Karmiskās mācības


sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Šodien parunāsim par karmiskām mācībām, jeb mācībām, kuru cēlonis ir meklējams pirms mūsu piedzimšanas. Šādas mācības mums ir tikai kādas 3-4, kuru būtība un mūsu izjūtas ir vienas un tās pašas visas dzīves garumā, neatkarīgi no cilvēkiem, kas tajās iesaistīti.

Piemēram, kādam ir ļoti liela pieķeršanās naudai un mantiskām vērtībām. Nu tad pilnīgi jau šobrīd varam pateikt, ka šim cilvēkam dzīves laikā periodiski tiks dota nauda un manta un pēc tam tas viss būs jāzaudē. Un atkal - pēc kāda laika, būs iespēja nopelnīt, un pēc tam nāksies to visu zaudēt.

Kāpēc?

Tādēļ, ka šim cilvēkam ir jāiemācās nepieķerties bagātībai. Ir jāiemācās būt laimīgam un mīlestības piepildītam trūkumā.

Bet ja tā ir karmiska mācība, kur cēlonis ir ļoti tālu un līdz ar to šis pārdzīvojums un rūgtums uzkrāts jau gana liels, tad tieši šo „vienkāršo” lietu kā iemācīties būt mīlestības pilnam arī trūkumā – viņš to nevar izdarīt?

Kādēļ?

Tādēļ, ka viņam liekas, ka tad viņš nav gana vērtīgs. Vai arī viņu grauž kompleksi, ka citi var nopelnīt, viņš nevar. Vai arī viņš ir aizvainots un pazemots, ka viņam, lūk, jāēd vienkāršāk, vai vienkāršāk jāģērbjas.

Šis cilvēks būs tik ļoti iecentrējies materiālā pasaulē, ka būtībā par garīgiem jautājumiem pat negribēs interesēties. Tik liela ir tā viņa problēma.

Piemēram, es zinu, ka mani ar naudu faktiski var vairs nepārbaudīt. Zinu, ka jūtos absolūti laimīga arī tad, ja man nav naudas. Zinu, ka mana pašapziņa necieš un mīlestība, laime un prieks nepazūd, ja man nav naudas. Dēļ tā zinu, ka manas karmiskas mācības nav saistītas ar pieķeršanos mantai un naudai. Ja man šādus periodus dzīve piespēlē, tas nozīmē, ka vai nu es šajā dzīvē uz tiem esmu „uzprasījusies”, vai arī tas ir bijis kā tests, lai tomēr pārliecinātos, ka šīs atkarības nav, vai arī man ir bijusi nepieciešama šāda pieredze, lai es tagad prastu palīdzēt cilvēkiem, kuri nonākuši šādās situācijās.

Cits piemērs.

Kādam citam, piemēram, ir grūti būt vienam. Viņš visu laiku „ķeras” klāt cilvēkiem un ir gatavs uz jebkuriem noteikumiem, ka tik nebūtu jādzīvo vienam. Viņam vieglāk ir dzīvot pazemojumā un grūtībās, nekā palikt vienam. Bet tik un tā – dzīve ir stiprāka. Karmiskā mācība ir stiprāka. Un būs jāpaliek vienam. Un ja tas būs šausmīgi grūti, tad atkal iedos kādu cilvēku blakus un pēc brīža ņems nost.

Kāpēc?

Tāpēc, ka šim cilvēkam karmiskā mācība māca, ka arī vienatnē tu vari būt absolūti laimīgs.

Te atkal varu paanalizēt sevi un secināt, ka arī šādas mācības man nav karmiskā līmenī. Es ļoti labi spēju dzīvot viena. Man nav baiļu. Nav vientulīgi. Esmu visnotaļ laimīga un no vienatnes neciešu.

Kādam citam ir pārāk liela pieķeršanās tuvuniekiem. Un viņam bieži būs jāšķiras.

Kāpēc?

Lai iemācītos ar mīlestību pieņemt savā dzīvē un ar mīlestību palaist cilvēkus no savas dzīves.

Lūk, bet šis jau ir par mani. Es pārāk mīlu savus tuvos cilvēkus un pārāk grūti man no viņiem ir šķirties  - vienalga vai uz stundām, dienām, mēnešiem vai pavisam. Dzīves laikā man bijis ļoti daudz jāšķiras no savām pāra attiecībām. Dažādās nozīmēs. Ar gadiem esmu iemācījusies šos brīžus sapildīt ar dievišķu mīlestību, bet kamēr tas viss bija tikai cilvēcisku jūtu apvīts, tikmēr tas šausmīgi sāpēja.

