Ļauties un nepretoties


sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PSRISJOLKOVA

 Jau kādu laiku domāju kā lai Tev aprakstu to, kas ar mani šobrīd notiek. Un vai vispār vajag aprakstīt. Un tā nu atlieku un atlieku un pati mainos un mainos, līdz skatos, ka jaunāko rakstu sarakstā vairs nav neviena manējā.

Stāsts būs par augšanu. Par ļaušanos. Par Dievu. Par mērķiem un vēlmēm, kuras vairs nav.
 

Vai esi domājusi, ka mūsu garīgais ceļš un mūsu pašu attīstība patiešām ir saistīta ar nepārtrauktām pārmaiņām, kuras notiks neatkarīgi no tā, vai Tu to gribi vai nē. Un ka Tev pašai atliek vien noskatīties kā pati esi mainījusies.

Atceros, ka pirmajā jogas nodarbībā iesācējiem, mums Tija teica – sākot nodarboties ar jogu, notiks tādas pārmaiņas, ko pats pat nebūsi gaidījis.
 

Lūk, tad nu man Tev ir jāsāk stāstīt par šīm pārmaiņām.

Gan jau, ka nu jau Tu mani pazīsti itin labi. Visu mūžu esmu bijusi ārkārtīgi mērķtiecīga un skaidri zinājusi, ko gribu sasniegt. Vienmēr esmu centusies savu dzīvi sakārtot jomu pa jomai un darījusi gan teorētiski, gan praktiski visu tā, lai rezultāts būtu. Esmu par to aprakstījusi grāmatā. Esmu ar to dalījusies šeit – mājas lapā. Un mans uzstādījums patiešām lielā mērā ir bijis – „es esmu savas dzīves autors” un atrotītām piedurknēm varu censties un darīt pašu labāko, ko vien spēju sev un Dievam par godu, lai savu dzīvi sakārtotu. Esmu veikusi dažādus rituālus un attīrīšanās kūres, esmu taisījusi dārgumu kartes un rakstījusi mērķus, esmu izlasījusi kaudzēm grāmatas, kuras palīdz mums būt veiksmīgākām personībām. Un ne tikai izlasījusi, bet patiešām to visu dzīvē pielietojusi un patiešām sasniegusi tos rezultātus, kas bija paredzēti. Nopirku Robina Šarmas grāmatu „Līderis bez titula” un lasot varēju māt ar galvu līdzi katram teikumam, ka jā – tā tiešām viss ir. (Man ar Šarmu vispār ir viens informatīvais kanāls un ļoti bieži izdomāju un uzrakstu kaut ko, ko izrādās viņš citā pasaules malā raksta grāmatās vai runā semināros).
 

Un te pēkšņi manī viss mainās. Es saprotu, ka tad, kad uzlieku sev konkrētu mērķi vai izlemju kādu konkrētu vajadzību vai vēlmi, tad es sašaurinu savas iespējas. Tad iecentrēdamās tikai uz to, es nepamanu, ka Dievam uz mani ir daudz lielāki plāni. Ka gribēdama kaut ko savu, neuzzinu ko no manis vēlas Dievs un kur viņš mani vada.

Es paņemu citu grāmatu – Nīls Donalds Volšs „Sarunas ar Dievu” un pašā sākumā izlasu „....ja tu lūdz un centies izlūgties, tad ir daudz mazāka varbūtība, ka tu pieredzēsi to, ko tavuprāt, esi izvēlējies, jo ikviena lūguma atbalsta doma ir tā, ka tev taču nav tā, ko tu vēlies. Šī atbalsta doma kļūst par tavu realitāti”.
 

Vienreizēji. Te melns uz balta ir pateikts, ka lūdzot kaut ko, mēs paši esam izvēlējušies „upura” pozīciju, centrēdamies uz to, kā mums nav.

Šis teikums, kā arī viss pārējais, kas tajā grāmatā ietverts, maina manu dvēseli un manu attieksmi tik strauji, ka vienīgais, ko spēju ir baudīt un ļauties. Tas viss ir diametrāli pretēji manam līdzšinējam dzīves uzstādījumam. Bet acīm redzot, ka tas iepriekšējais pakāpiens ir bijis ļoti vajadzīgs un nu ir noiets, un nu jākāpj augstāk un jāmēģina iejusties jaunā pakāpē. Tas viss priekš manis ir vēl tik jauns, ka nespēju par to runāt un dalīties. (šis ir mans pirmais mēģinājums)
 

Un tā nu es šogad neesmu uzrakstījusi nevienu mērķi. Un tā nu neesmu uztaisījusi dārgumu karti. Un nav man konkrētu plānu, kas būtu jāizdara tieši šogad (vai turpmākajos piecos gados). Es vienkārši baudu katru sev doto dienu un ar pateicību un prieku par dzīves pārpilnību to dzīvoju.

