Dzīve ir grūta, lai mēs būtu laimīgi


sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

 Dzīve ir grūta vai dzīvē pastāv grūtības tieši tādēļ, lai mēs būtu laimīgi vai spētu izjust laimi. Varbūt skan paradoksāli, bet tā ir mana pēdējā laika lielākā iekšējā atklāsme. (Ir tādi brīži, ka Tu vienkārši ej pa ielu un saproti- jā , ir! Un teorija saliekas galvā pa plauktiņiem un pārvēršas par praksi.) Šādas pārdomas manī raisīja nesen tulkotais raksts „Kā izaudzināt laimīgus bērnus?”(ja interesē viss raksts, to var izlasīt šeit: https://celotaaja.blogspot.com/2011_11_01_archive.html :) ). Viens no priekšnoteikumiem, laimīgus bērnus audzinot (kuri izaug par laimīgiem pieaugušajiem) ir tieši ļaut viņiem pašiem „saķerties” ar dzīves grūtībām un šķēršļiem un pārvarēt tās, rodot radošus risinājumus. Un pretēji- bērni, kuriem par daudz izdabā, pērkot rotaļlietu kalnus un pasargājot no jebkura emocionāla diskomforta, kļūst par ciniskiem, apātiskiem, garlaikotiem pusaudžiem bez prieka, kas vēlāk kļūst par tādiem pat pieaugušajiem ....

Galvenā doma ir – lai kas notiktu, es vienmēr atradīšu situācijai risinājumu.

Dievs neuzliek mums vairāk, nekā spējam panest. Vai Tev patiktu tāda dzīve – ievēlies kādu vēlēšanos, uzreiz piepildās, iztēlojies kādu mērķi – un esi to jau sasniegusi. Viss nāk viegli un bez piepūles. Vai būtu forši, interesanti, vai būtu gandarījuma izjūta? Vai Tu būtu laimīga? Visdrīzāk pēc kāda laika iestātos garlaicība, apnikums, apātija un vienaldzība. Mēs esam radīti šai dzīvei, tādai, kāda tā ir. Pārvarot grūtības, atrodot risinājumus un palīdzot līdzcilvēkiem aug mūsu gars, attīstās dvēseles muskuļi (kā Laila saka J) Padomā, kāda ir sajūta pēc kāda sirdij tīkama darba, ko paveici, saskaroties ar grūtībām un tomēr Tev tas izdevās. Vai baidījies kaut ko izdarīt, bet tomēr gāji bailēm cauri un to paveici?

Tas man ļoti sasaucas ar Lazareva teikto par to, ka nav pareizi uzstādīt par mērķi izvairīties no ciešanām, par vislabāko pasludinot, piemēram, Nirvānu bez vēlmēm un ciešanām. Dzīve ir grūta un tāda tā ir domāta. Bet, ja mēs šo patiesību izprotam, tā pārstāj būt grūta, kā saka Skots Peks savā grāmatā „Nepazīstamais ceļš”. Ar šo atziņu, ka dzīve ir grūta, es nebūt nedomāju sacīt, ka mums visu laiku būtu jācīnās „pret dzīvi” un ar spēku jāiet „pret kalnu”, lai tvertu to mazumiņu prieka, kas šai pasaulē izjūtams. Nē, es gribu sacīt vēlreiz to, kas jau vairāk kārt aktualizēts šīs mājas lapas rakstos- iemīlēt visu notiekošo, iemīlēt un pieņemt savas grūtības un šķēršļus kā savas dzīves, izaugsmes un mācību daļu, kā nepieciešamību savas laimes izjūtas trenēšanai.

Kā Tu izturies pret grūtībām un šķēršļiem? Vai dusmojies un īgņojies uz visu pasauli, ka šādas likstas piemeklējušas tieši Tevi? Vai sāc uzreiz neganti cīnīties ar problēmu, ātri iztērējot visus spēkus? Vai uzreiz nolaid rokas un ieslīgsti depresijā? Vai varbūt pieņem visu notiekošo ar pateicību un mīlestību un sāc lēnām apdomāt iespējamos labākos risinājumus?

Tur jau tā lieta, ka Dieva lielo plānu attiecībā uz mums un visu pasauli mēs nezinām. Sanāk, ka mēs patiešām ir muļķīgi sūkstīties un kritizēt notiekošo. Šeit man jāpiekrīt Mātes Terēzes teiktajam par problēmu kā svētību. Tā tiešām ir svētība mūsu izaugsmei un attīstībai.