Tas tā par individuālajām karmiskām mācībām.

Bet tad vēl ir tādas, kas ir dzimtas karmas, ģimenes karmas, tautas un valstu karmas. Un arī tas viss ir saistīts.

Piemēram, vecmāmiņai, mātei, meitai un mazmeitiņai vienādi likteņi – vienas audzina savus bērnus. Vai arī visām vīri alkoholiķi. Vai arī visām kāda vienāda ķermeņa īpatnība (nu, piemēram, aptaukošanās).

Un var gadīties, ka cilvēks dzīvo šādu savas dzimtas karmu un mierīgi to pieņem, bet parasti vēl ir tā, ka mūsos ir kāds iekšējs dzinulis, kas neļauj tā „mierīgi dzīvot”. Ka kaut kas kremt un neapmierina un tas ir tas iekšējais urdītājs, kas grib, lai tā esi Tu, kas šo savas dzimtas karmu maina. Lai Tu esi tā, kas piepilda šo situāciju, sevi un visu dzimtu ar mīlestību.

Es uzskatu, ka dzimtas karmu var izmainīt viens cilvēks.

Lazarevs raksta, ka dzimtas karmu var izlūgt (vimaļivatj) un attīrīt.

Es tiešām ticu, ka var.

Es ticu, domāju un zinu, ka savu karmu un dzimtas karmu varam mainīt ar lūgšanām, ar zemapziņas pārskatīšanu, ar mīlestību, ar pieņemšanu, ar piedošanu, ar laba darīšanu. Būtībā laimes terapija ir tikai kā tāds atspēriena punkts, lai mēs caur šo savu laimi un mīlestību izdarītu ārkārtīgi daudz laba. Laime jau nav patērējoša. Laime ir dodoša. Un mīlestība ir dodoša. Būdami laimīgi, mēs tīram apkārtējo negatīvo enerģiju. Transformējot negatīvo uz pozitīvo, mēs darām labu pasaulei (sākot no saviem tuvākajiem, līdz pat absolūti neizmērāmiem un nezināmiem notikumiem). Mēs pat paši nezinām, ko mūsu labās domas un darbi labu izdara. Tas ir atkal stāsts par tauriņa spārna vēzienu.

Inese

Komentāri (185)  |  2012-01-27 19:02  |  Skatīts: 18178x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Diāna* - 2012-02-17 04:05
Jā, nu es visas šīs dzērāju lietas esmu jau kādu laiku kā atstājusi sev aiz muguras. Esmu prom no neapmierinošām attiecībām un tādējādi arī nepieļauju bērnu vadāšanu reibumā. Tas viss jau sen ir izdarīts. Un, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka man šobrīd ir vissiltākās jūtas attiecībā pret bijušo. Bet! Tas ir tagad, kad esmu PROJĀM no konkrētām attiecībām - mani "nesit" nekāda rīcība un es varu mierīgi dzīvot ar siltumu sirdī. "Nav cilvēka, nav problēmas".
Taču mans jautājums ir par to, KĀ sadzīvot ar konkrēto situāciju, ar alkoholismu, KĀ ESOT šajā situācijā pieņemt to visu ar mīlestību. Kā būt pazemīgai sava vīra sievai, kā mīlēt viņu ar visiem viņa trūkumiem tā, kā lielākā daļa autoru to postulē. Visur, kur lasu, dzirdu, runā par vienu - mīlestība, mīlestība, mīlestība. Pazemība, pieņemšana, samierināšanās. Ar mīlestību ārstējam alkoholismu (tepat nesen Inese šo rakstīja kādā komentārā). Un tāpēc man šāds jautājums. KĀ reāli to izdarīt? Citādi tas viss par ko mēs šobrīd runājam, ir tāda teorija vien (kurā visas esam "lieli speciālisti")

Tiešām pastāv tikai viena iespēja - aiziet un pēc tam to visu piepildīt ar mīlestību?

