Baiba* - 2012-01-04 18:16
Jā, varu piekrist, pēc pieredzes, ka apziņas līmenī negāciju analizēšana man risinājumu nav devusi. Atbilde uz "Kāpēc tā notiek?" man nav bijusi atbilde uz "ko darīt, lai kaut ko mainītu". To esmu atradusi tikai ar kopējā visuma cēloņu-seku izpratnē, mīlestībā un piedošanā.
No sirds apbrīnoju un cienu meitenes, kas izgājušas savā dzīvē tik smagas mācības! Jūs varat būt lielisks atbalsts kādam, kam dzīvē jāiet cauri līdzīgas krīzes, daloties savā pieredzē.

Lauma* - 2012-01-04 18:23
Piedod Inese, bet... kad es gāju pie psihoterapeita, tad es apziņas līmenī izķidāju visus savus skeletus skapī. Un tā bija dvēseles dziedināšana. Nevis rakāšanās pa dubļiem, no kā manā dzīvē tikai šmuce vien sanāca. Mana dvēsele nav dubļi, tā ir skaista. Tikai cietusi no ārējiem apstākļiem, nobijusies. Un tikai apzinoties problēmas, ir iespēja tās atrisināt. Vai tad tā nav elementārā psiholoģija?????? Auksta duša no rītiem un mantru skaitīšana bez iedziļināšanās problēmas būtībā, ir slēpšanās. Tā mēs nekad neko neatrisināsim. Tikai noslēpsim vēl dziļākā apziņas nostūrī.

Lauma* - 2012-01-04 18:27
Inese - kad nomira Tavs vīrs, arī tad Tu lūdzi palīdzību no malas, gāji pie Dieva. Vienam tas ir Dievs, otram mācītājs, trešajam psihologs, ceturtajam draugs. Kāpēc tagad Tu uzspied TIKAI laimes terapiju???? Ja jau Tu esi garīgi augsti attīstīta būtne, tad Tev ir jāzin, ka nav viena pareizā ceļa. Vai Tu uzņemsies atbildību par sekām, ja kādai no Tavām sekotājām laimes terapija nepalīdzēs????? Man sāk izskatīties, ka te darbojas ļoti izteikts personības kults.

Ilona* - 2012-01-04 18:35
Laumai

Jautājums - kad gāji pie psihoterapeita, vilki to savus skeletus no skapja ārā, vai bija brīži, kad nebija spēka neko darīt? Ja jā, tad kā tādos brīžos tiki galā ar visiem ikdienas pienākumiem?

Lauma* - 2012-01-04 18:51
Ilona - protams, ka bija. Drīzāk gan vienaldzība un iedvesmas trūkums. Tajā mirklī dzīvoju viena un varēju atļauties neko nedarīt, taču palīdzēja apziņa, ka šādu dzīvi nevēlos, ka šī ir eksistēšana. Piespiedu ar varu sevi iet uz darbu, piespiedu ar varu krāsoties, iet cilvēkos utt. Pēc tam, kad šīs lietas bija iegājušas atpakaļ ikdienišķā ritmā, tikai tad pievērsos iedvesmas atgūšanai, vairoju ticību sev, veicināju laimes ienākšanu atpakaļ savā dzīvē.

Evita_M* - 2012-01-04 18:55
"Dažu cilvēku dzīves pārsniedz cilvēka spēju robežas un kļūst par zīmēm, kas palīdz dzīvot un orientēties pasaulē dzaudziem citiem.
Krīze nav problēma. Krīze ir lielāka par problēmu. Krīzes, tāpat kā dabas spēkus, nevar apstādināt, tās ir jāiztur." /J.Rubenis/
Esmu par dalīšanos, respektēju ikvienu risinājumu izejai no krīzes.
Es pazīstu Dzivo Dievu!!! Bet!
Manai krīzei bija vairākas fāzes.
Pirmajā fāzē ļoti būtiska loma bija psihoterapijai, tad kad ir sakārtots pamats, tad man sākās dvēseles dziedināšana un Dieva un Visuma likumu izpratne un viss pārējais..
To arī apstiprina citas māmiņas, kuras zaudējušas bērniņu.
Un ir arī tādas, kuras nezina, kur skriet, ko grābt, nolaiž rokas un paliek zāļu, alkohola atkarīgas vai kļūst par nervu kamoliem.
Zinu, ka ir izeja no krīzes! Zinu, ka ir dažādi risinājumi izejai no krīzes!
Ne visi cilvēki ir saskārušies ar personīgo krīzi, tad viņi meklē formulu dzīves kvalitātes uzlabošanai. Tas ir cits stāsts!

