sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
Dzīve ir grūta vai dzīvē pastāv grūtības tieši tādēļ, lai mēs būtu laimīgi vai spētu izjust laimi. Varbūt skan paradoksāli, bet tā ir mana pēdējā laika lielākā iekšējā atklāsme. (Ir tādi brīži, ka Tu vienkārši ej pa ielu un saproti- jā , ir! Un teorija saliekas galvā pa plauktiņiem un pārvēršas par praksi.) Šādas pārdomas manī raisīja nesen tulkotais raksts „Kā izaudzināt laimīgus bērnus?”(ja interesē viss raksts, to var izlasīt šeit: https://celotaaja.blogspot.com/2011_11_01_archive.html :) ). Viens no priekšnoteikumiem, laimīgus bērnus audzinot (kuri izaug par laimīgiem pieaugušajiem) ir tieši ļaut viņiem pašiem „saķerties” ar dzīves grūtībām un šķēršļiem un pārvarēt tās, rodot radošus risinājumus. Un pretēji- bērni, kuriem par daudz izdabā, pērkot rotaļlietu kalnus un pasargājot no jebkura emocionāla diskomforta, kļūst par ciniskiem, apātiskiem, garlaikotiem pusaudžiem bez prieka, kas vēlāk kļūst par tādiem pat pieaugušajiem ....
Galvenā doma ir – lai kas notiktu, es vienmēr atradīšu situācijai risinājumu.
Dievs neuzliek mums vairāk, nekā spējam panest. Vai Tev patiktu tāda dzīve – ievēlies kādu vēlēšanos, uzreiz piepildās, iztēlojies kādu mērķi – un esi to jau sasniegusi. Viss nāk viegli un bez piepūles. Vai būtu forši, interesanti, vai būtu gandarījuma izjūta? Vai Tu būtu laimīga? Visdrīzāk pēc kāda laika iestātos garlaicība, apnikums, apātija un vienaldzība. Mēs esam radīti šai dzīvei, tādai, kāda tā ir. Pārvarot grūtības, atrodot risinājumus un palīdzot līdzcilvēkiem aug mūsu gars, attīstās dvēseles muskuļi (kā Laila saka J) Padomā, kāda ir sajūta pēc kāda sirdij tīkama darba, ko paveici, saskaroties ar grūtībām un tomēr Tev tas izdevās. Vai baidījies kaut ko izdarīt, bet tomēr gāji bailēm cauri un to paveici?
Tas man ļoti sasaucas ar Lazareva teikto par to, ka nav pareizi uzstādīt par mērķi izvairīties no ciešanām, par vislabāko pasludinot, piemēram, Nirvānu bez vēlmēm un ciešanām. Dzīve ir grūta un tāda tā ir domāta. Bet, ja mēs šo patiesību izprotam, tā pārstāj būt grūta, kā saka Skots Peks savā grāmatā „Nepazīstamais ceļš”. Ar šo atziņu, ka dzīve ir grūta, es nebūt nedomāju sacīt, ka mums visu laiku būtu jācīnās „pret dzīvi” un ar spēku jāiet „pret kalnu”, lai tvertu to mazumiņu prieka, kas šai pasaulē izjūtams. Nē, es gribu sacīt vēlreiz to, kas jau vairāk kārt aktualizēts šīs mājas lapas rakstos- iemīlēt visu notiekošo, iemīlēt un pieņemt savas grūtības un šķēršļus kā savas dzīves, izaugsmes un mācību daļu, kā nepieciešamību savas laimes izjūtas trenēšanai.
Kā Tu izturies pret grūtībām un šķēršļiem? Vai dusmojies un īgņojies uz visu pasauli, ka šādas likstas piemeklējušas tieši Tevi? Vai sāc uzreiz neganti cīnīties ar problēmu, ātri iztērējot visus spēkus? Vai uzreiz nolaid rokas un ieslīgsti depresijā? Vai varbūt pieņem visu notiekošo ar pateicību un mīlestību un sāc lēnām apdomāt iespējamos labākos risinājumus?
Tur jau tā lieta, ka Dieva lielo plānu attiecībā uz mums un visu pasauli mēs nezinām. Sanāk, ka mēs patiešām ir muļķīgi sūkstīties un kritizēt notiekošo. Šeit man jāpiekrīt Mātes Terēzes teiktajam par problēmu kā svētību. Tā tiešām ir svētība mūsu izaugsmei un attīstībai.
Atceros bērnībā lasīto Džeka Londona grāmatu, kur galvenais varonis, sasniedzis dzīvē visu- slavu, naudu varu, pārleca pār kuģa bortu un noslīcinājās, jo uzskatīja, ka viņa dzīvei vairs nav jēgas. Ja mums ir šādi šauri mērķi –tikai iegūt kāroto, tad tiešām zūd dzīves jēga, kad tas ir sasniegts.
Un vēl –dzīves kāpumi un kritumi ir atkal tā pati polaritāte- kā mēs zinātu, kas ir siltums, ja nebūtu aukstums, kā mēs novērtētu laimi, ja nezinātu, kas ir nelaime? Dzīves grūtības ir ne tikai tāpēc, lai mēs mācītos, bet arī tāpēc, lai mums būtu iespēja justies patiesi laimīgiem! Varbūt Tev šobrīd ir tik smagi, ka liekas- ko es te niekus runāju, bet padomā, slikti vai varbūt bezcerīgi jūties Tu ne jau tāpēc, ka dzīve ir grūta, bet tāpēc, ka Tu domā, ka netiksi ar to galā! Tiksi, mīļā, galā, nebaidies, Dievs mūs ir radījis tādus, lai mēs tiktu galā vai nu paši saviem spēkiem vai pieņemot palīdzīgu roku. Mēs vēl nezinām, kāda dāvana mums ir sagatavota katrā situācijā!
Vēl viena atziņa, ko guvu rakstu tulkojot, ir – nespied sevi būt laimīgai uzreiz! Sākumā pieņem ar mīlestību savas jūtas tādas, kādas tās ir- vai tās būtu bailes, dusmas, skumjas vai sēras (pareizi saka, ka sēras ir jāizsēro). Ja mēģināsi tās apspiest un uzlikt mākslīgi „laimīgu” smaidu, nekas neizdosies, apspiestās jūtas sāks par sevi atgādināt slimību, negadījumu vai citā ne tik labvēlīgā veidā. Atļauj sev būt nelaimīgai, izdzīvo savas jūtas un runā par tām ar sev tuviem cilvēkiem (bet galvenais neieslīgsti tajās un sevis žēlošanā!!), piedod sev un dodies tālāk pretim, pieņemšanas, pateicības, laimes prieka jūtām. Ja netiec ārā no depresijas jau ilgu laiku, droši lūdz kāda tuva cilvēka, drauga, skolotāja vai terapeita (nu, protams, arī laimes terapijas :) ) palīdzību!
Vēl nobeigumā - man ļoti patika viens teikums no tulkotā tekstiņa: „Esiet laimīgi par to, kas jums ir, tā vietā, lai būtu bēdīgi par to, kas jums nav.”
Lai izdodas ar pateicību un mīlestību pieņemt visu notiekošo un lai apziņa, ka dzīvē nepieciešamas grūtības, ļauj jums izjust dzīves skaistumu ikvienā tās izpausmē!
Ar mīļumu, Baiba.
