sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: DAINA ROZENBERGA
Es šobrīd atkārtoti lasu Mirzakarīma Norbekova grāmatu „Muļķa pieredze, jeb kā atgūt redzi”, jo ļoti nopietni pievēršos savas veselības sakārtošanai un viennozīmīgi vēlos pilnībā atgūt perfektu redzi. Par to, kā man veiksies, es noteikti Tev pastāstīšu, bet šobrīd manu prātu nodarbina citas pārdomas un sajūtas. :)
Pats galvenais, par ko viscaur grāmatā runā Norbekovs ir – sāc vispirms priecāties, izjust prieku par to, ka Tava veselība uzlabojas un ķermenis noskaņosies uz veselību, izejot no zemapziņas pozitīvajām vibrācijām.
Lasot par prieku, manī tas vairojas 10 kārtīgi vairāk, jo saprotu, ka visi autori raksta tieši par to. V.Siņeļņikovs runā par prieka nozīmību, R.Šarma viennozīmīgi to uzsver un tad es atcerējos E.Gilbertes grāmatā „Ēd,lūdzies,mīli”, stāstu par Bali dziednieku, kurš Elizabetei mācīja meditēt – smaidot – ar seju un smaidīt ar aknām... :) Par prieku runā visi autori, ko lasām, jo pozitīva domāšana ir vistiešākajā mērā saistīta ar priecāšanos. Un Inese stāsta semināros, ka prieks ir trepes uz Dievu!
Tieši M.Norbekovs manī šo jautājumu izvirzīja priekšplānā. Jo, vistiešākajā mērā saprotu, ka prieks ir atslēga uz absolūtu veselību.
Es visu savu dzīvi esmu bijusi optimiste. Man vienmēr ir bijis viegli priecāties, kā mazi bērni to dara. Bet šobrīd manī ir pārdomas par to, kā nodot Tev pārliecību, ka, faktiski, kaut kādā mērā ir sevi „jāpiespiež” priecāties... Jā, mēs laimes terapijā neko nedarām ar varu, lai nenodarītu sev pāri. Viss, ko darām, norit plūstoši. Bet vai nav tā, ka dažreiz ar to plūstošumu mēs „iebraucam” slinkumā? Un padodamies? Sak, ja reiz tas nenotiek tik ātri, tad droši vien vispār nav iespējams...
Tātad, ir jādarbojas, ir jādara, jo savādāk nekas pats no sevis neradīsies. Prieks, laime un harmonija neradīsies no tā, ka turpināsi sev darīt pāri, turpināsi koncentrēt skatu uz tām lietām, kas Tev nepatīk, vai sadusmo, vai aizskar... Turpināsi atrunāt sevi no lietām, ko it kā gribētu pamēģināt – iet kontrastdušā, meditēt, lūgt Dievu, apmeklēt jogu, sportot... Dzīvē nekas nemainīsies, ja domāsi, ka izdodas tikai izredzētajiem. TU esi IZREDZĒTĀ! Tikai Tu spēj izmainīt savu dzīvi un savu iekšējo sajūtu. Tikai Tu spēj vairot mīlestību un harmoniju sevī. Jā, par to esam šeit runājušas neskaitāmas reizes... Bet kāpēc tieši Tev neizdodas kļūt laimīgākai? Vai sev to pajautājot un sperot nākošo soli, Tu izmēģini kādu citu tehniku? Vai vienkārši sevī pieņem, ka tas nav priekš Tevis? Ka Tava dzīve noteikti ir sarežģītāka, kā citam? Tavas problēmas („svētības”) tik vienkārši – no smaidīšanas – neatrisināsies? Kādu pozīciju Tu ieņem?
Vai izlasot iepriekšējo rindkopu Tevī rodas agrsija? Ja jā, izlasi to vēlreiz, bet mēģini sajust tajā mīlestību un manu vēlmi Tev palīdzēt! Manu vēlmi Tevi motivēt, sākt kaut ko darīt!