Diāna* - 2012-02-17 04:18
Jā, un vēl. Ja es padomāju, vai es tam visam vēlreiz varētu iziet cauri, mana atbilde ir NĒ. Un rodas jau atkal jautājums - vai tiešām es esmu piedevusi un piepildījusi ar mīlestību? Jeb tas ir tikai tāds mans prāta konstrukts un izjūta, esot prom no tā visa?

xxx* - 2012-02-17 04:53
Diāna
Es arī par šo esmu domājusi nevienu reizi vien. Kā būtu ja situācija atkārtotos vai es būtu tā piedodošā ,mīlošā ....Kādu laiku atpakaļ, mana atbilde bija ka negribētu neko tādu vairs piedzīvot, ka es nezinu kā uzvestos. Cik mīloša un piedodoša būtu.
Tai mirklī kad es atdalīju cilvēku no viņa rīcības, kad ielaidu sevī mīļumu pret viņu, vienlaicīgi ienāca arī sapratne, ka tas vairs neatkārtosies, jo man no šis situācijas vairs nebija bail. šis gadījums nenozīme, ka es spēšu šadi reaģet visās situācijās, bet vismaz apziņā būs nosēdies, ka tas ir iespējams.
Kādu laiku atpakaļ nāca mirklis, principā uzplaiksnījums, kad pāris sekundēs paskrēja visa dzīve garām ( manuprāt šobrīd Ilona iziet kaut kam līdzīgam cauri), ar sapratni, ka visa mana dzīve ir manas lepnības, augstprātības ārstēšana .... vēlāk , domās sevi ieliku ideālos apstākļos, ideāls vīrs, māja, suns, mašīna, darbs, un godīgi sev atbildēju, kāda es tad būtu bijusi šodien, nemainot neko domāšanā. Bilde man nepatika, būtu diezgan ar lielu pārākuma apziņu pār citiem, jo nebūtu stimula ko mainīt.
Visi notikumi mums ir piespiedu mehanisms, alkoholiķis, pazemojums un citas lietas, kas liek mainīties, domāt.
Ja mēs paši apzināmies savas īpašibas , kas traucē tuvoties mīlestībai un ar tām strādājam, mainām, tad piespiedmehānismi nav vajadzīgi un situācijām nav jaatkārtojas.
Palielinoet ietilpību, mēs pamazām arī situācijas redzam savādāk. Agrāk bija nepieciešami gadi, lai ieraudzītu to savādāk, tad mēneši, tad dienas, tad stundas un pienāks laiks, kad spēsim to visu vienlaicīgi.

Karinčik, pladies!!! :)

Diāna* - 2012-02-17 05:07
eh, xxx, es jau vairākas reizes esmu iedomājuisies, cik būtu forši Tevi satikt un tā riktīgi izpļāpāties pie kādas kūpošas ingvera tējas krūzes:)) Paldies Tev !

xxx* - 2012-02-17 05:27
Paldies , Diāna, pietiktu ar vēsu ūdens glāzi. :)
Patiesībā man ir sakāms paldies visām jums. Jūsu esat man svarīgas. Tas nav ar patosu, tas tā ir. To pirmo reiz tā īpaši es sajutu pie Solvitas rakstītajām rindām. Tā ir vienreizēja veseluma sajūta, neatkarīgi no tā vai viedokļi saskan , vai nē.
Ina

Diāna* - 2012-02-17 05:58
Ilona, es te tā tikko padomāju par to, ko Dievs man grib pateikt ar to, ka vīrs dzērumā vadāja mazo. Protams, tikai Dievs vien zina, vai tas ir tā vai savādāk, bet man ienāca prātā, ka bērns taču ir daļa no vīra, un ja es nemīlu savu vīru, atraidu viņu, nepieņemu, necienu utjpr., tad es automātiski atsakos arī no sava bērna? Izstumjot vīru no savas dzīves, pakļauju arī bērnu briesmām? Šis it kā sasaucas arī ar Lazarevu...

xxx* - 2012-02-17 16:58
Diāna
Vai tas ir tā vai savādāk to tikai tu pati sajutīsi, bet virziens ir pareizs. Ja vēl runā tālāk pēc Lazareva, tad neejot mīlestības ceļu tas ir - nemīlot, atraidot, nepieņemot, ... pakļaujoties saviem instinktiem , tu paņem energīju no nākotnes. Nākotne - bērni... tālāk tu pati jau saproti pēc savām sajūtām.
Vēl viena nianse. Es ta kā esmu loģikas cilvēks, šīs lietas izlobiju ar prātu, bet viņām ir jaiziet caur sirdi, caur sajūtām.