Atceros bērnībā lasīto Džeka Londona grāmatu, kur galvenais varonis, sasniedzis dzīvē visu- slavu, naudu varu, pārleca pār kuģa bortu un noslīcinājās, jo uzskatīja, ka viņa dzīvei vairs nav jēgas. Ja mums ir šādi šauri mērķi –tikai iegūt kāroto, tad tiešām zūd dzīves jēga, kad tas ir sasniegts.

Un vēl –dzīves kāpumi un kritumi ir atkal tā pati polaritāte- kā mēs zinātu, kas ir siltums, ja nebūtu aukstums, kā mēs novērtētu laimi, ja nezinātu, kas ir nelaime? Dzīves grūtības ir ne tikai tāpēc, lai mēs mācītos, bet arī tāpēc, lai mums būtu iespēja justies patiesi laimīgiem! Varbūt Tev šobrīd ir tik smagi, ka liekas- ko es te niekus runāju, bet padomā, slikti vai varbūt bezcerīgi jūties Tu ne jau tāpēc, ka dzīve ir grūta, bet tāpēc, ka Tu domā, ka netiksi ar to galā! Tiksi, mīļā, galā, nebaidies, Dievs mūs ir radījis tādus, lai mēs tiktu galā vai nu paši saviem spēkiem vai pieņemot palīdzīgu roku. Mēs vēl nezinām, kāda dāvana mums ir sagatavota katrā situācijā!

Vēl viena atziņa, ko guvu rakstu tulkojot, ir – nespied sevi būt laimīgai uzreiz! Sākumā pieņem ar mīlestību savas jūtas tādas, kādas tās ir- vai tās būtu bailes, dusmas, skumjas vai sēras (pareizi saka, ka sēras ir jāizsēro). Ja mēģināsi tās apspiest un uzlikt mākslīgi „laimīgu” smaidu, nekas neizdosies, apspiestās jūtas sāks par sevi atgādināt slimību, negadījumu vai citā ne tik labvēlīgā veidā. Atļauj sev būt nelaimīgai, izdzīvo savas jūtas un runā par tām ar sev tuviem cilvēkiem (bet galvenais neieslīgsti tajās un sevis žēlošanā!!), piedod sev un dodies tālāk pretim, pieņemšanas, pateicības, laimes prieka jūtām. Ja netiec ārā no depresijas jau ilgu laiku, droši lūdz kāda tuva cilvēka, drauga, skolotāja vai terapeita (nu, protams, arī laimes terapijas :) ) palīdzību!

Vēl nobeigumā - man ļoti patika viens teikums no tulkotā tekstiņa: „Esiet laimīgi par to, kas jums ir, tā vietā, lai būtu bēdīgi par to, kas jums nav.”

Lai izdodas ar pateicību un mīlestību pieņemt visu notiekošo un lai apziņa, ka dzīvē nepieciešamas grūtības, ļauj jums izjust dzīves skaistumu ikvienā tās izpausmē!

Ar mīļumu, Baiba.

Komentāri (37)  |  2011-12-01 20:28  |  Skatīts: 8637x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Solvita* - 2011-12-05 21:16
Ilonai un citiem/-ā:)

Atceraties, rokoperā ''Lačplēsis'' Igo vareni labi tautu uzrunāja...

''Celies, sastingusī tauta!.....''

Lūk, manuprāt, mūsu tauta tiekdamās pēc visiem tiem labumiem, kas ir lielām nācijām,aizmirst par pamatvērtībām...

Mūsu nācijas problēma šobrīd ir tā, ka nav spilgtā nācijas līdera , kas redz un grib īstenot valsts un latviešu nācijas misiju.....
Kāda ir Latvijas kā valsts misija ???
Kuram ir globāla mēroga domāšana , globāls skatījums redzēt kopainu un izvirzīt mērķus un pēc tiem tiekties aizraujot sev līdzi?
Bijusī prezidente Vaira Vīķe Freiberga spēja redzēt tā laika tautas un Latvijas kā valsts misiju, un tie mērķi tajā laikā tika sasniegti.
Jā, bet viņa ļoti labi zināja visu to gudrību, kas ietverts mūsu tautas folklorā.
Kas notiek šobrīd? Bez kritikas, bet ar kritisko un analītisko domāšanu spriežot, aizvien nav definēts valstiskās prioritātes....uz kurieni tad Latvija dodas ?
Kas ir tā laimīgā un ideālā valsts, no kuras negrib laisties tautieši?

