sadaļa: LEKTORI RAKSTA

autors: DAINA ROZENBERGA

Vairākas dienas pie sevis domāju, rakstīšu jaunu rakstu tad, kad būs atnākusi mūza. Un tad es atcerējos, ko Inese saka semināros – kļūsti pati par mūzu! :) Tad nu nolēmu, ka nav ko gaidīt, vienkārši jāķerās vērsim pie ragiem.

Manas pēdējā laika pārdomas ir saistītas ar mērķu izvirzīšanu, plānošanu un to sasniegšanu.

Es Tev izstāstīšu, kā man gāja. Pagājušā gada nogalē (principā iepriekšējā nedēļā) es beidzot apņēmos un izpildīju sen uzliktu uzdevumu – piesēdos un sarakstīju mērķus visam šim Jaunajam 2012.gadam. Atzīšos godīgi, tik nopietni, ar tik ļoti lielu atbildības sajūtu es to darīju pirmo reizi. Mani ļoti iedvesmoja Brigitas raksts šeit mājas lapā, kā arī Robina &∓ˇarmas grāmata „Mūks kurš pārdeva savu Ferrari”.

Sadalīju plānus 12 daļās un pie katras uzrakstīju no 3 līdz padsmit mērķus, uzdevumus... Man kopā sanāca 92 mērķi. Skan graujoši daudz. :)

Šonedēļ kādā seminārā par šo runājot  viena meitene (paldies, viņai :)) pajautāja – vai tie mērķi nav pretrunā viens ar otru. Zini, ja man tā jāpadomā – es uzreiz nevaru atbildēt, bet zinot sevi, kā cilvēku, kurš ļoti, ļoti tic brīnumiem un tam, ka viss var notikt, varbūt tā arī ir – es pieļauju, ka konstruktīvam cilvēkam izlasot manus 92 uzdevumus kaut kas varētu &ˇķist nepiepildāms 24 stundās diennaktī , 365 dienās gadā! :)

Tajā pašā vakarā Inese man vienā brīdī „pačukst” – „Zini, ko izlasīju Nīla Donalda Volša grāmatā „Sarunas ar Dievu?!”, precīzus vārdus neatceros, bet tas skanēja apmēram tā – ja Tu izsaki vai pieraksti kādu vēlēšanos, tad ar to norādi Dievam, ka Tu zini labāk par Viņu, kas Tev ir vajadzīgs.

Par šiem abiem komentāriem man bija jāpadomā. Mani visvairāk apbrīnoja tas, ka neviens no viņiem manī neraisīja negatīvas emocijas. Un tad es sapratu KĀPĒC! :)

Iezīmējot visa šī Jaunā gada ritējumu es biju pildīta ar bezgalīgu laimi, mīlestību un dziļu pateicību. Es visu pierakstīju sev un Dievam par godu, ik mirkli izjūtot visu tā, it kā man tas viss jau ir. Manī vairāk valdīja sajūta – it kā es lasītu uzrakstīto pēc gada. Es ne mirkli nerakstīju kaut ko ar saspringumu un it kā izaicinot sevi un Likteni.

Manī nav nekādas pieķeršanās tam, ko uzrakstīju, neesmu sažņaugusies 3 mezglos, apzinoties, ka nu būs „jārukā melnu muti”, lai piepildītu visas idejas. Visu esmu pierakstījusi un atstājusi Dieva ziņā. Viņam jebkurā gadījumā vienmēr labāk zināms, kas no tā man ir nepieciešams. Manī nav ne kripatiņas rūgtuma, ja kaut kas no tā nepiepildīsies. Es zinu, ka tik vai tā turpināšu iet šo Dieva svētīto ceļu, kurš man ļauj ik uz soļa dalīties ar Tevi, kurš vairo gaismu vispirms jau manī pašā un tad to varu dot tālāk ikvienam pretimnācējam.  Es paļaujos Dieva gribai.

Un saistībā ar šīm manām pārdomām, man Tev ir viena līdzība:

Iedomājies – 20m garu egli, kuras galotnē sēž viens vīrs, bet otrs stāv pakājē pie stumbra. Vīrs no lejas kliedz tam, kas augšā – „Vai rati jau brauc?”. Vīrs, kurš sēž galotnē paskatās un pie horizonta redz ratus un uzsauc tam, kas lejā  - „Jā, rati jau brauc!”. Tas kurš stāv lejā, gaida, gaida, neredz, nedzird... Paliek nepacietīgs... Sāk īgņoties, ka ratu, kā nav tā nav. Kad jau galīgi vairs nevar sagaidīt un grasās iet prom, pēkšņi rati pabrauc garām. Vīrs noskatās, kā rati aizbrauc un uzbļauj galotnē sēdošajam – „Rati jau aizbrauca!”. Tas kurš sēž augšā – paskatās uz leju un redz – rati, brauc un brauc...

Šis salīdzinājums ir tāpat, kā ar mums un Dievu! Dievam mūsu tagadne jau ir redzama un zināma vēl ilgi pirms tā iestājas mums. Atceries, ka Dievs nekad nenokavē, viss notiek īstajā laikā un īstajā vietā! Esi pacietīga, pateicīga un mīlestības pilna! Izdzīvo ik mirkli, izdzīvo šo savu ceļu, zini, ka tieši šis mirklis ir vērtīgākais, kas Tev pieder!

Dziļā cieņā un pateicībā,

Daina