu sarunu un to turpinātu citā reizē.

Savukārt ja Tu runā un Tavu domu pieņem, tad Visuma enerģija dod Tev informāciju un spēkus vēl un vēl. Šai gadījumā abiem vairojas spēki. Abi ir ieguvēji.

Reiz kaut kur klausījos vai lasīju, ka Luīze Heija nepieņem cilvēkus ar dāvanu kartēm. Jautāta kāpēc? – viņa atbildēja, ka parasti tad cilvēks pats nav gatavs un nav izvēlējies pie viņas atnākt un pārliecināt nevienu viņa nevēloties.

Man arī ir viena negatīva pieredze ar nemotivētu grupu seminārā. Bija tā, ka darba devējs bija apmaksājis palielai ļaužu grupai manu semināru un viņiem pārsvarā nevienam vispār neinteresēja ne šīs tēmas, ne mans stāstījums, ne pieredze. Vēl vairāk- viņi centās, cits citu pārspēdami, lai arvien argumentētāk apgāztu visu, ko saku. Un tad patiešām nav skaidrs kam to vajag. Man nē, jo tas nesniedz nekādu gandarījumu. Un tiem cilvēkiem ar nevajag – jo viņi neko no tā visa negūst. Nu, paldies Dievam, ka man trīs gadu laikā tas ir tikai viens tāds gadījums. Un arī laba mācība, lai turpmāk vienmēr pārjautātu kas būs tie, kas mani klausīsies un vai viņiem ir iedota pilna informācija par to, ar ko nodarbojos. Kopš tā konkrētā brīža skaidri sapratu, ko Luīze Heija domāja, sakot, ka nav jēgas runāt ar nemotivētiem cilvēkiem – tas vienkārši ir nevajadzīgs spēku patēriņš.

Un tāpēc tas, ko varu Tev ieteikt – runāt ar tiem, kam tas viss interesē. Vai arī, ja tie ir paši tuvākie cilvēki – vīrs, vecāki, bērni- tad sākotnēji viņus ieinteresēt ar pilnīgi citu uzvedinošu tēmu.

Citreiz vienkārši ir tā, ka paši sekojam savai pārliecībai un mūsos notiek izmaiņas, ko cilvēki pamana un jautā kas ir mūsu pozitīvo pārmaiņu pamatos. Varbūt, ka tas ir tas pamats uz kā var balstīt savu stāstu par Visuma un Dieva likumiem. Tad, kad stāstām savu pieredzi, tad bieži vien tas stāstījums ir tik personisks, ka palīdz arī otram cilvēkam atvērties pozitīvam līdzpārdzīvojumam un kaut nedaudz ieskatīties pašam savā sirdī, dvēselē un padomāt kā viņš vai viņa var savu dzīvi pamainīt, lai dzīvotu laimīgāk.

Nu, īstenībā jau man nav tādas gatavas receptes kā ar tiem savējiem runāties. Es pati daru tā, ka par to runāju gandrīz visu laiku, kad vispār runāju : )) Mums ģimenē tā ir pierasts. Mēs interesējamies viens par otru, stāstām, piedalāmies otra dzīvē. Un tādēļ tas priekš mums ir pilnīgi normāli, ka tad, kad aizbraucam ciemos, piemēram, pie manas mammas, mēs paņemam tējas krūzes, apsēžamies vienotrai pretim un runājam....par Dievu. Vai, piemēram, aizbraucam pie vīra vecākiem un ar vīra tēvu pārrunājam senāk vai nesenāk izlasītās grāmatas (viņš mums reiz iedeva „Zilos putnus”). Vai vienkārši ar vīru paši savā mājā lasām un pārrunājam kādu grāmatu vai klausāmies kādu no lektoriem youtube. Satiekoties ar draudzenēm atkal ir tā, ka runājam plus mīnus par šo pašu – kāpēc kādai dzīvē kas sanāk, kāpēc kādai citai ne. Dalāmies ar pieredzi, viena otrai palīdzam ko dziļāk saskatīt. Nu....man laikam, ka ir tā, ka es nevaru atdalīt savu dzīvi no Visuma un Dieva likumiem. Tādēļ arī savas sarunas ne. Un man vairs ļoti reti kad trāpās pretim cilvēki, kas nav gatavi iesaistīties šādās sarunās.

Lai vai kā – es domāju, ka nevienam nevajag bāzties virsū ar savu informāciju, un tai pat laikā tomēr palikt sev uzticīgai, ja jautā pēc viedokļa. Un tad jau redz kā tā saruna aizvirzās. Pārliecināt nav jēgas, bet ja nu cilvēks ir ļoti gatavs, tad tieši Tu vari šai brīdī būt viņam skolotājs un jaunas informācijas nesējs : )

Novēlu Tev sajust īsto momentu un īpaši netērēt spēkus uz pretestības pārvarēšanu.

Lai Tev izdodas parunāt ar tiem, kuriem gribas dzirdēt , un lai pietiek gudrības atturēties no sarunām ar tiem, kas tam pilnīgi nav gatavi.

