sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA

Es tik bieži Tev jautāju – vai Tu esi laimīga un kā Tu jūties, lai it kā vēlreiz un vēlreiz Tev atgādinātu cik nozīmīgi ir sevi mīlēt. Un liels ir mans pārsteigums, cik citiem grūti to ikdienā ir saprast un izdarīt.

Pie manis uz konsultācijām un semināriem nāk cilvēki un mēs runājam par sevis mīlēšanu un savas dzīves sakārtošanu. Ka mīlestība dziedina un ārstē, ka mīlestība palīdz sasniegt mērķus un rezultātus, ka mīlestība ir pamatā veiksmei un laimei. Un tad es pretim saņemu atbildi, ka sevi iemīlēt nav viegli un ka vispār līdz galam tas tā arī nemaz nav skaidrs – ko nozīmē sevi mīlēt un kā to izdarīt.

Sākotnēji man to bija grūti saprast, jo man pašai šķiet, ka tas ir tik dabiski un ka es to esmu darījusi visu savu mūžu. Un tad es sāku mēģināt atcerēties kurā mirklī tas manā dzīvē notika tā pilnīgi apzināti. Kurā mirklī es sevi iemīlēju kā dvēseli bez jebkādas pārākuma apziņas pār citiem, bez jebkādas vēlēšanās būt labākai vai gudrākai, skaistākai vai perfektākai.

 Un es tiešām atcerējos. Es tiešām to sapratu.

Tas notika brīdī, kad skaidri izjutu, ka dvēseli man devis ir Dievs. Un ka man tā nepieder. Ka tas nav mans nopelns, ka man ir tāda dvēsele. Un tad es sapratu, ka arī ķermeni es neesmu pati radījusi. Ka Dievs to man ir devis caur vecākiem. Nu un tā kā manī ir bezgalīga mīlestība pret Dievu un es patiešām dzīvoju dziļā cieņā pret visu, ko Dievs mums dod, tad es pēkšņi sapratu cik tā ir liela nepateicība tagad teikt, ka manam ķermenim kaut kas nav tā kā es gribētu. Tātad es norādu Dievam, ka kādam Viņš ir uzdāvinājis labāku dāvanu kā man. Ka es tagad, nepieņemot sevi vai kādu daļu no sevis, it kā norādu Dievam, ka viņš ir nepietiekoši rūpīgi izvēlējies man dāvanu. :))

Ja šādi sāk domāt, tad tiešām paliek kauns cik nepateicīgi reizēm mēs esam.

Un tā es tagad (patiesībā jau ļoti sen) skatos uz savu ķermeni un savu dvēseli kā uz kaut ko ļoti, ļoti īpašu, kas man ir uzdāvināts un ko es ar bezgalīgu pateicību un pietāti varu lietot.

Vai esi kādreiz uz sevi paskatījusies no šāda viedokļa?

Man tas ļauj saprast cik unikāla un īpaša esmu. Man tas ļauj iemīlēt katru sava auguma kvadrātcentimetru savam un man patiešām nav vietu un lietu, kas man sevī nepatīk.

Sevis mīlēšana sākas ar sevis pieņemšanu. Pieņem sevi tieši tādu, kāda esi, un Tu spēsi sevi iemīlēt no sirds un ļoti, ļoti dziļi.

Mums patiešām nav jāsagaida mirklis, kad esam perfektas svara, apkārtmēra, gudrības vai kāda cita rādītāja ziņā. Lai sevi mīlētu un apzinātos savu vērtību, mums tiešām nav vajadzīgs, lai kāds to pasaka, no malas raugoties. Mēs varam sevi iemīlēt un novērtēt pirms citi pamana, cik esam skaistas un īpašas. Mēs varam sākt ar sevi.

Un tad notiks brīnums! :)

Tiklīdz Tu pati iemīli sevi, tiklīdz sāc par sevi priecāties un būt laimīga tikai tādēļ, ka esi, būs ļoti daudz cilvēku, kas pamanīs pārmaiņas. Būs ļoti daudz cilvēku, kas saskatīs Tevī absolūtu skaistumu. Būs ļoti daudz cilvēku, kas uztvers Tevi kā unikālu vērtību.

Kā tā?

Tādēļ, ka Tu tiešām tāda esi. Jo Dievs Tevi tādu ir radījis. Tagad vien atliek sevi uztvert kā Dieva dāvanu un rūpēties par šo dāvanu ar vislielāko mīlestību! :)

Un pēc tam notiek otrs brīnums.

Tiklīdz Tu iemīli sevi un saproti, ka Tu esi Dieva radīta vērtība, tieši tāpat Tu iemīli citus cilvēkus un saproti, ka arī viņi ir Dieva radīti. Jā – ļoti dažādi. Jā dažreiz pilnīgi savādāki, nekā Tu pati. Bet tieši tādēļ jau pasaule ir tik skaista un mēs to varam redzēt un baudīt. Mēs varam tajā dzīvot, to novērtēt, un tai pat laikā atcerēties, ka neko no šī visa neesam radījuši mēs paši. Ka mēs vienkārši te kādu laiku uzturamies un varam par to visu priecāties un rūpēties, lai vismaz to nesabojātu. Vai vēl skaistāk ir, ja ar savu radošo, mīlestības piepildīto enerģiju spējam pasauli veidot vēl skaistāku.

Un mēs tiešām to varam.

Un darām. :)

Lai Tev izdodas iemīlēt sevi un darīt pasauli labāku! Lai mums visām tas izdodas!

Ar mīlestību, Inese