sadaļa: BĒRNI UN VECĀKI
autors: INESE PRISJOLKOVA
Esam iesākušas runāt par vīrišķību un sievišķību un nu esmu saņēmusi jaunu ieteikumu, jeb tēmas pavērsienu:
„....Lasot vienu no Taviem rakstiem, mani uzrunāja Tevis teiktais, ka sievišķīgas sievietes izaudzina vīrišķīgus dēlus.
Vēlētos Tev ieteikt sagatavot īpašu rakstu par šo tēmu, jo ir daudz sieviešu, kas vienas audzina dēlus. Arī es pagaidām esmu tādā situācijā, un ļoti labi saprotu tēva nozīmi dēla audzināšanā. Bet, kamēr neesmu sastapusi to Īsto Mīlestību, man (domāju, ka arī daudzas citas sievietes būtu pateicīgas) nākas audzināt savu 5 gadīgo dēlu tā, kā šobrīd uzskatu par pareizu. Manuprāt, Tev noteikti būtu ko teikt par šo tēmu...”
Ja sieviete ir sievišķīga viņa pat speciāli nedomā kā tagad audzināt dēļu par vīrišķīgu vīrieti. Ar dēliem ir tieši tāpat kā ar vīriem un ar vīriešiem vispār – tiklīdz mēs sākam izturēties sievišķīgi, tā viņi momentā sāk izturēties vīrišķīgi. Un starp citu, tieši bērni ir tie, kas vislabāk reaģē, jo viņiem nav gadiem iesērējuši priekšstati un vecie paradumi, kas viņus velk atpakaļ.
Vīrietis ir līderis un lēmumu pieņēmējs. Lai vīrietis saņemtu enerģiju no Visuma, viņam ir vajadzība uzņemties atbildību, kontrolēt, pārraudzīt, plānot, izdomāt stratēģiju un veikt atbilstošu darbību. Ja mēs viņiem šo visu atņemam, jo izdomājam pašas, izplānojam pašas, kontrolējam pa&ˇas, pasakām priekšā visu kā viņam būtu jādara un sagaidām tikai to, lai viņš paklausītu un izdarītu, tas vīrieti (vienalga dēlu vai vīru) it kā ieliek pakārtotā pozīcijā pret sievieti. Sanāk tā, ka sieviete ir it kā pārāka un augstāk stāvoša. Taču tā nav. Vīrietim ir dots spēks, lai viņš sievieti aizstāvētu un gādātu par viņas labsajūtu. Ja sieviete viņam ierāda vietu kaut kur aiz sevis, tad viņa pati zaudē šo savu vietu „azotē”.
Protams, ka maziņš bērniņš (kā vēstulē bija rakstīts 5 gadi) nevar nodrošināt savai mammai pilnu aizstāvību, tomēr jau tad viņam ir bieži jāpiedāvā situācijas, kurās viņam ir izvēles iespējas. Kurās viņš var pieņemt lēmumu (kaut vai no pāris dotiem variantiem). Kurās viņš pats var izdomāt kā to darīt. Lai mamma neteiktu priekšā. Lai mamma viņam uzticētu vīriešu darbus tajā līmenī, ko viņš tiešām jau spēj izdarīt. Lai, uz veikalu ejot, viņam ir jau pašam sava mugursoma, kur palīdzēt mammai nest pirkumus. Lai no dārziņa nākot, mammai nav jānes viņa soma.
Un vēl ir ļoti būtiski, lai dēlu audzināšanā iesaistās kāds vīrietis. Vai nu tas ir mammas draugs, vai mammas tētis (tātad vectēvs), vai kāds skolotājs, vai treneris, vai pulciņa vadītājs. Īpaši tām mammām, kuras audzina dēlus vienas, ir jāpiedomā pie tā, lai visas skolotājas nebūtu tikai sievietes. Dēliem ir jāuzzina, ka vīrieši domā savādāk. Ka viņiem ir cits domu gājiens. Un savukārt mammai ir jāsaprot, ka lai cik viņa mīl savu dēlu, viņa nevar iedot viņam šo vīrišķo attīstību, parādot priekšā kā domāt, kā plānot, kā strādāt. Tiklīdz sieviete to darīs, tā bērnam rodas priekšstats, ka tā dara sievietes.
Un vēl jāatceras, ka mēs, protams, ļoti daudz varam ar bērniem runāt, bet svarīgāko pieredzi un audzināšanu viņi iegūst zemapziņas līmenī, ikdienā redzot konkrētās situācijas un to, kā pieaugušie izturas.
Sievietes teiktais – „es tev tagad parādīšu kā vīrietim būtu jādara” –nestrādā ;)
Dēlam ir jāredz kā citi vīrieši izturas pret mammu.
Tātad atkal nonākam līdz tam, ka sākotnēji jāmainās ir mums pašām. Jākļūst tik sievišķīgām, lai jebkurš vīrietis pret mums izturētos vīrišķīgi. Un tad bērni to redzot, pārņems šo pozitīvo pieredzi.
Vēl ir ļoti būtiski dēliem teikt – lūdzu, palīdzi man! Vīrietis uzņemas atbildību. Vīrietim ir jāiemācās aizstāvēt un tīri emocionāli saprast, ka sievietei var būt pa grūtu. Un būtiski ir lai bērns palīdz mammai nevis sakārtot viņa paša izmētātās mantas, bet gan mammai mammas darbos. Piemēram, ja jāsaliek malka pie krāsns vai pie kamīna, tad var pa vienai pagalītei palīdzēt to salikt. Ja jāsaliek augļi traukā, tad palīdz to izdarīt. Ja jāuzklāj galds – to atkal var palīdzēt.
Starp citu, nav būtiski vai tie ir saucamie „sieviešu” vai „vīriešu” darbi. Visi darbi ir jāpadara un tu tagad varētu savai mammītei to palīdzēt. Jo bērns ātrāk to pieņems kā pašsaprotamu, jo vieglāk būs vēlāk. Un pat ja pusaudžu gados tur kaut kas sašķobīsies, tik un tā pieaugušā vecumā viss atkal sastāsies pa vietām. :)
Un kādas ir Tavas domas, novērojumi un pieredze? Vai gribi padalīties?
Ar mīļumu,
Inese