Evita_M* - 2012-01-04 19:05
Vēl man ļoti palīdzēja Normena Vinsenta Pīla grāmatu "Pozitīvās domāšanas spēks".

Baiba* - 2012-01-04 20:01
Piekritīšu, ka katram ir savs ceļš, cilvēki ir ļoti dažādi, tāpēc arī atšķiras pat psihoterapijas skolas, to metodes, reliģijas un visi citi atbalsta un palīdzības sniedzēji. Manā pieredzē liela loma bijusi ne tikai virzienam, vai mācībai, bet tieši cilvēkam, kasto pārstāv. Arī man kā pamats un iesākums, kad biju galīgi apmaldījusies savā dzīvē bija tradicionālā psihoterapija (par ko esmu pateicīga savām terapeitēm) , tomēr man drusku traucēja pašas intelektualizācija (kad bija nepieciešams strādāt ar jūtām un emocijām) un tas, ka biju šo jomu studējusi. Bet šī pieredze jāteic, ļoti sāpīga) mani aizveda tikai līdz konkrētai vietai un ne tālāk. Par brīnišķīgu turpinājumu kļuva Dieva un visuma likumu izpratne, dvēseles apziņa un pozitīvās domāšanas atziņas. Bet ir terapeiti, kas šo visu apvieno, tas manuprāt, ir lieliski. Arī katra cilvēka atveseļošanās laiks ir ļoti dažāds, cits, pat smagu traumu guvis, spēj atgūties un uzplaukt ar nelielu palīdzību no ārpuses, citiem tomēr nepieciešams lielāks un ilgstošāks atbalsts.

Inese* - 2012-01-04 22:28
Lauma-
Tu būsi kaut ko pārpratusi gan par laimes terapiju, gan par atbildību:))

Es pilnīgi nevienam neuzspiežu laimes terapiju.
Es dalos ar savu pieredzi un mīlestību. Es par to esmu uzrakstījusi grāmatu un rakstu rakstus šeit savā mājas lapā. Kuram cilvēkam tas noder, tas to izmanto. Kuram neder - viņš iedvesmojas kaut kur citur.

Ap savu personību nekādu kultu neveidoju un vienīgais iemesls kapēc viss notiek ar un ap manu vārdu ir tas, ka es esmu šīs mācības un mājas lapas autore. Tik vien.

Par atbildību - esmu pārliecināta, ka laimes terapija nevar nevienam pāri nodarīt. Tā ir tik dievišķa mācība un tik ļoti piepildīta ar mīlestību, ka man nav sajūtas, ka kāds no tās var ciest.
Bet atbildība par savu dzīvi katram ir jāuzņemas pašam. Ne es, ne mācītājs, ne skolotājs, ne ārsts, ne psihoterapeits vai psihologs nevar uzņemties atbildību par cita cilvēka dzīvi. Tas būtu pret Dieva un Visuma likumiem.

Solvita* - 2012-01-07 00:30
tagad lasu vienā vīriešu žurnālā interviju ar kardioķirurgu Dr. Andreju Ērgli...un ko viņš atbild par to, kā viņš redz, vai tagad dzīves kvalitāte ir uzlabojusies vai pretēji...

Ērglis: ''Tie , kurus agrāk saucām par veciem cilvēkiem , tagad ne tuvu vairs nav veci. Un te nav runa par to, kā es to jūtu vai redzu, te ir runa par sausiem cipariem. Kāds ir paredzamais dzīves ilgums tiem Šveices iedzīvotājiem , kuri patlaban ir 69 gadus veci? 96 gadi!
Ja izstiepjas mūža ilgums, izstiepjas arī jaunības jēdziens...''