Es, protams, vadu ļoti daudz semināru un tie uzrodas arvien no jauna vēl un vēl. Un es, protams, lasu ļoti daudz grāmatu un rakstu, skatos filmas un klipus, bet vēl, lai tā īsti saprastu, kas ar mani notiek, man ir vajadzīgs laiks, kad daru vienkāršas, bet mīļas lietas. Piemēram, es esmu sākusi adīt, jo bērns ir palūdzis pašadītu džemperi. Un daru to tik rūpīgi un mīļi, ka man šķiet, katrā rindiņā ieadu kādu labu domu vai mīlestības gabaliņu. Esmu piedalījusies vīra tēta istabas remontā un mantu kopšanā un pārkārtošanā, kamēr viņš pats ir slimnīcā. Un arī to daru ar tādu sirsnību, ka ir skaidrs, ka tas ir arī manam tētim par godu.
 

Esmu iemācījusies ļauties un nepārraugu visu, kas notiek mājas lapā. Kādreiz biju izlasījusi katru komentāru un katru sarunu, bet tagad brīžiem ir tā, ka to vairs nevaru paspēt. Un tā labākā sajūta ir tā, ka tas tiešām man nav jādara. Ka sarunas notiek pašas no sevis. Ka meitenes viena otru atrod un sniedz palīdzīgu roku, lai soli pa solim kopā izietu kādu situāciju. Es uz to visu paskatos un vienkārši saku Dievam paldies. Es nevis kontrolēju situāciju un enerģētiski to turu, bet gan ļaujos Dieva vadībai un vēroju.

Mani šā brīža secinājumi (un laiks secinājumiem vēl ir ļoti īss), ka lietas notiek vairāk, ātrāk, straujāk un rezultatīvāk, bet bez tādas kā iekšējas piepūles un saspringuma.
 

Nu, pateikšu tikai vienu piemēru – man katru mēnesi parasti bija diezgan jānopūlas, lai pierunātu manu grāmatu tirgotājus ieskaitīt kādu naudu par sen jau pārdotām grāmatām. Tas bija saistīts ar vairākiem telefona zvaniem un diezgan asām pārrunām (jo arī man jau jāveic tālākie maksājumi par savukārt jaunajiem pasūtītajiem metieniem). Bet tagad – vai nu Volša iespaidā, vai tiešām savas jaunās attieksmes dēļ, es kaut kā jūtu, ka viss vienkārši būs kārtībā un nezvanu un neinteresējos par to naudu. Un pienāk konkrētie datumi un viss tiek samaksāts. Tātad es nonāku pie tā paša rezultāta vai pat vēl labāka, bez nekādas piepūles, tikai baudot savu brīnišķīgo dzīvi un Dieva pasaules pārpilnību.

Vai es vispār neko nedaru?
 

Daru.

Es varbūt, ka strādāju vēl vairāk kā iepriekš. Bet tie ir konkrēti „beržamie” un attīrāmie darbi, vai radošie darbi adot, vai tagad rakstot. Es vienkārši katru dienu ļaujos Dieva vadībai. Un tā es tieku tālāk.

Es turpināšu par šo domāt un to visu baudīt. Un pēc kāda laika Tev izstāstīšu kurp tas mani ved:)
Sūtu Tev daudz mīļu domu!
 

