sadaļa: LEKTORI RAKSTA

autors: LAILA PORIETE

Esi mīļi sveicināta starp svētkiem.

Sen neesmu Tevi uzrunājusi, bet nu man atkal ir ko Tev teikt.

Nupat kā atkal esmu atgriezusies „ierindā” pēc gandrīz mēnesi ilgas slimošanas. Un ne jau par to, cik grūti man bija, gribu Tev stāstīt, bet gan par to, kādas pārdomas tas manī raisījis.

Tagad saprotu, ka šo mēnesi veicu pienākumu pret sevi vai citiem vārdiem sakot, biju spiesta to darīt. Un saprast, kas notiek ar cilvēku, ja viņš sevī neieklausās, dara pāri sev un citiem, ar mūžīgo skriešanu, steigu, pienākumiem, kad darbs dzen darbu utml. un tjpr.. Un pilnam komplektam vēl neiztrūkstošā raizēšanās par visu un visiem un tiekšanās pēc ideāliem vienmēr un visur. Un kad Tu tā skrien un skrien un skrien, Tu sevi nemaz nedzirdi.

Jautājums – es dzīvoju vai raizējos? Brīžiem kaut kur ieskanas kāda vārga balstiņa – apstājies taču, bet visgudrais prāts taču to negrib dzirdēt un ātri apklusina. Un tad notiek tas, kas notiek. Mūsu ķermenis atsakās mums kalpot. Un tad Tu beidzot esi spiests apstāties un padomāt, ieklausīties sev vistuvākajā un dārgākajā cilvēkā – sevī pašā. Tevi vienkārši noliek pie vietas. Un ar mani notika tieši tā.

Paradoksāli, bet jo vairāk veltu sevis izzināšanai, jo skaudrāk izbaudu uz sevi šos Dabas un Visuma likumus. Grūti nākas to atzīt, bet tad saprotu, ka esmu izredzētā, jo man dots šis mācekļa laiks, kā es to nosaucu, jo man ļauts domāt un attīstīties un saprast, ka viss, kas ar mani šobrīd notiek, ir manu iepriekšējo domu, darbu un rīcības rezultāts.

Ko domāju? Kā rīkojos? Cik veselīgi dzīvoju? Kāda ir mana „pievienotā vērtība”, ko dodu šai pasaulei, kas ir daļiņa manis? Vai dzīvoju saskaņā ar Dabas un Visuma likumiem?

Un ja brūk ķermenis, tad tā jau ir kritiskā robeža. Tas nozīmē, ka iepriekšējie brīdinājumi nav ņemti vērā.

Nav viegli pieņemt slimību ar pateicību un saprast un noticēt, ka nekādu nejaušību  jau nav. Visam, kas ar mums notiek ir savs cēlonis. Mēs katrs saņemam savu rēķinu. Lai kā mēs lūgtu, Dievs nevar atcelt mūsu nesaprātīgās rīcības un domu sekas. Viss ir mūsu izvēles rezultāts. Mēs varam tikai lūgt palīdzēt saskatīt īsto ceļu, bet izvēle ir mūsu.

Saprotu, ka slimības vai citas nelaimes nav sods, tas tikai ir veids, kā Visums ar mums runā. Un tas ir nepieciešams mūsu izaugsmei. Tas ir mēģinājums vai ieteikums mums no Aug&ˇas, lai uzvedinātu mūs uz īstā ceļa un liktu apdomāties, ka mūsu izvēle ir visu labot. Un viss notiek taisnīgi (ko sēsi, to pļausi). Visums neprasa mūsu viedokli, mums ir tas, ko esam pelnījuši (sējuši).

Protams, daudz vieglāk ir aiziet pie ārsta, lai izraksta burvju tabletītes, kas izlabotu to, ko cilvēks pats ir sabojājis. Reizēm tas palīdz, bet reizēm – nē. Un zini, manā gadījumā nepalīdzēja. Kad biju jau kaudzi zāļu izlietojusi, tajā skaitā, vienas un tad vēl citas antibiotikas, un man nekļuva labāk, un „bruka” burtiski visas organisma sistēmas un īstu diagnozi slimošanai ārsti noteikt nevarēja, tad nācās man ļoti strādāt ar sevi un uzņemties atbildību par savu veselību un savu dzīvi pašai, nevis gaidīt to no ārstiem un zālēm, kuras norijot nekas nemainījās. Jo it kā jau vieglāk novērtēt to, kas dārgi maksā (zāles, vizītes pie ārstiem). Bet veselība jau nemaksā neko, tiesa gan, līdz brīdim, kamēr neesam saslimuši. 

Ir jau ļoti ērti domāt, ka viss atkarīgs no citiem – cilvēkiem, apstākļiem, Dieva, ārsta, vainot slikto karmu vai likteni, jo tad gaidām, ka mūsu likstas atrisinās kāds cits un tad man viss būs. Un tad beidzot varēšu priecāties par dzīvi. Mhm... Bet kur tad ir mana loma šajā ceļā? Un ko Visums man caur slimību grib iemācīt? To diemžēl slimības lapā pretī ailītei diagnoze, neatradīsim.

Jautājums – ko darīt? Gaidīt? Iedzert tableti?

Vai – izdarīt izvēli un atrast to atbildi (diagnozi) sevī! 

„Iztīrīt” un sakārtot domas, pārstāt regulēt un idealizēt citus (bērnus, vīrus, mīļotos, darbiniekus, notikumus, apstākļus utt.), pārstāt gaidīt lai viss notiek pēc mūsu prāta un vērtību sistēmas, beidzot sākt dzīvot, nevis raizēties! Pārskatīt savu dzīvesveidu. Visi gribam būt veseli, bet kāds ir mūsu dzīvesveids? Vai tajā ir vieta atpūtai, labām domām, meditācijām, veselīgam uzturam, fiziskām aktivitātēm?

Esmu pateicīga par šo man doto mācekļa laiku, par iespēju saprast, domāt, meklēt cēloņus sevī, savās domās, uzskatos un attieksmēs.

Vēlot veselību miesai un garam, Laila