Un kāds ir prognozējamais dzīves ilgums tiem, kuriem tagad ir 35 gadi ?

Ērglis:'' Normāli mēs varam dzīvot 120 gadus . Ir speciālisti , kas uzskata , ka reāli ir pat 135 gadi., bet es vairāk sliecos uz 120 gadiem..
Patiesībā bioloģijā mēs stāvam uz lielu pārmaiņu sliekšņa. Bieži neredzam to, kas mazliet paslēpts, taču, kad ieraudzīsim, varēsim regulēt ļoti daudzas lietas. Atcerēsimies , vēl nesen viens dators aizņēma vienu istabu, bet tagad tas ir manā telefonā. Tas ātrums ir nenormāls, tādas lietas notiek pasakainā ātrumā. Briti gatavojas, ka 2020.gadā viņiem būs 1 miljons simtgadnieku. Līdz tiem 120 gadiem ir vērts iet tikai tad , ja cilvēks neguļ uz gultas un tas viss nav mākslīgi. Viens no aspektiem fiziskā žirgtuma saglabāšanā ir mentālais stāvoklis , respektīvi domāšanas veids un attieksme pret dzīvi. Ja ar to viss būs kārtībā, saglabāsies arī žirgtums''

Kāpēc šo ierakstīju ?

Pirmais ir tas, ka pēc tās informācijas, kas ir cienījamam kardioķirurgam...dzīves ilgums patiešām palielinās !!!
otrais - jaunības jēdziens , par ko te runājam izstiepjas tas kļūst, ja dzīves ilgums palielinās.
trešais - dzīves kvalitāte , lai būtu tas žirgtums arī 100 un pāri 100 gados .

Atziņas, par ko vērts padomāt un par ko diskutējam te tā pie sieviešu tēmām un jaunības noslēpumiem, tas viss jau notiek reāli ....ar pamatojumu medicīnā !!!!
Super sajūta, visu to izlasot :) ! un ar to arī gribēju padalīties ...




Solvita* - 2012-01-07 01:04
No man iepriekš rakstītā izriet , ka , meitenes , gatavojamies ne mazāk kā 120 - 135 gadus pavadīt savā ķermenī uz Zemes šajā dzīvē ..un tad , mīļās, patiešam 40 vai 50 gados jāizskatās un jājūtas, kā 20 - 25 gados tikai ar viedumu klāt :) !!!!!!! tāda ir realitāte ...un tad tas nav stāsts par to, ka labi izskaties, labi jūties , bet arī , ka tāda ir nepieciešamība tīri fiziski, lai arī pāri 120 gadiem būtu labā formā , ķermenis būs nepieciešams, tāpēc saglabājam labu veselību, izturamies ar mīlestību pret savu ķermeni un viss ir iespējams...Dieva likumi īstenojas..jo viedie , apgarotie , guru un pravieši jau sen runājuši/ rakstījuši par 120 gadu robežu, ka cilvēkam jādzīvo šajā ķermenī, tad tagad tas materializējas...


Solvita* - 2012-01-07 01:39
Jā, un tikko par šo tematu izdiskutējam darbā ....
Un , pirmais jautājums, vai esi gatava dzīvot savā ķermenī 120 gadus?
Un vai 90 gados būs tikpat daudz mērķu cik 30 gados? Un vai varēsi tikpat kvalitatīvi dzīvot uzrakstot gadā 92 merķus kā Daina savā rakstā minēja?
Pirmais, vai esi tam gatava??????? Zemapziņa pieslēdzas un tā pieņem visu par realitāti....
Otrais , kas notiek, ja Indijā dzīvo 120 gadus , tad 7 miljardu vietā iedzīvotāju skaits uz zemeslodes ir cik reižu lielāks ??? neaptverami
Un globāli domājot, zemeslode pratīs attīrīties no lielāka skaita iedzīvotāju, par to nav uztraukums, būtiskā lieta - katra paša attieksme pret dzīves ilgumu... Protams, ka tas ir Dieva ziņā, bet , ja pieņem, ka Dievs ļauj nodzīvot tik, cik gribi, vai esi tik ilgi dzīvot gatava??????

