sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
Palēnām tuvojas Ziemassvētki, dāvanu un dāvināšanas laiks. Tāpēc gribēju parunāt, kā tas ir Tev un Tavā ģimenē. Un padalīties ar savām atziņām. Pēdējo pusotru mēnesi es apmeklēju vācu valodas kursus. Nodarbības ir 3 stundas un tāpēc parasti kāda no meitenēm atnes kaut ko garšīgu, ar ko starpbrīdī pamieloties- pašceptus pīrādziņus, maizītes, salātus vai ābolus no sava dārza. Tie, kam nav laika vai gribēšanas gatavot, šad tad padalās ar nelieliem pirktiem gardumiem- šokolādi, cepumiem, konfektēm. Tā nav spiesta lieta, vienkārši tā kaut kā mūsu grupā ir iegājies no paša sākuma, ka nevis apēdam katra savu maizīti starpbrīdī, bet dalāmies. Protams, cienājam arī pasniedzēju. Vienu dienu vienu no mūsu meitenēm, saukšu viņu par Taņu (vārds mainīts) apbēdināja tas, ka pāri palikušos pīrādziņus un maizītes mūsu pasniedzēja izdalīja citām mācību centra darbiniecēm. Taņa teica: „Būtu zinājusi, ka sveši apēdīs, nebūtu nesusi!”. Mēs, protams, centāmies Taņu mierināt, ka tas labums, ko viņa dod citiem, atgriezīsies pie viņas citā veidā – varbūt kāds cits cilvēks (ne jau obligāti svešā pasniedzēja, kas apēda pīrāgu :)) palīdzēs kaut kādā veidā ar padomu, kontaktu, naudu utt. (nu tas jau ir Visuma likums, ka dots devējam atdodas). Pēc šī notikuma man radās pārdomas. Cik devīgi patiesībā esam? Vai ticam, ka dot ir svētīgi un ka dots devējam atdodas? Vai ar vienu roku dodam, otru atņemam? Vai gaidām kaut ko atpakaļ par savu dāvanu? Vai mums ir nosacījumi, kā saņēmējs drīkst izrīkoties ar mūsu dāvanu? Patiesībā vislabāk būtu dot ar tīru sirdi, negaidot neko atpakaļ. Pat pateicību ne. Labāk jau pateikties Dievam, ka mēs esam tik bagāti, ka mums ir, ko dot. Mēs tāpat taču sajūtam devēja gandarījumu un savu pārpilnību dodot (ja jau es varu dot citiem, tad esmu bagāts). Vismaz es to noteikti sajūtu. Domāju, ja mēs dodam savtīgi, nevis nesavtīgi, mēs arī saņemsim savtīgu atbildi no Visuma.
Un kas tad ir svešie? Mēs jau visi esam saistīti, visi nākam no viena avota.
Uzskatu, ka dāvana ne vienmēr ir kastītē, skaisti iesaiņota ar lentīti. Dāvana ir arī smaids, palīdzība, labs vārds, atbalsts grūtā brīdī. Man ir mazi bērni un dažkārt ir grūti iekāpt sabiedriskajā transportā ar ratiem. Bet vienmēr ir kāds, kas palīdz, man gandrīz nekad nav bijis jālūdz. Un es pilnīgi varu sajust, ka cilvēkiem sagādā prieku palīdzēt, pat, ja atalgojumā ir tikai paldies un varbūt mēs vairs nekad neredzēsimies.
Par Ziemassvētku dāvanām- kā mēs tās gatavojam? Vai steigā ieskrienam veikalā kaut ko nopirkt? Vai gatavojam paši? Vai sameklējam krāmus, kas mums pašiem vairs nav vajadzīgi, lai atdāvinātu draugiem? (protams, var būt arī situācija, kad kāda no mums nevajadzīgām lietām sagādā kādam patiesu prieku un ir noderīga). Vai patiesi piedomājam, kas mūsu mīļajiem sagādātu patiesu prieku? (Tas patiesi prasa mazliet vairāk laika :))
Un vai atceramies svētkos par sevi? Ko vēlamies saņemt mēs paši? Ko varam uzdāvināt sev? Un vai mēs protam dāvanas pieņemt? Citreiz ir tā, ka cilvēks dod nesavtīgi, bet pašam neērti saņemt dāvanas. Vai arī cilvēks jūtas dāvinātājam parādā. Es domāju, ja Visums mums dod, tad esam tā vērti un pelnījuši un pieņemsim dāvanu ar pateicību.
Daudziem nepatīk, ka Ziemassvētki ir pārlieku komerciāli. Bet mēs jau paši tos par tādiem padarām. Varbūt šogad neskriet uz veikalu pēc dārgām dāvanām, bet sacept garšīgas mājas piparkūkas un skaisti iesaiņot? Vai kaut ko uzšūt, darināt, uzrakstīt stāstu vai dzejoli (katram taču ir kāds talants), vienoties ģimenē- varbūt šogad pirktās dāvanas nedāvinām, bet, piemēram, palīdzam vecākiem izremontēt dzīvokli?
Šogad mēs ar bērniem gatavojam Ziemassvētku dāvanu vecvecākiem- pašdarinātu kalendāru, zīmējam, līmējam, griežam un krāsojam! Bērniem ir patiess prieks par paša rokām gatavoto un par iespēju radoši darboties kopā ar vecākiem. Šī ideja man radās pēc tam, kad meita, nevarēdama sagaidīt Ziemassvētkus un dāvanas, sāka čīkstēt un jau izdomāja 100 lietas, ko vēlas sev. Paši svētki jau aizmirsti, palikusi tikai kāre pēc dāvanām (un, kad saņem, tad vēl par maz). Bet tagad viss ir drusku citādi- ir arī prieks no došanas, ne tikai ņemšanas. Plānojam arī ziedot labdarībai – izveidot kopā ar bērniem paciņu- lai izvēlas kādas no savām mīkstajām mantiņām un par mazu palikušajām drēbītēm un uzzīmē ko skaistu. Mūsu ģimenē tas reāli strādā. Kā ir jūsējā?
Lai jūs šai svētku gaidīšanas un dāvanu gatavošanas laikā pavada patiess un nesavtīgs dāvināšanas prieks!
Lai gaiši, Baiba.
