sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: DAINA ROZENBERGA
Sveika... Šī ir mana otrā saruna ar Tevi. Pirmā bija tā, kurā izstāstīju savu dzīves stāstu. :)
Šodien gribēju ar Tevi dalīties savās pārdomās, tā droši vien būs katru reizi, bet šī man ir ļoti, ļoti īpaša.
No rīta pamostoties, pēc saviem rīta rituāliem saule jau bija izlīdusi no horizonta. Rīts izskatījās tik skaists, ka sapratu – jāiet ārā panūjot. Es mēdzu iet pastaigās pa mežu ar nūjām rokās, bet pēdējā laikā tas ir vairāk pa dienu vai pēcpusdienā. Vakar bija ļoti lietaina diena, tādēļ visu dienu pavadīju rušinoties pa māju.
Pulkstens bija nedaudz pāri desmitiem, kad es izgāju pa mājas durvīm un ieelpoju rīta spirgto enerģiju. Tā bija apbrīnojama pastaiga. Vai Tu esi pamanījusi cik ļoti skaista ir daba, kad tai ir pieskārusies salna? Ir pagājis vēl viens cikls un es atkal priecājos par ledus kārtiņu peļķē uz ceļa. Vietām saule jau paspējusi atkausēt salnu, bet ēnas pusē salna rotājas un kniebj manu kailo pirkstu galos. Es eju, eju un atceros paklausīties, vai kaut kur kāds putniņš čivina. Sākumā dzirdu tikai savu elpu, bet tai nedaudz nomierinoties saklausi, ka ir kāds čivinātājs, tajā pusē, kur saulīte silda. Mani parņēm laimes sajūta. Priecājos es un priecājas mazais čivinātājs.
Es eju diezgan ātrā gaitā,bet tad paskatos savā ēnā – izskatās, ka kaut kur steigtos, manas kustības ir īsas, aprautas un seklas. Taja mirklī pārveidoju savu gaitu – padarot to plašāku, lēnāku un daudz pārdomātāku. Un lūk ir mirklis, kurā manī sāk raisīties domas...
Cik bieži mēs dzīvojam ļoti pavirši. Sekli elpojam, kustamies aprautām kustībām, pavirši veicam darbus, komunikācijā ar citiem esam virspusēji. Visa ikdiena paiet kaut kādā steigā, mēģinot sasniegt nesansiedzamo, nokļūt nekurnekad zemē.
Kas Tevi attur ieelpot dziļi un pārdomāti? Aizsūtot skābekli katrai ķermeņa šūnai. Tik daudz runājam par to, cik vērtīgi ir elpot dziļi, īpaši sievietei, cik vērtīgi ir būt mierā un harmonijā. Bet pavisam ikdienišķās situācijās tik viegli to aizmirstam. Mirklī, kad no sirds varētu baudīt – pastaigu pa mežu, es pieķeru sevi pie domas – vai tad esmu iznākusi ārā, lai izpildītu kādu pienākumu? Pret sevi? Pret kādu citu? Nē taču, es esmu šeit un tagad savā šodienā, mirklī, ko ar pilnu krūti varu ieelpot, izbaudīt un izjust ar katru šūnu.
Kas Tevi attur ejot pa ielu izjust savu ķermeni, iet līgani, šūpojot gurnus, izjūtot savu sievišķīgi skaisto ķermeni? Visu ko dari, Tu vari darīt sievišķīgi, maigi un dziļi. Jebkurā kustībā ieliec jēgu. Būtībā tā jēga jau tur ir, Tev tikai tā atkal jāatrod un jāsaprot... Mēs taču katra vēlamies būt maiga, kā vēja pūsma, līgana, kā salnas skartā lapa, kas, kā izdejodama, nolaižas uz zemes. Izjūti un izbaudi katru savu kustību.
Padomā vēl un vēlreiz par to, kā dari jebko savā ikdienā. Kur esi atradusi sevi un izbaudi mirkli, bet kurā brīdī kļūsti pavirša pret sevi.
Elpojot rīta gaisu un spirgtumu, kas ir tajā, es aizdomājos par vēl ko... Cik bieži mēs izbaudam svaigumu? No rīta esam pārņemti ar tuvojošos dienu, ar darbiem, kas sagaida. Ir labi, ja kādā brīdī atceramies, ka jābauda un jāieelpo, bet tas jau notiek brīdī, kad diena jau ir nedaudz sastāvējusies, gaiss ir zaudējis savu rīta īpašo un tīro enerģētiku.
Un es iedomājos, ka tā ir arī ar mūsu „svētībām”... Mēs tik bieži pievēršamies kādai problēmai, kas ir mūsu dzīvē tik ļoti, ļoti vēlu. Kad viss ir jau uzrūdzis, sasmacis... tāds, kam vispār negribās ķerties klāt. Kāpēc mēs noguļam to mirkli, kad viss vēl ir viegli saprotams, nepiebāzts liekām emocijām, pārmetumiem, pārpratumiem? Vai nav vieglāk uzslaucīt pie ieejas sanestus svaigus dubļus, kā pēc tam, kad tie izvazāti pa visu māju, sastāvējušies un jau piekaltuši pie grīdas, mēģināt tos noberzt un vēl nesabojājot pašu grīdu... Nav nekāda labuma, ļaut kādai problēmsituācijai iestāvēties. Kamēr tā ir svaiga, tai nav aplipuši visi citi niķi apkārt, tā ļoti viegli atšķetinās...
Kā Tu domā, vai Tavā ikdienā šī līdzība strādā?
Tādas bija manas šī rīta pārdomas...
Es no sirds Tev novēlu būt šeit un tagad, izbaudīt katru mirkli, sajust svaigumu katru rītu un ik mirkli!
Ar mīlestību, Daina :)