dainarozenberga* - 2012-01-07 01:58
Izvēle jau atkal katra paša ziņā, kā uz šo jautājumu paskatīties... Man nav ne jausmas vai es esmu gatava nodzīvot līdz 120 gadu vecumam. Un vai tamvispār var būt gatavs? Mēs jau varam sagatavoties, vai domāt ka esam gatavi, bet jebkurā gadījumā Dievs dara. Man šobrīd ir 30, un ja mēs saprotam, kādi ir cilvēki 30 gados - man šķiet lielākoties visiem 30gadniekiem zvaigznes ir ar roku sasniedzamas un idejas ir daudz lielākas par reālo varēšanu. Šķiet, esi jau nodzīvojis 30 gadus, kaut ko no dzīves saproti, spēku ir pārpārēm, enerģija kūsāt kūsā. Man ļoti daudz šādu cilvēku ir apkārt.
Es redzu kādi ir 40 gadnieki, kādi ir 60 gadnieki un kāds cilvēks ir tad, kad tuvojas 90.
Es laikam šobrīd nemaz apzināti nevēlos domāt, vai esmu gatava dzīvot līdz 120 gadiem. Mana šodienas motivācija un enerģijas avots ir nesenā atklāsme, cik ļoti daudz informācijas ir man apkārt, cik ļoti bezgalīgi garš ir izziņas ceļš, ko man vēl iet un iet. Ja es ticu, ka cilvēks ir jauns tikmēr, kamēr apzinās ka joprojām ir ko mācīties, tad šobrīd man ir sajūta, ka izziņas process nekad nebeigsies. Kā būs pēc gadiem 40, kurš to lai zina! Es dzīvoju ar šodienas apziņu, novērtējot ik mirkli kas man ir dots, apzinoties sava vecuma/jaunības stiprās un vājās puses.


Solvita* - 2012-01-07 02:59
Protams, ka viss ir Dieva rokās, bet gribēju uzsvērt, ka šis , nu, ir tas gadījums, kad visu , ko māca apskaidrotie ........ieviešas arī tradicionālā zinātnē, par to jau runā skaļi arī zinātnieki, tātad materializējas garīgās idejas.
Tāpēc man ļoti patīk visas tās disciplīnas, kur zinātne iet kopā roku rokā ar garīgumu, bet tas jau ir mans izziņas ceļš :))))

Inese minēja piemēru par to netradicionālās medicīnas ārstu , kuram gadi nebija nosakāmi un kura iespaidā veica prakšalanu utt.
starp citu, tādu cilvēku kļūst arvien vairāk, kuriem gadu skaits nav nosakāms....

Kādreiz bija un varbūt vēl ir daļai sabiedrības aktuāla devīze '''Dzīvo ātri, mirsti jauns!'' un dzīvo arī...bauda ar pilnu krūti ....alkohols, tabaka, nedomājot par sekām....
Ineses mājas lapas pastāvīgie apmeklētāji domāju ar citu vibrāciju, ar citu dzīves uztveri....''šeit un tagad '', bet domājot par sekām.
Domāju, ka ilgdzīvošanas tēma ir ļoti interesanta tiem, kas savu dzīvi grib nodzīvot kvalitatīvi pēc iespējas ilgāk...ķermenis dvēselei dots uz noteiktu laiku, un kā gara templi saglabāt 120 gadus ? :)



Inese* - 2012-01-07 03:25
Es aizdomājos par šo paaudžu kontekstā. Diez vai tas nozīmētu, ka mūsu dzimtās būs 5 dzīvas paaudzes vienlaicīgi, vai arī bērni sāks vēlāk dzimt un tas kaut kā izretināsies.