Nē, es nekritizēju, es konstatēju faktus.
Fakti liecina, ka Latvijas iedzīvotāju skaits sarūk (avots zemāk, ir vērts paskatīties, lai arī vēl nav paziņoti tautas skaitīšanas rezultāti, tomēr pieejamie dati arī par daudz ko liecina...)

Te ir rādītāji...

http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/iedzivotaji-galvenie-raditaji-30260.html

Kādas tad ir tie pārbaudījumi, ka netiekot ar tiem galā , labāka iespēja , ir meklēt laimi citur? Starp citu, tas Baibas minētais piemērs , par puisi, kas spēj izturēt un laimīgs, jo viņš saskatīja mērķi , bet kā ar mūsu tautu, vai redzam kādas idejas vārdā nebraukt , kāda ir tā mūsu laimīga nākotne ?
Jautājums retorisks.

Jannat* - 2011-12-05 22:49
par to liideri gan piekriitu, gan ne - jo ko tad dariis, kad taa liidera nebuss!! No liidera ir labums tad, ja vins speej aizraut cilveekus taa, ka vinji pasi beigaas nostaajas uz savaam kaajaam, atrod sevi, savus meerkus, un tad, kad sii liidera vairs nav, cilveeki turpina dziivot - esot Pasi -
Par izbrauceejiem - pati esmu viena no vinjiem - parbaudiijumi ir visur, gan Latvijaa, gan citur pasaulee - bet aizbrauksana bija privaats apsveerums - jo vienmeer paticis celjot utt. Bet vienu gan piefikseeju - ka pirmais iebraucot citaa valstii, kur visi bija smaidosi - jaa, arii ar meerkiem, pieklaajiigi, respekteejosi, man biezi tika vaicaats, ko es taada beediigga, vai kas noticis - tomeer laikam Latvijas noskanjojums bija naacis ar mani - jau sen visiem zinaams, ka mees esam "veesaa" tauta - bet tas nekas, ar sodienas sapratni es saku ka esmu prieciiga, ka esmu no Latvijas - es lepojos ar to - un gan jau arii kriize nes savu labumu - ir kas paliek Latvijaa un neatkariigi no apstaakljiem saak kaartot dziivi un kljuut pozitiivi / un ir kas aizbrauc - smeljas daudz pozitiivaa, pieredzes, jaunu skatiijumu no cittautiesiem un ,cerams, ka veelaak atgrieziisies un ar to daliisies ar saveejiem/ es esmu par tautu staigaasanu, kaa tas periodiski gadsimtos notiek, lai kaadi buutu to iemesli

Solvita* - 2011-12-05 23:10
Pēc savas pārliecības esmu kosmopolītiska...
Jannat, tagad jau ir tas stāvoklis Latvijā, ka dzīvojam paši, katrs par sevi laimīgs vai arī ne . Un acīmredzami, tas ir tas pārbaudījums , lai nācija attīstītos. Staigāšanai nav nekāda vaina, tikai kopskatā....izmirstoša nācija , ja tā turpināsies, un tad vairs nebūs ne savas valsts , ne zemes.
tas ir lieliski, ja mācās, padzīvo, uzkrāj pieredzi un atbrauc atpakaļ, bet tie cilvēki, ko pazīstu, kas izbraukuši , - atpakaļ netaisās braukt. Diemžēl, ne. Gribētu..bet tikai tādā vēlējuma izteiksmē...Un tad ir valstiski pasākumi jādomā, kas būtu tas stimuls, lai izbraukušos stimulētu braukt mājās...un veidot gaišo nākotni ...Tā es domāju.


Solvita* - 2011-12-05 23:17
Un problēma ir tajā, ka Latvijā nav kas strādā , kad vajag darbiniekus....un tad nav tālu solis, kad uzņēmēji aicinās iebraucējus , valstiski, globāli domājot.
Tāpēc, ka katrs indivīds grib labāku laimīgu dzīvi, un ļoti daudz gribētāju ir atbraukt uz Latviju, tikai tie nav latvieši , bet varbūt ir cittautieši.
Tāpēc es runāju par līderi ar plašu skatījumu.......


