Iespēju un sajūtu birums


sadaļa: LEKTORI RAKSTA

autors: DAINA ROZENBERGA

Birst no debesīm baltas, lielas pārslas. Un tik pēkšņi, ka šķiet, kur tās radušās? Izej ārā un sajūti, ka Tev nav iespēju izvairīties, sniegpārslas ietīs Tevi baltā mākonī. Un Tev ir izvēle dusmoties uz sniegu  vai priecāties par katru pieskārienu... Šīs sniegpārslas es asociēju ar bezgalīgo iespēju bagātību, kas ir mums apkārt. Vai Tu tās pamani, vai jūti to vibrāciju? Vai Tava izvēle ir pieņemt ikvienu iespēju ar prieku?

Man gadās tik  ļoti dažādi. Es jo dienas, jo vairāk saprotu, cik ļoti esmu ekspansīva. Manī visas krāsas dzīvo pilnasinīgu dzīvi. Ja kaut kas neizdodas, tad pārdzīvoju, saskumstu, sāku dusmoties uz sevi, par to, ka ļaujos negatīvām emocijām... Un tiklīdz neizdodas – tā viegli – iekļūt pozitīvajā gultnē – manāmi krītu dziļāk tajās negatīvajās emocijās. Ja esmu uz prieka pilnā viļņa, tad ļoti viegli priecājos pati un vēl vieglāk parauju citus sev līdzi. It visu izdzīvoju no sirds.

Vai tas ir labi? Nezinu... Esmu izdarījusi izvēli dzīvot laimīgu dzīvi, koncentrēt skatienu uz labo, pozitīvo, skaisto. Katrā situācijā cenšos atrast pozitīvo nolūku... Ir brīži, kad viss izdodas ļoti viegli, bet ir brīži, kad ne tik ļoti.

Un es ar Tevi vēlos parunāt par tiem brīžiem, kad pati sev nepatīc... Kad vēlies būt labāka. Neslēpšos, ņemot vērā to, cik ļoti izdzīvoju savas dzīves krāsas, laiku pa laikam mani piemeklē šīs sajūtas. Semināros ļoti daudz runājam par to, cik svarīgi ir sevi mīlēt un pieņemt tādu, kāda esi. Bet kāpēc brīžiem to izdarīt ir ļoti viegli, bet brīžiem šķiet gluži vai neiespējami...

Tas tāpēc, ka atkal gribam būt labās meitenes. Atkal vēlamies visu izdarīt pēc grāmatas. Ja grāmatā raksta, izdarot to, vai šito, Tu būsi laimīga, tad mēs kā priekšzīmīgās meitenes to izdarām un ceram, ka tas paliks uz mūžu, ka turpināsies skaistā dzīve, kurā ik uz soļa sev patiksim un sevi bezgalīgi mīlēsim.

Tas viss ir iespējams... Bet iespējams tas kļūst tad, kad mēs pieņemam sevi visā pilnībā. Iemīlam sevi arī tad, kad sev nepatīkam. Es pēdējā laikā ļoti izteikti izjūtu, kā Visums mani pārbauda uz to, vai es tiešām sevi mīlu visā pilnība un unikalitātē.

Es pagājušajā gadā saņēmu bezgala skaistu dāvanu. Nonācu uz ceļa, kuru esmu gatava iet visu atlikušo mūžu. Un pašai šķiet, ka viss pagājušais gads bija kā „rozā briļļu” laiks, ik uz soļa biju bezgalīgi laimīga un šķita, ka tāda būs visa atlikusī dzīve. Bet arī šādi brīži beidzas, kad nokrīt idealizācijas maskas, kad saskaries ar reālo dzīvi un pēkšņi šķiet – vai tiešām tas ir tas, ko vēlējos.

Un te nu es esmu, pie spoguļa, bez rozā plīvura, bez sajūtas, ka viss ir „ideāls”. Kas notiek? Es raudu... Kāpēc? Jo saprotu, ka ar katru nākošo soli kļūstu stiprāka un man kļūst vieglāk mīlēt sevi arī tad, kad viss nav kā vēlos. Es saprotu, ka šis ceļš ko eju, nebūs bez akmeņiem, vai kāda asuma. Un zini, kas mani dara ļoti pateicīgu, tas ka es jūtu, kā ar katru nākošo soli iemīlu šos akmeņus un asumus.