Sofija* - 2012-02-17 17:42
Kas zin, kā ir ar tām mācībstundām!? Bet varbūt, dzīvojot kopā ar vīru-dzērāju, ar tādu, kas sievieti pazemo, sievietei mācībstunda ir beidzot sākt sevi mīlēt un neļaut vairs sevi pazemot, beidzot iemācīties pateikt - nē, es tā vairs nevēlos turpmāk dzīvot, un šeit nav runa par pazemību, bet gan par pašapziņu, kas nekādā ziņā nenoliedz mīlestību. Bet varbūt tieši tas, ka sieviete drosmīgi sper šo soli un pamet vīru-dzērāju, viņa atbrīvo tālāko nākotni gan sev, gan vīram, un dod iespēju abiem satikt kādu citu, un varbūt pat savu otro pusi. Vai jūs šādu iespēju nepieļaujat? Un vai tad tas ir pretrunā ar mīlestību? Varbūt ir gadījumi, kad tā ir visveiksmīgākā izvēle. Visādi var būt, un tie varianti, kā var būt, arī ir bezgalīgi, ne vienmēr pietiek tikai ar pazemību, reizēm ir nepieciešama arī drosme.

Inese* - 2012-02-17 19:18
O, jums te ir tik gara skaista diskusija, ka pilnīgi nezinu, kā lai visam uzreiz pieslēdzos.
Es jau esmu solījusi uztaisīt semināru par atkarību un līdzatkarību (un seminārus es taisu tikai par tēmām, kuras pati esmu sapratusi un sajutusi un savā dzīvē sakārtojusi).

Runājot par pēdējo Sofijas komentāru-
jā, tas ir pašapziņas jautājums un 'mīlestības jautājums. Un es esmu redzējusi pārus, kuri kopā dzer šausmīgi un viens otram dara pāri. Un pēc tam izšķiras. Un tad satiek savas otrās pusītes un pēc tam dzīvo bez alkohola vai bez atkarības no alkohola.

Visbiežāk alkoholismam pamatā ir vainas apziņa un upura loma. Un gandrīz vai viennozīmīgi, ka vīram un sievai ir līdzīga enerģētika.
Un pietiek vienam šo enerģētiku mainīt un ar mīlestību, pacietību un pateicību nogaidīt, ka otrs izmainās.
Manā gadījumā šī nogaidīšana ilga gadu.
Nebija viegli. Bija kaitinoši un šad tad vilka uz agresiju. Bet tad tu atceries, ka pret kaut ko (kaut iekšēji) cīnoties, tu dod spēkus tam, pret ko cīnies - un...sevī palaid to vaļā. Tu vienkārši mācies alkohola tēmai tevi netracināt. Tu sevi nežēlo. Un neraudi. Un netaisi histērijas. Tu dzīvo tā, ka redzi un saproti, ka viss notiek, bet skaidri zini, ka paies laiks un jūs abi būsiet šo mācību izgājuši. Dēļ mīlestības, dēļ pacietības, dēļ tā, ka neaudzē to, ko pati negribi.

Nu...pateikšu piemēru no citas tēmas, kuru dzirdēju periodā, kad tikko kā pārstāju ēst gaļu - "par veģetārieti tu kļūsti brīdī, kad sēdi kopā ar gaļēdāju pie viena galda un tevī nav iekšējas vēlmes viņu pārliecināt par savu taisnību".

Un te ir kaut kā tāpat -papriekšu pārstāj lietot alkoholu pati. Pēc tam pārstāj priecāties par ar alkoholu saistītām lietām (smukām pudelēm, smukām reklāmām. ballītēm kur visi sadzērušies un dēļ tā ir īpaši jautri, bāriem , klubiem utt.) Un kad tevī šīs vibrācijas vairs nav, tad iemācies pieņemt otru , kuram tas ir pārpārēm. Tu vienkārši skaties uz viņu un saproti, ka viņu ļoti mīli. Jā, -viņš vēl pagaidām nav nonācis līdz tavām atziņām. Jā, viņš vēlarvien priecājās par to, ko tu vairs ne. Bet tu jau zini, ka jums ir vienota enerģētika un ka tu, kā avotiņš, palīdzi tīrīt viņa dubļus. Un ar laiku tie iztīrās.
Mums iztīrījās.