Solvita* - 2011-12-05 23:44
Ilona, vai latvietis ir baņķieris pēc savas būtības un skatoties vēsturē?
Tāpēc jau ir tā, kā ir .., un kamēr mācības nav apgūtas, un cēloņi saprasti un novērsti, pārbaudījumi atkārtojas...


Baiba* - 2011-12-06 07:13
Jannat- jā, tas man arī ārzemēs "uzkrita", ka visi vaicāja- ko jūs tādiem bēdīgiem ģīmjiem, vai kas noticis?" A mēs pretī - nu nē,mums vienkārši tādas sejas. :) Bet Latvijā ir otrādi- ja tu ej cilvēks pa ielu ar platu smaidu, tieši tad tev ar aizdomām prasa- nu kas noticis, ko tu tāds priecīgs?

Inese* - 2011-12-06 16:35
Par to smaidīšanu un pozitīvo domāšanu - tur ir jāmainās sabiedrības uzstādījumam (kas jau nupat lēnām mainās)

Manuprāt, ka tā ir pieraduma un modes lieta.
Nu līdz šim bija jārāda norūpējusies seja, jo tāds bija sabiedrības pieprasījums. Uzstādījums un pieprasījums bija "laba ziņa ir slikta ziņa". Vai arī teksti - "ko tu priecājies, esi taču reāls".

Pa šiem Pavasara studijas pastāvēšanas gadiem (nu jau trešais) man ik pa laikam kāds pajautā :
- bet kā var smaidīt, ja notiek....tas un tas un tas.
- kā var justies laimīgs, ja.....tauta izmirst, latvieši brauc prom, ir bezdarbs utt. uttjpr.

Pietiktu mainīties sabiedrības uzstādījumam (un svārstiņam iegriezties pozitīvā virzienā), ka cilvēki sāktu smaidīt.

Piemēram, pirms kādiem 30 vai 20 gadiem nebija pieņemts ģimenēs skaļi teikt "es tevi mīlu". Un liela daļa teica, ka tas mūsu mentalitātei nav pieņemams.
Bet tagad tas ir mainījies un mēs par mīlestību runājam un droši varam pateikt mammai, tētim, brālim, māsai, cik viņus mīlam.

Jāizmainās uzstādījumam un paradumiem un cilvēki sāks smaidīt (jo tā būs pieklājīgi, tā būs pierasts, tā pašiem patiks labāk).


dainarozenberga* - 2011-12-06 17:22
Es šobrīd lasu grāmatu "Ēd, lūdzies, mīli" un mani ļoti uzrunāja baliešu meditācija, kas aprakstīta grāmatā - sēdi klusumā, mierā, aizvērtām acīm un smaidi - smaidi ar sirdi, smaidi ar kunģi, smaidi ar aknām! Man šķiet tik īpaši un īsti! Tā mēs varam iemācīties smaidīt būdami vienatnē un esot cilvēkos tas jau būs daudz, daudz vieglāk! :)

Līguce* - 2011-12-07 05:02
Ai, paldies autorei Baibai par rakstiņu! Un Jums visām pārējām par komentāriem...
Jūs arī mani iedvesmojāt pieņemt izaicinājumu un iespēju Ļauties jaunām vēsmām darbā un Paļauties uz Dievu, ka caur viņu es tikšu ar visu galā.
Samīļoju Jūs!!!

Solvita* - 2011-12-07 20:45
Man ļoti patika doma par pieklājību kontekstā ar smaidu.
Katram gadījusies situācija, kad kāds tūrists pajautā ceļu, arī vakar man tā bija ...un vispār bieži sanāk tādas situācijas kā jau pilsētā..

Vakar iegrimusi domās ieraugu divas mazliet nomaldījušās meitenes....var redzēt apmulsušas par tālāko ceļu...

Man bija tāds prieks parādīt virzienu un ceļu, un meiteņu sejās parādījās smaids un man par lielu pārsteigumu ar svešu akcentu abas pateica latviski ''Paldies!'' un gandrīz palēkdamās devās tālāk pa izvēlēto ceļu. To vajadzēja redzēt... :)
Parasti nācijas viesmīlību vērtē pēc kāda konkrētā cilvēka , kā savas nācijas pārstāvja un gadījuma, un konkrētās attieksmes, un spējas atvērties, atsaucības...
Neskatoties uz to, ka varbūt mēs uz ielām izskatāmies vēsi, toties , tiklīdz mūs uzrunā, tā atveramies , smaidam un esam atsaucīgi un smalkjūtīgi, pieklājīgi..Vismaz man tāda pieredze ir . Tad smaids ir tāda iekšējas pieklājības izpausme... Laimīga cilvēka refleksija. viens laimīgs , ka nokļūs, kur vajag, un otrs arī laimīgs, ka palīdzēja.