Man šķiet, tas ir tieši tāpat kā ar mūsu mīļoto cilvēku sev blakus! Iemīlēšanās periodā mēs redzam tikai un vienīgi labās lietas! Kad šis „rozā” laiks beidzas, pēkšņi šķiet, ka cits cilvēks ir blakus! Bet vai ir cits? Nē! Tas pats, ar tām pašām labajām īpašībām! Tikai nu mēs saskatām viens otra „bonusus”! Kad mūsu mīlestība ir visskaistākā un sulīgākā? Tad, kad pieņemam sevi un otru visā pilnībā – ar „+” un ar „-”.

Jā, dzīve ir tik smaga un grūta, kādu mēs to padarām. Vai arī tik ļoti skaista un laimīga, kādu to saskatām. Bet man šobrīd ir ļoti, ļoti svarīgi justies labi tieši šajā sekundē, kad asaras vēl žūst, bet Tu skaties sev acīs un saproti, ka Tu tiešām no sirds dzīvo savu dzīvi, savu laimīgo dzīvi, savu mīlestības pilno dzīvi. Es sēžu savā istabā viena, bet tāda nejūtos. Es sajūtu Dieva klātbūtni. Es sajūtu savu mīļo atbalstu. Un zini, ko vēl es jūtu – ka augu...

Vai tas nav skaisti? Ir! Šādos brīžos es izjūtu, kā manī cirkulē dzīvība.

Sniegpārslas turpina birt... Ļoti bagātīgi... Es tajās saskatu savas izvēles. Es tajās saskatu gan IŅ gan JAŅ.

Komentāri (16)  |  2012-02-21 19:11  |  Skatīts: 4131x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Mairita* - 2012-02-21 19:33
Daina, paldies, ka dalījies.Ļoti patiesi un īsti!
Tas man liek kārtējo reizi atcerēties, ka visi ir tikai cilvēki, kuri pastāvigi kaut ko mācās un aug.
Arī man ir tādi brīži, kad liekas nu tik daudz kas ir saprasts, tik daudz kas ir mainīts uz labo pusi, tik, tik, viss ir labi, viegli, pūkaini, viedi un nu tā būs vienmēr. Līdz hops-un kaut kas atkal mani tā pamatīgi piezemē. Un tad es apmulstu-varbūt es tiešām sevi mānu, uzlieku tās rozā brilles un dzīvoju kādu laika posmu, līdz atkal ieraugu visu pelēkajās (it kā reālajās) krāsās. Un tad es atkal sev saku, nē, tā ir tava dzīve, tava atieksme, tava izvēle redzēt to, kā tu to vēlies redzēt.
Un vēl man pēc zināma posma manā dzīvē ir iesēdusies tāda kā globālā skatījuma sajūta- viss kas notiek, notiek uz labu,es neesmu viena, es esmu stipra un es eju tieši tādu ceļu, kādu man jāiet.
Nav ceļa uz laimi, laime ir pats ceļš. :)))

dainarozenberga* - 2012-02-21 19:39
Jā, Mairita! Laime ir pats ceļš! Un līdz šai sajūtai ir jānonāk! :) Es atrodu šo saajūtu, brīžiem pazaudēju, bet atkal zinu, kur jāmeklē! :)))

Vaira* - 2012-02-21 19:58
Mīļā,Dainīt...arī par mani esi pateikusi,vēl šajās brīvdienās gan priecājos,gan raudāju,kad likās, vai tiešām es vispār saprotu kur eju un kāds ir mans ceļš.Patiešām,šīs pārdomas rodās tieši tad,kad ir šis akmeņainais ceļa posms un tā ir Dieva sūtīta pārbaude, vai mēs to izturēsim ar cieņu un mīlestību,vai atkal nesāksim sevi žēlot un kļūt par cietējiem.Zini kā atrisinājās mana situācija,manā ceļā atsūtīja cilvēku,kurš jutās 100reižu sliktāk par mani,un kuram nav neviena ar ko padalīties,sapratu šo mācību un arī to,ka ir labi,ka ir šīs emocijas,ka varam tās izbaudīt un novērtēt un saprast,ka esam dzīvas,un man patīk šis ceļš ar dažādo segumu...