Mīlestībā,

Inese
Komentāri (39)  |  2012-01-20 19:53  |  Skatīts: 8222x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Inese* - 2012-01-21 01:55
Tas, ko vēl gribu piebilst, ka esmu diezgan pārliecināta, ka bez mērķu izvirzīšanas un sasniegšanas perioda, es nevarētu iegūt šo mierīgi ļaušanos. Tieši tādēļ, ka zinu, cik daudz spēju sasniegt izvirzot mērķus, man tagad ļauj izbaudīt šo mierpilno harmoniju, nejaucot to ar slinkumu.
Arī slinkumu es ļoti labi pazīstu. tas bija vēl pirms manas misijas apzināšanās. Tas bija tad, kad jāiet uz darbu un negribās. Kad jādara mājās kādi darbi un tu sevi it kā apmāni un nedari.
Bet kopš Pavasara studijas rašānās, man tā vairs nav. Es vienkārši vairs neļaujos slinkumam. Cita lieta, ka es šad tad ieeju mierīgākā periodā un uzkrāju spēkus. Es vairāk guļu, vai mazāk esmu cilvēkos, bet nu jau tam visam ir cita nozīme - es nevis tādēļ nedaru, ka man ir slinkums, bet gan tādēļ, lai uzkrātu spēkus.
Man ir sajūta, ka tai darīšanai un nedarīšanai arī kaut kā var pieiet viedi.
Un ka neko nedarīt var gan radoši, gan graujoši. Arī filozofēt var gan graujoši, gan radoši.

Kāda atšķirība?

Ja spēki nāk klāt - tad tas ir radoši.
Ja spēki rūk vai sarūgst - tad tas ir graujoši.

Ja slinkojam un nonākam līdz spēku izsīkumam, nekā negribēšanai un depresijai - tad tas ir bijis graujoši. Bet ja uzskatām, ka "slinkojam" un mums pēc brīža ir krietni daudz vairāk spēka, tad tad tā bija nepieciešamā atpūta un spēku uzkrāšana. Tad to par slinkumu varēja arī nemaz nesaukt:)

Par filozofēsanu tas pats - ja tikai parunā un mūžam arī paliec šai fāzē un tā arī pie darīšanas netiec, tad ilgtermiņā šai filozofēšanai ir bremzējošs faktors. Ja vēl piedevam uznāk dusmas un vainas apziņa, tad tas ir graujošs process.
Ja pafilozofēšana dod iespēju mainīt attieksmi, viedokli un dod papildus bagātību jaunām idejām, domām un darbiem - tad tas ir radoši un pat vajadzīgi.

Tādas man te tagad apcerīgas domas ienāca prātā, lasot komentārus.

Diāna* - 2012-01-21 02:36
Man vēl te radās doma... Vai nav tā, ka brīdī, kad viss šķiet sakārtots, kad visās dzīves jomās vajadzības ir apmierinātas, tad vienkārši cilvēks dzīvo to visu baudot? Līdz nākamajam pagriezienam, kurā uzpeldēs atkal kāda jauna vēlme, vajadzība? Ka šis ir dabisks process - kaut kādu vajadzību apmierinam, kādu jomu (jomas) sakārtojam un tālāk dzīvojam to visu baudot un ļaujoties? Pašķetinot atpakaļ savu dzīves gājumu, šādas likumsakarības atrodu.

Anita* - 2012-01-21 03:13
Man jau patiesībā sen ir pārdomas par prāta uzstādītiem mērķiem. Mēs kautko vēlamies, uzstādam mērķus, termiņus, cenšamies tos īstenot, bet vai šie mērķi tik tiešām ir tie, kas patiesi mums šobrīd noderīgākie, varbūt pastāv citas iespējas par kurām mūsu prāts nespēj pat iedomāties, bet kas atklātu daudz lielākus mūsu esības potenciālus, un kurš gan cits, ja ne Dievs zin labāk, kas mums ir nepieciešams, lai mēs arvien skaidrāk izpaustu savu dievišķo būtību, tas ir, būtu laimīgi. Varbūt tiešām tik ļoti nepieķerties mērķu uzstādīšanai, bet vienkārši būt un ļauties dievišķai plūsmai, tai bezgalīgai upei, kas nes mūs arvien tuvāk sev, tuvāk Dievam. Es šeit protams nedomāju pilnīgu bezdarbību, bet gan Dieva impulsa sajušanu un ļaušanos. Man tādos brīžos, kad es ļaujos šim impulsam, cauri ķermenim izskrien trīsas un laimes sajūta, un viss izdodas vislabākajā veidā, neskatoties uz to, ka mans prāts pirms tam, bija izplānojis visu pa punktiem kā un ko darīt, bet ja ļaujos plūsmai, viss notiek citādi un daudz labāk. Tāpēc es arvien mazāk ko plānoju, jo saprotu, ka cilvēks plāno, bet Dieviņš dara.