dainarozenberga* - 2012-02-17 19:24
Inesīt!!!! Tik ļoti labs Tavs komentārs, tik ļoti - kā priekš manis! :)))
Manī visu laiku vibrē nepatika uz to, ka vīrs smēķē... Ik pa laikam "sacepos" un strīdos ar viņu pārmetu viņam... Un tagad SAPRATU! Es jau tiešām viņu mīlu un mīlēšu - smēķēs vai nesmēķēs! Nu man ir skaidrs! Es tik visu laiku uz šo noraudzījos un domāju "uz mani tas neattiecas"! Un izrādās VĒL KĀ attiecas!

Esmu laimīga!
PALDIES!

Baiba* - 2012-02-17 19:27
Meitenēm, kuru tuvinieki ir atkarīgie -Ir laba grāmata par līdzatkarību: "Pārtraukt līdzatkarību" Melodija Bītija. Grāmata gan ir vairāk no psiholoģiskās puses, tomēr tajā ir daudz praktisku piemēru no dzīves un vērtīgu atziņu un ieteikumu, kā rīkoties.

Baiba* - 2012-02-17 19:33
Paldies, Inesīt, ka māci un ar piemēru parādi pareizu attieksmi pret lietām, kas mums nepatīk, vai kaitina savos tuviniekos. Galvenais laikam gan šādos gadījumos ir pacietība un mīlestība. Ar varu izmaiņas nevar panākt. Ne vīrā, ne bērnos, esmu mēģinājusi. Tikai un vienīgi ar mīlestību.

Baiba* - 2012-02-17 19:48
Es tā tagad saprotu par to kopējo enerģētiku!
Kādreiz smēķēju es, bet, kad sāku dzīvot kopā ar savu vīru, kaut kā atmetu, negribējās vairs (vīrs man nekad nav pārmetis smēķēšanu).

Diāna* - 2012-02-17 20:37
Sofija, Jā es Tev pilnīgi piekrītu, ka dzīvojot pazemojošās attiecībās, kad atkarīgais vīrs pielieto fizisku vardarbību, noplītē ģimenes ienākumus, dzērumā krāpj sievu, respektīvi, pazemo kā tikai vien var - tiešām mācībstunda var būt iemīlēt taču beidzot sevi, celt savu pašapziņu un pašcieņu. Šī ir tā lieta, ar kuru strādā psihologi, līdzatkarīgo terapijas, līdzatkarīgo atbalsta grupas utt. Un Baibas ieteiktā grāmata tiešām ir labs palīgs sievietēm, kas cieš no līdzatkarības.
Manā gadījumā bija mazliet savādāk - man vienkārši riebās vīra uzdzīve, tas, ka neviena sanākšana nevarēja notikt bez alkohola un vidēji smaga-smaga reibuma pakāpes utt. Man nebija tajā visā nekā interesanta, kad apnika būt šoferītim, sāku izvairīties np kopējām ballēm, iziešanas ar viņu, jo kā jau šeit vienā komentārā tika teikts, ja nav alkohols, tad vakars nav izdevies. Un izšķīros, attaisnojoties ar to, ka esam ļoti dažādi. Pēc diviem gadiem apprecējos vēlreiz, bet arī nekas beigās labs nesanāca (nebija gan atkarības problēma).
Katram jau tā mācībstunda tomēr ir sava. Es, lasot dažādus autorus, tomēr sliecos uz to, ka man šajā dzīvē ir jāiemācās mīlēt bez nosacījumiem, tas manī kaut kā atsaucas visspēcīgāk...

Inese, ļoti, ļoti vēlētos apmeklēt atkarības semināru. Šī ir mana karmiskā lieta, kas kā aste velkas jau no senču senčiem. Un no psiholoģiskās puses es šo visu jau esmu izķidājusi līdz kaulam. Ļoti vēlos saņemt atbildes, kā uz to skatās šī mācība:)

Baiba* - 2012-02-17 21:26
Man vēl tāds jautājums radās- kurš kuru - vīrs vai sieva pavelk sev līdzi? Tas, kuram spēcīgāka enerģētika? Tīrāka enerģētika vai nolūki? Nu, piemēram, kad iepazinos ar vīru, atsāku ēst gaļu... bet smēķēšanu atmetu.. Tātad viņa enerģētika bija spēcīgāka? Piem., ja sieva ir veģetāriete (bez gaļēdāju nosodījuma), tad arī vīrs pēc kāda laika kļūs par veģetārieti? Kā Tu, Inesīt, uz to skaties?