Un humoram (kāds teiktu- realitātei) ienāca prātā diez kā tur tad būtu ar to pensiju likumu un pensionāru nodrošinājumu ;)
Protams, ka nedomāju šo nopietni.
Dievs visu sakārtos.

dainarozenberga* - 2012-01-07 03:29
Solvita, es Tev absolūti piekrītu, ka šīs visas ir ļoti brīnišķīgas atziņas. Par to, ka dzīvojot kvalitatīvi un domājot par sekām spējam jaunību sevī saglabāt daudz ilgāk.
Kādu laiku atpakaļ kaut kur lasīju, ka mūsdienu pasaulē "izdzīvos" tie, kas domās par garīgām lietām, pieversīsies sevis izzināšanai un pilnveidošanai, kā arī kā jau minēji Tu, dzīvos "šeit un tagad", bet domājot par sekām.
Šķiet tajā mirklī izdzīvoju to laimes un pateicības sajūtu, ka esmu, uz šī ceļa, kuru šodien esi atradusi Tu.
Es esmu laimīga, ka arvien vairāk cilvēku pievēršas šīm garīgajām lietām. Esmu laimīga arī par to, ka zinātne arvien vairāk ir blakus šim garīgajam ceļam un vairs tik krasi to nenošķir...

Solvita* - 2012-01-09 21:28
Tā jau sanāk, ka ilgdzīvošana nozīmē valstij ļoti daudzas jaunas neērtības;)
Tikai runa jau nav par visiem ārējiem apstākļiem, runa ir par katra apziņas maiņu .
Izrādās, ka visgrūtākais cilvēkam ir tieši noticēt, ka nodzīvos 120 un vairāk gadus un, ka tas būs pilnvērtīgi.
Cik gan liela sabiedrības daļa paļaujas uz Dievu ?
Kas zina, varbūt tās pirmās ''bezdelīgas '' :) , kas dzīvo kvalitatīvi, faktiski jau ir nākošie ilgdzīvotāji :) To jau mēs nezinām, un katram sava motivācija, kāpēc veikt kādu veselību stiprinošu procedūru. Ja vispār ir motivācija....starp citu šī gan varētu būt ..120 gadi vienā jāpavadā ķermenī...ko nu ? :)
tas man liekas līdzīgi kā ar brīnumiem, viens tic un viss notiek, cits ne un ....
120 gadi arī apziņā ir tāds brīnums :)



iedvesma - 2012-01-09 22:11
Manuprāt, visa pamatā ir jautājums - vai mēs pa īstam gribam dzīvot vai nē?!

Un ja atbilde nav līdz galam apstiprinoša, tad ir tikai eksistēšanas ceļš. Un ja man tagad pajautātu - vai es šādā veidā kā tagad dzīvoju gribētu nodzīvot 120 gadus - es viennozīmīgi atbildētu NĒ!

Gribas prieku, mīlestību, harmoniju, radošumu, mīlošu ģimeni un attiecības tajās. Bet ja tā visa nav, tad ikdiena jau paliek par pienākumu....


Inese* - 2012-01-09 22:23
Man vēl jāpiemin, ka man milzīga "aizmugure" bija no ģimenes - no vecākiem, māsām un viņu ģimenēm.
Īstenībā šādos brīžos ir sev jāatļauj pieņemt palīdzību, ko citi sniedz. Tas ne vienmēr ir viegli, jo var būt saistīts ar žēlošanu, bet ja pamatā ir mīlestība, tad tas ļoti stiprina.

Solvita* - 2012-01-09 22:53
Klau, iedvesma, kas Tev traucē dzīvot pa īstam ?
Pašas noteiktās robežas apziņā, jo Dievam ierobežojumu nav....
Kaut vai tās pašas veselību stiprinošās procedūras ..tās apstiprina, ka dzīve ir daudzveidīga, ķermenis tiek dots, lai par to atbilstoši rūpētos...Un varbūt nevajag uzreiz kaut ko lielu un skaistu, ko tā gribas, bet , ka Tu pateicies par katru mirkli, kas tiek dots...un par visām iespējām, kas dienā notikušas...
Un vēl, iedvesma, nekas tāpat vien nenotiek, visiem dzīves posmiem ir sava jēga, lai dvēsele attīstītos, un tad , kad tās atziņas pieņem, tas ir mierīgāk........viss notiek tā, kā jānotiek. Vai esi domājusi, ko tad īsti nozīmē pacietība ? Kā saproti pacietību ?
Un tev labs niks ''iedvesma'' ar ko tu iedvesmojies? kas ir tā piltuvīte pa kuru uzpildies ar labo sevī ?



iedvesma - 2012-01-09 23:50
Solvita.

