sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: BRIGITA MIRONOVA-STANKĒVIČA
Sveika Jaunajā gadā!
Vakar biju ar savu ļoti labu draudzeni un bērniem brīnišķīgā pastaigā. Mums vienmēr izveidojas ļoti saturīgas un dziļas diskusijas un sarunas par un ap to pašu – dzīves jēgu, Dieva un Visuma likumiem. Un lieta par ko aizrunājāmies šoreiz bija, ka dzīvot dziļāk, garīgāk saskaņā ar Dieva un Visuma likumiem šķiet grūtāk. Tikai nepārproti to vārdu „grūtāk”. Vienkārši tas ir tā, ka es vairs negaidu tik daudz no citiem cik uzņemos atbildību pati par savu dzīvi.
Brīžiem liekas, ka attiecību līkločus šķetināt kļūst arvien sarežģītāk, gribas, lai viss ir tā kā es vēlos, bet skaidrs, ka ne jau citu mainot tas cits mainīsies! Un te ir tas paradokss! Iepriekš ar putām uz lūpām darītu visu, lai otru mainītu, jo liekas, ka es ko ietekmēju – ir darbība! Bet tagad nedaru neko – skatos sevī – kur ir mana atbildība – kādēļ notiek - kā notiek? Un kas man no tā ir jāiemācās? Kas man sevī jāmaina? Sanāk, ka vairāk ieguldu sevi, „purinu” savu iekšējo pasauli, nevis meklēju atbildi otrā cilvēkā. Un tas noteikti ir grūtāk, jo atzīt savus aizvainojumu, sāpes un vilkt savus skeletus no skapja ārā ir sāpīgāk...
Un šajā sakarā man atmiņā atausa viena līdzība:
Ir okeāns. Okeāna dziļumā, brīnišķīgā gliemežnīcā ir skaisti dabas veidots dārgakmens –balta pērle. Savukārt ūdenszāles pa straumei līgojas līdzi . Un kas peld pa ūdens virsu? Pa ūdens virsu peld veidojums, ko dzīvās radības fizioloģiski atstāj kā galaproduktu. :)
Paskatoties caur šo līdzību man kļūst vieglāk saprast, ka dziļumā ir tas vērtīgais. Patiesi dziļas attiecības ir tikai šķietami grūti. Patiesībā ir ļoti viegli, godīgi un atbildīgi pašai pret sevi. Un, ja atkal gribas iet vieglāko ceļu – gaidīt no otra, es atceros par pērli dziļumā. O! es vēlos būt pērle. :)
Ūdenszāles ir pa vidu – un tas manuprāt ir tad, kad es mācos – uzzinu ko jaunu – izlaižu caur sevi – der vai neder! Pielietoju vai palaižu prom! Piemēram prakšalana – uzzināju – izdarīju – der – turpmāk pielietoju.
Savukārt to kas peld pa virsu vienkārši nepieļaut – jo izrādās tas nav nekas jauks un patīkams.
Un manu ceļu pie pērles vieglu padara tas, ja ļaujos Dieva vadībai! Ja atļauju sev būt instrumentam Dieva rokās. Pieņemu, ka Viņam ir plāns attiecībā uz mani un viss, kas ir noticis, notiek vai notiks manā dzīvē ir man vajadzīgs, kaut arī tas dažreiz liekas ļoti sāpīgi un netaisnīgi. Visu, kas manā dzīvē notiek pieņemu, uzņemos atbildību un izeju ar mīlestību. Un sanāk, ka mīlestība kļūst par manu dzīves jēgu! Tādēļ vien pērlei būt ir to vērts!
Kā ir Tev? Varbūt vēlies šo domu papildināt?
Ar siltiem sveicieniem,
Brigita