Vai atceraties, kad pašiem ir bijusi situācija, kad vajadzīga kāda palīdzība, lai atrastu tālāko ceļu. Kādus vietējos meklējam ar skatienu?
Tā ir tāda interesanta pieredze...

Un vēl man ir komentārs par to, ka latviešu tauta tāda kalpu tauta ...
Patiesībā, kas ir slikts kalpošanā ?

Visi pakalpojumi ir taču kalpošana, arī ārstu, kārtības sargu arodi pēc būtības ir kalpošana. Jo vairāk ir apziņas, ka ar šo kalpošanu, palīdzību, mēs paši iegūstam un iemācāmies, jo vieglāk dzīvot.
Jo kalpot patiesībā ir gods, jo ar to palīdzi kādam ...

Un es tomēr sliecos domāt, ka tautasdziesmas mums ir milzīga vērtība, un mūsu senču mantojums ir tāds, kas nes šo latvisko identitāti, un tautas dziesmās atspoguļojās tautas gara spēks.
Tie paši Dziesmu un Deju svētki..laikmetu griežos mazliet izmainās, bet cik daudz laimīgu cilvēku var sastapt, kas dejo un dzied un izstaro laimi citiem :)
Ar ko tad latviešu nācija būs īpaša? Ne jau ar masu patērēja sabiedrības vērtībām būsim īpaši un interesanti citiem. Manuprāt , nacionālā pašapziņa , pašcieņa un tolerance pret citām kultūrām ir īpašības , kas jāattīsta.

Bēdu liku zem akmeņa,
Pāri gāju dziedādama ...(kāda ir būtība ?)

Mums ir savi ''Iļģi'' ,. un tas citiem ir interesanti !

Mums ir sava zeme, valoda, valsts , folkora, tradīcijas,kultūra, Tērvete , Sigulda, senču svētvietas...Nacionālais dabas parks, Rīgā ir vairāk nekā 800 jūgendstila ēku, u.t.jpr.

Jo vairāk paši sevi cienīsim un apzināsimies savas nacionālās vērtības, jo vairāk citi cienīs mūs - aksioma, taču reizēm aizmirstas.

Mums nav Eiropas dzimušās aristokrātijas, toties mums ir sava gara aristokrātija , kas atspoguļojas folklorā un tā ir mūsu bagātība, un apzinoties to, varam būt laimīgi , jo to varam nest citiem, un daloties , taču kļūsti laimīgs.

Tātad , atgriežoties pie Baibas raksta ..esiet laimīgi par to, kas ir , tā vietā , lai būtu bēdīgi par to, kas nav.

Mēs esam stipra, spēcīga un gudra tauta, kuras kultūras nesēji esam paši, taču folklorai būs tikai muzejiska vērtība, ja atcerēsimies par savu senču gara bagātībām tikai valsts neatkarības svētkos. Iepazīstot citu kultūras un tradīcijas ir jāapzinās savējās, un citi taču nezina par tām labāk kā mēs paši .

Visur man saule spīd,
Kad saulīte uzlēkusi;
Visur man labi ļaudis,
Kad es pate laba biju.

Laba mana māmuliņa,
Labi mani mācījusi:
Ne sunīšam kājām spert,
Ne guntiņas pagalīti.

Jo vairāk iepazīsties, jo vairāk izproti gudrību, kas ir mūsu folklorā....

Mairita* - 2011-12-07 21:17
O jā, mūsu folklorā ir spēks! Tur ir ieliktas visas dzīves gudrības, kas mums jāzina, dzīvojot šajā zemē-Latvijā!
Un iedomājieties, caur kādām formām mēs to visu pasniedzam (piem. caur tautasdziesmām) ! Super! Mēs esam radoša un gudra tauta!

Solvita* - 2011-12-07 23:23
Tieši tā, Mairita, - mēs esam radoša tauta!!!
Spēja radīt - dot pasaulei savu unikālo pienesumu.
Un tieši ar šo radošo domāšanu esam izcēlušies, un citi to novērtējuši.



Lapa | [1] 2 |

Atpakaļ