Inese* - 2012-02-17 21:41
Man škiet, ka viss atkarīgs no mūsu izvēles, iekšējā pārliecības stipruma un no virziena, kuru ejam.
Jā, varbūt, ka tas, kuram šai periodā ir stiprāka enerģētika, tas to otru pamaina.

Bet var gadīties, ka sieva (ar ļoti stipru un labu enerģētiku) sāk dzert tieši vīra dēļ, tieši attiecību, kopā būšanas un mīlestīnas dēļ - kopā jautrāk un lustīgāk, ir tik labas attiecības un viss tiks skaisti, ka .....dzer un dzer und dzer. Un nepamana kā iekļūst atkarībā.
Tas var būt dažādu motīvu vadīts -sieva grib būt ļoti laba, vai ļoti izpatikt vīram, vai varbūt uztraucās, ka ja viņa nebūs un nedzers kopā ar vīru, tad uzradīsies kāda cita utt.
Šai sievietei ir citi motīvi, kuri viņu vada, un viņa vienkārši nepamana kā nonāk atkarībā.

Īstenībā atkarība ir ļoti apjomīga tēma. Un tam protams, ir daudz plašāka nozīme kā tikai alkoholisms,
Piemēram, atkarības var būt arī šķietami pozitīvas - piemēram, atkarība no kādas mācības, no kāda garīgā līdera, no reliģijas, no pārliecības, no......
Ir ļoti jāseko līdzi kam un cik daudz seko un cik daudz ietekmējies un vai tas jau nav sācis izraisīt atkarību.

Atkarības ir abpusēji sliktas - gan ja esi atkarīgais, gan ja citi ir atkarīgi no tevis.


Rudite* - 2012-02-20 17:31
Es citigi lasiju komentarus un ieguvu ari sev atlbildes uz jautajumu: kapec man ticis alkoholu milosss virietis. Nu, es tada pacilata noskanojuma, ka man ir atbildes, svetdien devos uz baznicu, izlugties piedosanu utt. Un tad man naca tads parsteigums... pec mesas beigam nostajas draudzes prieksa puisi, kuri stasta ka ar Dieva paligu ir atbrivojusies no narkotiku un alkohola atkaribas. Aicina ziedot, lai uzturetu so misiju. Bet es sezu un doamju, ko man Dievs censas ar to pateikt.....??? Meitenes, ka jus domajat? Jo man galva ir tik daudz domu, ka nespeju konkretizet vienu...

Vija* - 2012-02-20 17:59
Mans tāds neliels novērojums no malas ir tāds, ka alkoholiķus dažreiz apprec sievietes, kurām noteikti vajag būt "labām" un šis alkoholiķis viņām nodrošina šo fonu uz kura spīdēt.

Inese* - 2012-02-20 18:36
Jā, es piekrītu. Tas cieši saistīts ar Siņeļņikova teoriju, par pozitīvo nolūku.
Ļoti bieži gan mātēm, gan sievām, gan meitām ir "izdevīgi", ka dēli, vīri vai tēvi dzer.
Viņš kļūst vainīgs un manipulējams. ļoti daudzas sievietes proveocē vīrus uz dzeršanu. Vai vismaz ar savu attieksmi pat ļoti to atbalsta.

Ļoti daudzām meitenēm patīk "sliktie" puiši. Viņos ir it kā lielāks tas instinktu spēks, vīrišķā enerģija. Diemžēl, bieži vien tā enerģija, varenība, bruņinieciskums parādās tikai alkohola reibumā.
Meitenei tas viens brīdis patīk, bet jau pēc laiciņa, kad dzerts jau ir pa daudz vai pa ilgu, sākas upura tirāna attiecības.
Un atkal ir tā, ka pārī šīs enerģijas ir abiem. Tas viena otru baro.

Izkļūt var tikai tad, kad viens saprot un stingri nolemj no tā apļa iziet.
Un tad....vai nu palīdz vai nepalīdz arī otram tikt ārā.

Solvita* - 2012-02-22 01:31
Man ir jautājums...