Inese* - 2012-01-21 04:42
Nezinu kā tur ir ar to - viss sakārtots. Man šķiet, ka vienmēr jau var izvirzīt jaunus mērķus un turpināt kārtot un kārtot.
Tādā ārējo faktu nozīmē man nebūt nav viss sakārtots.

Varētu gribēt savu māju un zemi, varētu gribēt savu centru un stabilu biznesu, varētu gribēt "apceļot pasauli" utt.
Varētu uzstādīt arvien jaunus mērķus Pavasara studijā.
Bet man ir sajūta, ka tieši tad, ja nekonkretizēšu, tieši tad, ja nepateikšu konkrētus skaitļus, laikus un faktus, tad rezultātā viss būs labāk.

Un tā mana sajūta balstās uz jau pārbaudītiem faktiem - nu, piemēram, es zināju, ka mums vajag otru mašīnu, bet nu iespējas kaut kā ne visai sakrita ar vēlmēm un tā arī nekas nenotika. Līdz pēkšņi vienā dienā vīrs atver sludinājumu un par neticamu cenu ierauga mašīnu par kādu jau ilgstoši esmu runājusi. Un tā nu man ir mana Virdžīnija (katrai mašīnai dodu vārdu, kas pārrakstīšanas dienā ir kalendārā).
Bez pūlēm. Bez iespinguma. Un daudz reiz labāka, kā varēju atļauties.

Un ticu, ja mums patiešām būs jāpērk māja- tad viss notiks tikpat viegli. Ja jāraksta grāmata - tad tas būs viegli. Ja būs jāveido centrs - tas notiks tikpat viegli.
Bet ja nenotiks - tad tas vienkārši nav jādara.

Būtiski ir nepieķerties mērķim, tomēr tai pat laikā ir jāzin savs ceļš un sava virzība.
Lai gan......arī tam nav jāpieķeras.
Jo ja kaut kam pieķeras pa daudz, tad to atņem.

Baiba* - 2012-01-21 04:56
Papildinājums Ilonas citātam- Varbūt ir kā Sharma saka, ka esi pats labākais saldējuma pārdevējs pasaulē, tad kā atalgojumu Dievs tev ļaus misiju atrast.... - un varbūt Tu iemīlēsi šo darbu tā, ka sapratīsi, ka tieši tā ir Tava misija?

Ilona* - 2012-01-21 05:14
Paldies, Baiba. Tas citāts bija ļoti vietā.

lienjux - 2012-01-21 05:40
Ilona, lūdzu, atsūtiet grāmatu uz e-pastu: lauvinja77@gmail.com!

Sarmite* - 2012-01-21 08:02
Ik dienas tik gudraka topi.Tas priece!

joliite - 2012-01-22 05:49
Paldies, Inese par rakstu!
Esmu bezgala pateicīga, ka ir šī lapa ar brīnišķīgajiem rakstiem un komentāriem.
Esmu novērojusi interesantu sakritību - katrs Ineses raksts ir precīza atbilde uz manu jautājumu. Tāpat arī šoreiz - pirms pāris stundām arī pati nonācu pie atziņas par paļaušanos uz Dievu (protams, biju par to iepriekš lasījusi, bet kaut kā neattiecināju uz sevi). Vakar mums mājās notika ļoti nepatīkams atgadījums un es visu laiku lūdzos saņemt skaidrojumu - ko mēs daram nepareizi, kas tā bija par mācību? Un samērā īsā laikā pēc tam, kad centos sevi attiecīgi noskaņot (meditācija, dienasgrāmata), piezvanīja draudzene un pēc mūsu sarunas es pilnīgi skaidri sapratu, ka caur šo sarunu man tika sniegta atbilde - ka nevajag iedomāties, ka es esmu tā kas kontrolē situāciju mājā, ka jāpaļaujas uz Dieva plānu!
Mīļš paldies vēlreiz un novēlu daudz, daudz spēka turpināt iesākto!


Inese* - 2012-01-22 20:13
Paldies:)

Es pēdējā laikā šādās situācijās, kad tiešām nezinu, ko darīt, vai arī nesaprotu, kas man tā ir par mācību, sev saku - vēro!
Vēro, kas notiks. Vēro, ko tev priekšā pateiks dzīve (Visums, Dievs). Vēro zīmes. Vienkārsī vēro.