Inese* - 2012-02-21 20:10
Paldies, Dainīt:) ļoti, ļoti jauks rakstiņš:)

Es šo sajūtu saucu par sazemēšanos. Nu gribētos jau mums augt pa taisno uz augšu, bet, paldies Dievam, tā tas nenotiek. Mēs ik pa laikam paaugam un palidinamies, un tad mums dod iespējas dziļāk ieaudzēt savas saknes un veidot savu pamatīgumu, un tad atkal varam augt uz augšu, un pēc brītiņa atkal jāsazemējas.
Ja nesazemējas, var aizlidot. (un tad var gadīties, ka kādam ir dikti sāpīgi).
Šī ir ļoti svarīga tēma.

Baiba* - 2012-02-21 22:44
Paldies, Dainīt, tik ļoti cilvēcīgi un patiesi! Tik ļoti pazīstama izjūta- šaubas un domas, ka zāle otrā pusē ir zaļāka... Nesen lasīju šādu citātu, kas man iepatikās: "Mums ir iespēja- izvēloties vienu variantu, pašai darīt visu, lai tā arī būtu bijusi pareizā izvēle. Izvēlēties un padarīt to par īsto izvēli- jo nākotne jau vēl nav uzrakstīta".

AgneseP.* - 2012-02-21 23:27
Dainīt! Ļoti labi saprotu par ko raksti. Tieši par šo tēmu jūtu, ka vēlos parunāt jau kādu laiciņu. Pēc tam pārdomāju, jo domāju, ka man pašai jātiek galā ar savām sajūtām, nevis "jāpiesārņo ēters"' :) tad atkal padomāju, ka iemesls kādēļ vēlējos klūt par lektoru, bija dalīšanās savā pieredzē Laimes terapijas ceļu ejot. Un šajā ceļā, kā izrādās, :) ir gan labie un vieglie periodi, gan arī lēnāki un ne tik viegli, un brīži, kad sev jautā - vai tas viss ir man?? Un tad, paskatoties atpakaļ - gada griezumā- saproti, ka esi mainījies, un arī cilvēki un notikumi ap tevi ir mainījušies - tātad, Tu audz!!! Varbūt ne tik strauji un elpu aizraujoši, bet audz.. un tad ir atkal plats un laimīgs smaids...:) Paldies Dainīt, ka padalījies!

Liga* - 2012-02-22 03:34
Tik bieži dzīvē notiek tā, ka vienu dienu esi spārnos, lido, cik labi viss izdodas, tik viegli, un visi līdzcilvēki smaida, bet pienāk otrs mirklis - otra diena, kad pats nesaproti, kāpēc viss tā piņķerējas un sajūta, kā nohipnotizēts. Saproti jau, ka kautkas ir jādara, lai no šī stāvokļa tiktu ārā, bet centies kā cenzdamies, viss turpina piņķerēties. Nu kāpēc tā dzīvē ir? Priecājies un sajūsminies, bet otrā brīdī - plunkš, vairs nekā no tā. Vai labāk ir ieturēt neitrālu pozu un nelīksmot? Lai nebūtu šī nez no kurienes uzradušā kritiena?

dainarozenberga* - 2012-02-22 18:25
Paldies, meitenes, par komentāriem! Agnesīt, jā, es jau kādu laiku domāju, par "ētera piesārņošanu", bet tad tik dziļi sajutu, ka es eju šo Laimes terapijas ceļu, eju to lai mācītos, bet vel jo vairāk, lai palīdzētu citiem. Un ja reiz, lai palīdzētu, tad dalos it visā savā pieredzē... :)