Varbūt ne gluži par šo tēmu, bet varbūt ir kāda gudra doma par to, kāda karmiskā nozīme varētu būt tam, ka dvēselīte iemiesojas kaķa ķermenī ?
Un ka kaķi uzņem, neitralizē saimnieku kaites ...
xxx - Ina un Inese rakstīja, bet tas kaut kur komentāros tālu tālu ..

tātad vai varētu būt tā, ka kaķim vairāk tīk un tuvāka tieši sievietes daba ? Ar to domājot, ka kaķis par saimnieku vairāk izvēlas tieši sievieti :)) (kurš kuru izvēlas, kaķis saimnieku vai saimnieks kaķi - arī interesants jautājums).


Maija* - 2012-02-22 04:23
Liels, paldies, par iespēju mācīties no šīs mājaslapas. Ik pa laikam ieskatos, palasu un paņemu kautko priekš sevis. Paldies par to :o)
Nolēmu uzrakstīt, jo joprojām neesmu radusi atbildi uz sev sirdi plosošo jautājumu. Ko darīt, ja nesaprot, neredz (varbūt negribu saprast, negribu redzēt) sev sūtīto mācību, zīmi, karmu....Bija man reiz cilvēks, kuru uzskatīju par savu labāko draugu. Tā tas bija kādu laiku, līdz pārkāpām draudzības robežu. Kopā nebijām ilgi. Attiecības beidzās diezgan ātri, iemeslu tā arī īsti nezinu, neesmu sapratusi. Neesam komunicējuši jau vairāk kā 2 gadus. Bet nav ne dienas, kad nedomāju par to, ka esmu pielaidusi savā dzīvē lielāko kļūdu - pazaudēju sev ļoti svarīgu cilvēku, principā, tikai aiz ziņkāres. Tik ļoti gribētos, lai tiktu dota iespēja atgriezties laikā, tajā vienīgajā dienā, kad nolēmu riskēt un pārkāpt draudzības robežu. Šo lēmumu es nespēju sev piedot un dēļ tā nespēju arī pat mēģināt veidot jaunas atiecības. Šogad neizturēju un nosūtīju tam cilvēkam sveicienus svētkos. Pat paldies nesaņēmu. Un tas tik ļoti sāp, ka cilvēks man joprojām svarīgs, bet viņam....
No tā visa esmu tik ļoti nogurusi, gribas saprast kāpēc? par ko? kas man no tā visa jāsaprot, jāiemācas? Gribas saprast, jo gribas lai vairs nav šīs mokas, lai varu justies labi. Bet nesaprotu :(
Tikko izlasīju rakstu par zīmēm. Gandrīz 2 gadus ik pa laikam diezgan bieži ieraugu sirsniņas - gan tapešu rakstos, gan peļķes sirsniņu formā, gan uz mājas sienas uzzīmētu, kaut gan pirms tam tai mājai 101 reizi iets garām un nav redzēts, gan sniegā uzzīmēts mans vārds ar sirsniņu blakus. Pašai jau smiekls nāk kādos tik veidos es to sirsniņu neieraugu. Pat tagad ziemas vidū man uz rokas bizbizmārīte uzsēdās. To visu uztveru kā labu zīmi, ka viss vēl būs labi, ka vēl būs iespēja justies labi. Tikai nesaprotu kā, lai līdz tam labi tieku? :(

donatella - 2012-02-22 20:24
Ar kaķiem, manuprāt, ir tā, ka kaķis izvēlas to, kas viņu baro un parasti jau tā ir sieviete :)
Ar kaķiem ir tā ,kā tai anekdotē - suns saka - saimnieks mani miil, saimnieks mani baro - viņš noteikti ir Dievs. Kaķis domā - saimnieks mani miil, saimnieks mani baro - es laikam esmu Dievs :)

donatella - 2012-02-22 20:27
Maija - justies labi tu noteikti jutiisies, kad beidzot sapratīsi, ka nav vērts gaidīt vīrieti,kurš tevi negrib. Piedod, ka tik skarbi, bet tā ir patiesība, ja vīrietis tevi gribēs tad viņs'pats atradīs ceļu pie tevis, ja viņš negrib - tad veltīga tava gaidīšana. Turklāt gaidīšana paņem ļoti daudz enerģijas, kuru tu varētu izlietot daudz konstruktīvākām lietām. Atļaujos būt tik skarba tāpēc, ka pati šo te esmu piedzīvojusi. Un tagad mana nostāja ir - mans vīrietis izvēlas mani un Dievs labāk zina, kurš ir tas mans vīrietis. Mani neinteresē vīrieši, kuri mani negrib.