Tad, kad cilvēks ir un jūtas pavisam, pavisam viens un vientuļš, tad arī ir tā sajūta, ka negribas neko vairāk par pienākumu izpildīšanu. Un tad, kad viņš uzrodas, un šķiet, elpa aizraujas un kad pēkšņi no ikdienas viņš pazūd nesaprotamu iemeslu dēļ, tad atkal šķiet, ka kāršu namiņš ir ļoti sabrucis. Arī tagad - nesmaidu jau gandrīz nedēļu. Vnk - ir skumji!!!

Pacietības man nav absolūti ne kripatiņas, bet tagad ar yogu cenšos to trenēt, bet tas arī ir sevis liela piespiešana.

Man ir milzīga problēma, ka nespēju pieņemt svešus cilvēkus. Man ir liels EGO un savā teritorijā grūti ar tādiem sadzīvot. Ikdienā ļoti grūti sadzīvoju ar cilvēkiem, viņus pieņemt, nekomandēt, neizrīkot pa savam, ir nespēja pieņemt cita viedokli.

Un iedvesmojos es no mājām - priecājos par kārtīgu istabu, par laiku, kurā nav steigas, par karstu kafijas krūzi, par smaržīgu tēju, par spožām sveces liesmām, par garšīgām maltītēm, par lielisku pašsajūtu, par sirsnīgām sarunām ar saviem mīļajiem, par siltām vanna peldēm, labu miegu un mieru sevī un sev visapkārt, par puķi vāzē, par degošu vīraciņu un labu grāmatu.




Inese* - 2012-01-09 23:54
iedvesmai-
kāpēc Tu dzīvo dzīvi, kura Tev nepatīk?
Kāpēc kaut ko nemaini?

Es mēģinu pati atbildēt uz šiem jautājumiem, un man atskatoties uz savu dzīvi ir jāsaka, ka tagad man tiešām šķiet, ka kādu no dzīves periodiem esmu dzīvojusi diezgan neapzinīgi un neapzināti, bet toreiz man tā nelikās. Toreiz es būtu teikusi, ka esmu laimīga konkrētā periodā.
Vai arī, ja man jāatcerās konkrēts dzīves periods, kad biju ne visai laimīga (aprakstu par to Laimes dienasgrāmatā), tad vismaz man ir bijusi konkrēta vēlme kaut ko šai sakarā mainīt. Un ar laiku viss patiešām sakārtojās.

Šobrīd es gribu teikt, ka mums ir jāapzinās sava atbildība par savu dzīvi.
Un varbūt nav tik būtiski vai dzīvojam 60 vai 120 gadus, bet tas "kā" dzīvojam tas ir patiešām būtiski.

iedvesma - 2012-01-10 00:19
Tas, ka ir jāapzinās sava atbildība par savu dzīvi, tas man asociējas ar to, ka ir jādara daudzas svešas, neikdienišķas lietas, jo tas ir šķietami labi un nepieciešami, (piemēram, būt gana sabiedriskam, kāpt pa karjeras kāpnēm un turpināt mācīties maģistratūrā, lieliski izskatīties un to izrādītit un ar to lepoties, pierādīt vŗiietim, ka esi vislabākā) bet tas galīgi nav tas, ko pati patiesībā vēlos. Mans ķermenis, prāts un sirdsbalss saka, ka vēlas pati savu dzīves kārtību, ar saviem noteikumiem, būt tāda kāda patiesi esmu. Vēlos savu iekšējo telpu, kurā dzīvot saticīgi, harmoniski un laimīgi.

Ja godīgi, tad es nezinu - varbūt vairāk ir nepieciešamas pārdomas ikdienā, uzdrīkstēšanās kko mainīt, attiecīgi pēc lēmumu pieņemšanas arī uzņemties atbildību un meditācijas, kas ļautu apzināties pašai sevi, savas emocijas un rīcību, kas nedara mani laimīgu.