Līga, Tu tik ļoti raksti par mani. Klausoties semināros, lasot grāmata šķiet, ka galvenais, kas dzīvē jāsasniedz ir tā iekšējā harmonija un rimtā laimes un pateicības sajūt. Pieļauju, ka tā tas ir, jo mūsu dvēsele ik mirkli vēlas tuvināties Dievam un mūsu dvēsele ir ļoti harmoniska. Tas emociju "uzkūlējs" ir prāts, ego... Es daru visādas lietas, lai sevī vairotu mieru un harmoniju. Brīžos, kad tas izdodas, esmu laimīga, brīžos, kad nē, saskumstu. Bet pēdējā laika pārdomas manī, raisīja tādu iekšējo dialogu par to, ka es taču esmu unikāla un īpaša ar visām savām iekšējām "sarunām", es esmu tieši tik unikāla ar savu spēju aiz prieka iespiegties, kad priecīgs prāts, lai arī citi skatās uz Tevi neizpratnē... :) Prieks, vibrāciju līmenī, mūs tuvina Dievam, to vienmēr stāsta Inesīte. Tātad, priecāties un iet pa ielu, viegli palecoties - ir labi.
Bet, brīžos, kad viss nenotiek, pēc sevis iedomātā plāna, mums, tik ļoti emocionālajām būtnēm, sākas lielākā mācība, nenosodīt sevi, bet pieņemt, ka manī dzīvo visas emocijas... :) Man tas palīdz! Es iemīlu sevi brīžos, kad man nepatīk pašas reakcija... :)))) Tāda ir dzīve! Un ar to tik ļoti interesanta! Bet ja koncentrējam skatu uz labo, tad to ne tik labo ir daudz vieglāk izdzīvot! :) Nu jau pieņemot kā patiesu vērtību! :)

Baiba* - 2012-02-22 19:31
Turpinot mazliet par stereotipiem, ko pieminēju pie Kārtības raksta, gribu sacīt, ka laimīgs cilvēks jau nav tāds, kas vienmēr, kā saka Inese, ir uz 9. viļņa. Arī laimīgam cilvēkam ir priecīgi un bēdīgi brīži, kādreiz uznāk nogurums vai skumjas...
Tikai laimīgs cilvēks prot šo savu laimes un prieka izjūtu atjaunot.
Man patika, kā Masaru Emoto grāmatā "Ūdens apslēptā dzīve" aprakstīti laimes un nelaimes ūdens kristāli. Izrādās nelaime nav laimes pretmets- tas ir piedzīvotais ceļā uz laimi.
"Tāda ir dzīve. Mēs gribam būt laimīgi katru dienu un nekad neizjust skumjas. Cik nedabiski tas gan būtu! Viļņi ceļas un krīt; ja viļņi nekad nekristu, tie arī nekad nevarētu celties."

Inese* - 2012-02-22 20:48
Laime ir arī tad, kad dzīve tevi sasit un tev šausmīgi sāp, bet tu caur šīm savām sāpēm saskati tam jēgu, likumsakarības un mācību. Tā ir tā šķīstīšanās, kas mūs dara labākus, stiprākus un dievišķas mīlestības piepildītākus.

Man šobrīd tā ir. Un vienīgais, ko daru - dziļi elpoju un vēroju, gaidu, kad pāries sāpes un es spēšu mierīgi atsākt savas dienas gaitas. Bet jau tagad es Dievam saku paldies un esmu bezgalīgi laimīga, jo zinu, ka šī vienkārši ir mana mācība un caur šo es augu.

Un no šīs šķīstīšanās nevajag baidīties. Tas viss mums vienkārši palīdz augt.
Jo augstāk kāpjam, jo mūs atkal zemāk nomet.....lai mēs atkal varētu kāpt :))

Diāna* - 2012-02-22 21:14
Mana pēdējā laika atziņa ir, ka laime nozīmē iemīlēt nelaimi.

Mēs kaut kā dikti sacentrējamies uz panākumiem, visu labo un skaisto, uz to, ka tikai tādai mūsu dzīvei ir jābūt. Ka mūsu dzīvē jānotiek ir tikai labajam, ja reiz esam nostājušies uz laimes terapijas takas. Taču tā nebūt nav. Dzīve, laime, būtība ir veselums, kas sastāv no prieka un asarām, no baltā un melnā, no "labā" un "sliktā".

Man šķiet, ka mūsu uzdevums ir nevis izvairīties no neveiksmēm, zaudējumiem, nepatikšanām u.c. nepriecīgām lietām, bet ar mīlestību un pateicību to visu pieņemt.