Ja ilgu laiku mans atslēgas vārds un šī perioda platforma bija - ļauties, tad tagad tam vēl pievienojies - vēro. Es vēroju savas sajūtas, vēroju cilvēkus, vēroju zīmes un ātrāk vai vēlāk saskatu kopsakarības.

Man kā ekstrovertam cilvēkam, tas sākotnēji nebija viegli. Bet apzināti mācoties, mēs spējam mainīties, un caur šo jauno pieredzi, iegūstam vēl papildus atziņas.
Vienīgi tajā pirmajā periodā ir sajūta, ka iepriekšējā pozīcijā juties stabilāk, drošāk un košāk. Bet tagad ir sajūta, ka priekš sevis iegūstu citas kvalitātes. (kuras vēlāk, protams, varēs iznest arī uz āru).


Ilva* - 2012-01-22 22:34
Ak Inesīt!!!!...Tu to visu tik ļoti precīzi pasaki.....man patīk Tavi definējumi:)
Es strādāju pati ar sevi....un lūdzu Dievu man saskatīt un izturēt....un tieši šodien es simbolos sapratu, kā esmu šo nedēļu dzīvojusi...beidzot saskatu sev atbildes...paldies par šo komentāru un šo brīnišķīgo rakstu.
Mīlestībā Ilva.

IneseJ* - 2012-01-23 20:36
Vakar noskatījos šo filmu - Sarunas ar Dievu ... http://my-hit.ru/film/2057/online , nu tik ļoti uzrunājusi mani pēdējā laikā nebija neviena filma ... bet šodien ienācu šajā mājas lapā un izlasu šo Ineses rakstu ... Sakritība? Vai tomēr zīmes ..
Interesanti, ka nu jau vairākus mēnešus manā rokassomiņā atrodas Nīla Donalda Volša grāmatiņa Meditācijas. Sarunas ar Dievu. Ik pa laikam uzšķiru kādu lapu un izlasu kādu no autora pierakstītajām Dieva atziņām... Šodien man atvērās šada:
" Par to, cik muļķīgi ir neklausīt savai intuīcijai.
Vairākumā gadījumu Tu izvēlies akceptēt kāda cita lēmumu. Kāda, kurš ir kaut ko pieredzējis pirms Tevis un acīmredzot zina labāk.... Tas jo sevišķi attiecas uz svarīgiem jautājumiem. Faktiski ir tā - jo svarīgāks ir jautājums, jo mazāka ir iespēja, ka ņemsi vērā savu pieredzi un vieglāk pieņemsi cita domas par savējām."


daoA* - 2012-02-24 21:38
Varbūt mērķi vajadzīgi, tikai nav jāpiepilda par katru cenu, jo iespējams mums tas nav vajadzīgs.
Mums tiekot dots tas, kas vajadzīgs , nevis tas par ko mēs iedomājamies par vajadzigu esam..
Vai kāda lasījusi " Šaoliņas mācību " ?
PALDIES, ILONAI! Mēģināšu tai saitē atrast ko jaunu!

Ilva* - 2012-03-03 20:12
Ak...šī ļaušanās....ir tik sarežģīta...bet!!!!...,kad tas izdodās....ir tik fantastiskas sajūtas.
Es kādu laiku sarunās ar Dievu lūdzos burtiski precīzu pasūtījumu....un jāāā...Inesīt....Tev taisnība...mēs ieliekam sevi upura pozīcijā....un burtiski ieprogrammējam, kad tieši tas mums nav.
Tiklīdz Tu šo rakstiņu uzrakstiji es ierakstiju savā plānotājā citātus, kas man likās nozīmīgi.....un...nu jau tagad jūtu un redzu rezultātu....tik brīnumaini, kad spēju atlaist savu velmi brīvībā...tā sāk piepildīties.....kaut arī vēl ir visādi šķēršļi un "bettii".....un tie, kaut ir tik grūti pieņemami...man tomēr tie netraucē.....es tagad uztveru šos "bet!!!"....kā pārbaudijumu...vai tiešām....paļaujos pilnībā. Un....es varu sevi kontrolēt un lūgties par to, lai spēju un iemācos paļauties.
Samīļojiens Inesīt...un es saku paldies. Es jau vēlējos skriet pie Tevis uz konsultāciju....bet tagad uz doto brīdi šķiet....pati vēl pastrādāšu.
Mīlestībā Ilva.



Lapa | [1] 2 |

Atpakaļ