xxx* - 2012-02-22 22:01
Par kaķiem.
Kaut kur literatūrās ir lasīts kaķi – sievišķā enerģija, suņi – vīrišķā. Kaķi – neatkarība, suņi – uzticība.
Lūle , laikam diezgan plaši aprakstīja par suņiem un kaķiem un to atspoguļojumu ģimenē. Kaķis atspoguļo sievietes raksturu un lomu ģimenē, bet suns vīriešu. Ja kādam no šiem dzīvniekiem ir izteikti blusas tas liecinot par kašķīgumu sievietei vai vīrietim.
Par saimnieku kaišu uzņemšanu. Principā to dara visi dzīvnieki, gan kāmīši , gan suņi u.t.t.
Karmiskā nozīmē, piedzimt par dzīvnieku var būt visādi, gan kā evolūcija uz priekšu ( kaut kur tikai lasīts, tikai nu dien neatceros secību un veidus, kā dvēsele evolucionē – akmens- koks- zāle -kukaiņi – u.t.t. ), gan kā dvēseles solis atpakaļ, lai saprastu kādu mācību ko kā cilvēks nespēja apgūt piem., kalpot citiem , ziedoties ...
Par to kurš kuru izvēlas. Grūti pateikt. Gan , gan. Manā gadījumā , kaķis izvēlējās mūs. Mana nostāja bija kategoriska dzīvniekus dzīvoklī nav ko mocīt. Pienāca diena, kad no ielas dēls atnesa izmestu mēneša vecu kaķēnu. Teicu nē. Skatījos pa logu ka kā dēls ar draugiem auklējās pagalmā ar kaķēnu domājot kur viņu izmitināt. Ausīs skanēja dēla vārdi, „ mamm, tu viņu izmet uz ielas otro reizi šodien. Pirmoreiz tante un tagad tu.” Kad delegācija ar kaķēnu gāja gar logu, kaļot plānus, neizturēju, tā kaķis ir man mājās jau trešo gadu. Tā ka situācijas ir dažādas, citi izvēlas dzīvnieku, bet ir reizes kad dzīvnieks izvēlas saimniekus. Bet dziļākā būtība man liekas ka nav nejaušību.


Solvita* - 2012-02-22 22:44
Paldies xxx par tik izsmeļošu atbildi, tiešām ļoti interesanti.
Man pašai ģimenē vienmēr bijuši kaķi, gan bērnībā , gan apzinātā vecumā. Šķirnēm un dzimumam nav bijusi noteicošā loma kaķa izvēlē, būtībā parasti tiešām kaķis ir izvēlējies kaut kādā ziņā manas mājas, jo parasti tas noticis negaidīti, kad kāpņu telpā kāds atnes, vai noklīdis...un tad tas noticis tā dabiski, bet iepriekš nebija plānots.
Pēdējais runcītis aizgāja citos medību laikos ar briesmīgu diagnozi - urēmiju..bet pa visiem 15+ gadiem pie dakteriem vadāt nevajadzēja, neslimoja, bet tad tajā karstajā vasarā, kad visa dzīvā radība mocījās ar nepanesamu karstumu, arī kaķim kļuva arvien sliktāk un rudenī pēc veterinārsta apmeklējuma, kad nebija vēl izdarītas analīzes, bet tikai iedotas zāles, viņš raustījās konvulsijās. Pārdzīvojums bija milzīgs, jo redzēt un izjust, ka dzīvniekam nevari palīdzēt.....man toreiz nācās pieņemt lēmumu starp izvēli - turpināt uz sistēmas barot, jo ēst viņš jau atteicās vai iemidzināt... iemidzināju, lai nemocītos, jo viņš kļuva tramīgs un bailīgs no visām špricēm..kaut kur dziļi esmu ierakusi to sevī.....Pat nezinu, kāpēc es to rakstu...vienkārši man reizēm uzpeld tā vainas sajūta par to.
Un tad es nezinu, kāda gan pēc cēloņu un seku likuma ir mana karmiskā lieta. Iespējams, pieķeršanās.











Lapa | [1] [2] [3] [4] 5 [6] [7] [8] |

Atpakaļ