Kaut kā visu laiku esmu uzskatījusi, ka ja man kaut kamā neveicas (pēc mana plāna), esmu darījusi kaut ko nepareizi, ka tā nedrīkstētu būt, ka jāmaina rīcība utt. Neveiksme kā tramplīns jauniem varoņdarbiem. Šobrīd kaut kas ir mainījies - nosacītās neveiksmes mēģinu iemīlēt... Un nevis ātri vien visu atkal izķidāt, samenedžēt, atstāt aiz muguras un skriet atkal tvarstīt kādu laimes putnu aiz astes, bet IZDZĪVOT:)

litalita - 2012-02-22 22:01
Man kāds draugs reiz teica - nedusmo par savām sāpēm, neveiksmēm, kļūdām, nejaukiem atgadījumiem un pat veselības problēmām. Uztver to visu, kā jaunu iespēju savai dzīvei...jaunu pieredzi, jaunu redzesleņķi, kādā vērot sevi, dzīvi, līdzcilvēkus. Nesen te bija pieminēta Māte Terēze ar līdzīgu ieteikumu savām mūķenēm, kuras bija nokavējušas lidmašīnu.

xxx* - 2012-02-22 22:06
Inese
Man ir jautājums, kā tu ar šodienas skatījumu skatītos uz pagājušā gadā plašu rezoonansi guvušo atgadījumu kur auto notrieca meitenīti un kur pagāja daudzi cilvēki garām?

Inese* - 2012-02-22 23:21
xxx-
man šķiet, ka tai ziņā manī nekas nav mainījies. Ka arī tagad es uzskatu, ka mēs esam atbildīgi gan ja iesaistāmies, gan ja neiesaistāmies.
Es pati mestos glābt to bērnu (tas ir skaidrs).
Un es nenosodu tos, kas neglābj. Vienīgi es domāju, ka par to pēc tam būs jāatbild vai arī jāpiedzīvo kas līdzvērtīgs apgrieztā situācijā.

Man pašai tā, protams, ir mācība, ka man jāiemācās pieņemt - ka ir cilvēki, kas glābj, un ir kas iet garām. Nevajag visus mērīt pēc savas mērauklas.

Ja runājam par manu izpratni par Dieva un Visuma likumiem - tad es zinu, ka dievišķā enerģija mums nāk klāt, ja nesavtīgi palīdzam vājākam un bezpalīdzīgam. (piemēram šim bērnam - kaut vai tikai lai izsauktu palīdzību).

Ir tāds viedais stāsts par vecu aitu, kurai blakus piemeta jaundzimušu jēriņu un abas atstāja nomiršanai. Pēc kāda laika, kad gans atgriezās,viņš sastapa divas stipras ņipras aitas.
Ar to gribu teikt, ka Visums mūs dāsni apbalvo ar dievišķu spēku un enerģiju, ja palīdzam bezpalīdzīgajam.

xxx* - 2012-02-22 23:40
paldies par atbildi.
Man tieši interesēja tavas sajūtas attiecība pret tiem kas pagāja garām, jo toreiz tevī man liekās bija neizpratne par viņiem, kāpēc u.t.t.
Par otru atgadījuma pusi palīdzēt vai nē, lielos vilcinos tavs skatījums bija skaidrs, un domāju šobrīd tas palicis vēl dziļāks :).


Inese* - 2012-02-23 18:05
Man škiet, ka man vēlarvien ir neizpratne par tiem, kas pagāja garām. Īstenībā man vispār ir neizpratne par citādi domājošiem. ;)

Labā ziņa ir tā, ka es mācos to pieņemt. Daru to ar mīlestību. Saprotu, ka esam tik dažādi. Es nemēģinu viņus izprast. Es nenoņemos ar analizēšanu. Es vienkārši pieņemu, ka cilvēki ir dažādi un nemēģinu viņus "pārtaisīt" vai pārliecināt par manu taisnību. No katras situācijas paņemu atziņu sev.

Un tā ir milzu pārmaiņa manā dzīvē, jo kādreiz biju gatava "audzināt un pārtaisīt" visus un katru, kas man gadījās tuvumā. Caur laimes terapiju mans ego ir sarucis un mani nav ambīciju pārtaisīt cilvēkus un pasauli.
Tagad es spēju pieņemt ar mīlestību.


Atpakaļ