Ar mīlestību,
Inese
Komentāri (7)  |  2012-04-10 02:23  |  Skatīts: 3952x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
illva - 2012-04-10 06:58
Tā...sajūta, kad ir ir izdevies nodot tālāk...tā patiesi ir Dieva svētīta. Es....par to vēlāk noteikti pasakos Dievam....To noteikti izjūtu ar visām savām ķermeņa šūniņām...tā sajūta ir brīnumaina:)
Bet!!!!...tā kā strādāju ne vienatnē...bet kolektīvā...tad sanāk divejādi...ir cilvēki...ar kuriem par to noteikti pat!!!..nesanāk runāt...bet!!!...ir cilvēki....kuri labprāt...ir gatavi dalīties...savā tik fantastiskā pieredzē. Esmu domājusi par šo....un sapratusi, ka arī es esmu atvērta...viņu pieredzēm...un tā ir laimes izjūta.

legallyblond - 2012-04-10 07:48
Savā ziņā mans lielākais pārbaudījums šajā kontekstā ir mana mamma. Un es regulāri uzkāpju uz grābekļa, cenšoties par katru cenu viņu pārliecināt...., un rezultātā nāk man tik kreisās serves :) Tāpēc paldies par padomiem. Ņemšu vērā.

Un nelielam smaidam... - brīvdienās izlasīju Inuaki, puisēna stāstu. Tā noteikti ir atsevišķa tēma atsevišķai sarunai, bet šoreiz ne par to. Pabeigusi lasīt, dziļās pārdomās...nonāku uz lejasstāvu, kur izvēršas saruna par manu "viltīgajā" pavasarī apsaldēto kaklu un mamma iesaka man iedzert zāles. Uz ko es pārliecinoši paziņoju: "Nē, es zāles dzert nevaru. Tās ir no anunakiem. Tā viņi atrofē mūsu smadzenes.." ....... Nabaga mamma..... :D

jannat - 2012-04-10 08:33
Pilniigi piekriitu sim rakstam, arii savaa dziivee noveeroju, ka jaatur mute ciet un nav jaabaazas ar informaaciju savu tiem cilveekiem, kuriem taa nesaista - piemeeram - es saaku runaat par kaadu no Visuma teemaam un juutu, ka otrs cilveeks taa kaa nedzird vai noveersas, vai iet uz citu teemu - un tad to piefikseeju un pienjemu otra buutiibu - jo galu galaa mums tak ir citas saistosas teemas, ko runaat, kas interesee muus abus!
Sobriid esot aarpuslatvijas, man praktiski sanaak, ka domubiedri un sarunas tikai seit i-netaa Pavasara studijas lapaa- bet esmu pateiciiga Dievam, ka arii vismaz taa un es gan jau guusu domubiedrus sev apkaart ar laiku seit!!!
un patiesi ir taa, ka ar varu nevienu napaarliecinaasi, kaa tikai ar savu dziivo un patieso dziives piemeeru, cilveeki tad ir daudz atsauciigaaki, grib ko paarnjemt, jautaa un pievienojas - Paldies liels par rakstu :)

inese - 2012-04-10 17:18
:)) par mammām.....nu tas ir ļoti labs piemērs.
Mums ar mammu gāja tā - viņa ir pārliecināta kristiete, tādēļ pa tiešo nevar uzreiz pieņemt inuakus un anunakus. Viņai ir sajūta, ka jāaizstāv Bībele un kristietība. Pirmajā reizē pastāstīju, ka esmu izlasījusi tādu grāmatu un ka uzlieku viņai uz desktopa, lai arī palasa. Protams, nekā.
Toties pēc nedēļas (tagad Lieldienās) aizbraucu un ķaut kā atkal pieminu puisīša vēstījumu un to, kā tas sasaucas ar Bībeli - un mēs taču tik ļoti daudz kopīga atradām, ka braucot prom, biju ļoti gandarīta ar radošu sarunu. Mamma teica, ka izprintēs un lasīs.
Nu....ir jau diezgan svarīgi, lai tie savējie būtu uz viena viļņa ar mums pašiem:)) Tad ir kaut kā vieglāk un mīļāk.
Un tā - es respektēju, pieņemu un analizēju Bibeles tekstus un mana mamma lasa rumāņu puisīša vēstījumu
Īstenībā jau viss ir viens.

maara - 2012-04-13 20:43
Patiesībā ir ļoti, ļoti grūti, ja paši tuvākie nepieņem šīs lietas.:( Bet kurš teica, ka būs tikai viegli? :) Galu galā mēs mācāmies pieņemt arī situācijas, kuras sākumā nešķiet pozitīvas. Man patika, ka V.Siņeļņikovs saka, ka viņš situācijas dalot tajās, kas sniedz prieku un tajās, no kurām var kaut ko iemācīties. Es arī tā cenšos darīt. :)

tracy - 2012-04-14 02:08
Vai kāds, lūdzu, nevarētu ielikt linku, kur var izlasīt tā puisīša vēstījumu vai grāmatu? Gribas būt lietas kursā, par ko iet runa..pagaidām nav ne jausmas, kas ir inuaki un anuaki. :) Paldies!

jannat - 2012-04-14 08:42
http://www.urantija.lv/lv/general/498-inunaki.html



Atpakaļ