Jā, es nedzīvoju Tavu dzīvi un man nav jāizcīna Tavas cīņas. Bet man ir savas... un es ar tām strādāju, nemitīgi... Brīžiem gribas padoties, bet tad atkal es sev atgādinu, kāpēc to visu daru... Sava miera, harmonijas un labsajūtas vārdā... Un zini, ka vienmēr ir kāds, kuram iet vēl grūtāk un sāpīgāk...
Atceros, ka bija man viens posms dzīvē, kad saņēmu vienu „svētību” pēc otras... un tādas sāpīgas... Pavisam noteikti varu teikt, ka biju iestigusi diezgan dziļi sevis žēlošanā un brīžiem šķita, nav par ko priecāties. Bet tad es kā šodien atceros mirkli, kad sapratu, ka neviens cits jau mana vietā nesāks dzīvot... Es atceros, ka burtiski, kā smejos, uzsitu sev pa dibenu un aiz matiem sevi cēlu ārā no tās tumšās enerģijas. Manī bija dusmas uz dzīvi, aizvainojums, par tiem pārdzīvojumiem, kas man bija jāpiedzīvo, bet šķiet, ka es tieši šo enerģiju ievirzīju pozitīvākā gultnē... Un izcēlu soli pa solītim sevi atpakaļ saulītē. Tie bija soļi, ko darīju ar spēku...
Varbūt tieši šobrīd Tu esi tādās pozīcijās, kad savādāk nevar. Varbūt vienkārši ir jāsadusmojas, vai vienkārši kaut kas jājūt... Atrodoties Tamaz (viszemākajā) enerģijā mūsos vienīgā sajūta, kas ir – nevēlēšanās darīt... nedarīt neko... aizbēgt, pazust... Tās sajūtas ir ļoti smagas... Šeit var palīdzēt bezgalīga, ļoti dodoša mīlestība... vai arī tieši pretējas sajūtas – dusmas, spīts, agresija – jebkas, kas Tev dos spēku DARĪT...
Man pirmajam solim spēku deva dusmas un spīts... Bet ir svarīgi, tad, kad esi sevi izcēlusi no viszemākā punkta – sākt griezt visu enerģiju pozitīvā virzienā, mīlestības virzienā.
Un šeit mēs atgriežamies pie prieka. Norbekovs stāsta – nepārtraukti smaidi - brīžiem pat tā „tizli” – ja Tev nav zobu, lai redz Tavas smaganas... Kļūsti smieklīga pati savās acīs, jo tas vairo pazemību... Ego samazinās, ego atkāpjas, jo viņam nav variantu, prieks un līdz ar to arī Dievs ienāk Tavā sirdī. Apzinies, ka caur prieku Tava veselība uzlabosies. Caur prieku daudz vieglāk spēsi novērtēt skaisto sev apkārt. Pamēģini pasmaidīt mirklī, kad šķiet pavisam nepiemēroti. Apzināti spēlējies ar sevi, ar situācijām, kuras notiek ap Tevi. Smaidi ar aknām...
Sēžu, uzlieku uz sejas tādunedabīgu smaidu un skatos uz sevi, it kā no malas, vēroju – kas notiek... Vienā brīdī pilnībā saprotu, kā izskatos no malas un man ir jāsmejas, balsī jāsmejas par to, cik ļoti muļķīgi tas izskatās. Bet kas notiek – prieks ienāk manī! :)
Ak mīļā, mana šodienas saruna sanāca savādāka, kā biju domājusi... Bet esmu sev pieņēmusi, ka viss, ko rakstu no sirds sev un Dievam par godu, man vairs nepieder... Tātad, tieši šo visu Tev bija šodien jāizlasa. Lai vai kādas pārdomas vai sajūtas tas Tevī raisīja, atceries un zini, ka daru to bezgalīgā mīlestībā un vēlmē Tev palīdzēt, vēlmē Tev parādīt un cerībā, ka sajutīsi, ka viss sākas no mums pašiem... Es no sirds esmu bezgalīgi pateicīga par visu, kas manā dzīvē ir noticis, kas notiek tieši šobrīd un kas tikai vēl būs...
Pazemībā,
Daina