Bet paldies, JUMS kaut vai par to, ka atkal vedinat mani uz pārdomām...

Solvita* - 2012-01-10 00:48

iedvesma, Tu vienkārši ideāli apraksti tās lietiņas ,kas tevi iedvesmo un vēl pavisam neliels mazumiņš ..pateikties Dievam par to ....tāpat vien tas viss nav..

es lasīju to, un priecājos par to, kas Tev sagādā prieku ..godavārds !
Super...paldies Dievam , visaugstākajiem spēkiem un manam sargeņģelim :) un tad saviešas prieka asaras, kas to visu spēju izjust.....
Klau, ja Tev nepatīk sveši cilvēki ..tad varbūt ejam palīdzēt dzīvniekiem ..Dzīvnieku SOS vajag brīvprātīgos.. ja vēl kāds nāktu palīgā :))) protams, tas nav vienas dienas izlemšanas jautājums, bet kamēr alksti mīlestības, ir citi, kam ļoti vajag mūsu uzmanību, rūpes un mīlestību...Ir ļoti daudz brīvprātīgo organizāciju, kur bezmaksas cilvēki palīdz tiem, kam to vajag vairāk....dodot gūtais neatņemams.
Mana pieredze līdz šim bija baznīcas aicinājumā, kur pildi to bezmaksas, bet kāds ir mans ieguvums ? Attīstu sevi, pilnveidoju sevi, un viss jau nav ideāli, ir uz ko teikties, bet man patīk savs aicinājums..un es to pildu ar atbildības apziņu...
...Katram savs , to savu vajag mazliet laika un gribas ..un manam augstajam Ego nav laika, par to EGo tad aizmirstu, tā kā padomā par to, kā vari dot ko no sevis...ne tikai gaidīt mīļoto...
Protams, svarīgi ir atkal neiebraukt citā grāvī, visiem palīdzi līdz sevi aizmirsti...tas jau arī nav labi...harmonija, kā tu saki, bet labāk ir kaut darīt nekā būt dīkstāvē, kas ir dīka kādu laiku, bet ne visu laiku...un 60 vai 120 gadus to jau gan būtu īsta savas dzīves nenovērtēšana ...
Dzīve ir tik brīnišķīga , unikāla, neatkārtojama, tik daudz iespēju tā paver, kāpēc savā prāta to noliegt? kāpēc ??? Vai tiešām Tu domā, ka ar mīļotā vīrieša parādīšanos visas Tavas EGO lietas atrisināsies? Muļķības, tieši tāpēc neparādās, kamēr neatrisini attiecības ar sevi, kamēr EGO ir liels un varens, tikmēr nav vietas citam ego ..................
Klau, bet patiesi, nevienam nekas nav jāpierāda , NEKAS. Tu esi mēraukla pati sevi ! Tikai un vienīgi pati sev ......


iedvesma - 2012-01-10 00:58
Solvita. Milzīgs Tev paldies!!!!

Ejot uz yogu esmu beidzot sapratusi, ka neesmu es slikta, tikai savādāka.

Man riebjas teātris, riebjas izlikšanās, uzsēlēti smiekli, emocijas. Es to vnk nepanesu un jo vairāk tas man kaitina, jo ikdiena man to vairāk piespēlē. Līdz ar to man ir doma nevis pieņemt situāciju un cilvēkus, bet vsp aiziet prom no darba, lai nav kontaktu ar tiem cilvēkiem.

Un par tiem dzīvniekiem - es ārkārtīgi alkstu sunīti iegādāties, bet visi ir pret, jo man ir darbs un liek apzināties, ka man nepietiks laika, lai viņu pienācīgi aprūpētu.

Un par to vīrieti - ir tā, ka ja viņš ir, tad es jūtu, ka manī rodas enerģija ne no kurienes un es vienkārši izpaužos un dzīvesprieks saglabājas nepārtraukti, jo ir paziņa, ka cenšos ne tikai sevis dēļ.

Ai, patiesībā pati saprotu, ka jo dziļāk roku, jo lielāks tur ir juceklis. Vrb ar gadiem, kad pieaugšu, domāšu un dzīvošu savādāk :)