sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: LAILA PORIETE
Dažas dienas atpakaļ kādā no vietnēm krievu valodā (diemžēl pat neatceros kur tas bija un tur arī nebija atsauces uz autoru, bet - visu cieņu viņam) izlasīju pastāstu, kurā gribu dalīties ar Tevi.
Saruna:
Labdien. Vai laimi pārdodat?
- Jā.
Hm. Bet sakiet, cik maksā piecas minūtes laimes?
- Viss mūžs.
Tik dārgi! Tad cik maksā trīs dienas laimes?
- Viss mūžs.
Bet trīs maisi?
- Nav atšķirības. Laime maksā visu mūžu.
Vai tad es sava mūža laikā varu ņemt cik gribu?
- Jā, cik vien vēlaties.
Hm. Bet kur tas joks slēpjas?
- Nekur. Ņemiet, cik variet. Lūk, tur stūrī stāv maisi, cik paņemsiet – viss jūsu.
Velns! Ko viņa jums tik smaga?
- Nav smaga, bet grūta. Pamēģiniet to pa kreisi, tā vieglāka!
Ui, nē, diemžēl nevaru pacelt.
- Jūs nepārpūlieties, ņemiet cik spējat.
Hm. Bet kā saprast – cik spēju?
- Jūs sāciet ar mazumiņu. Sākumā paņemiet piecas minūtes. Izturiet. Tad desmit minūtes. Un tā tālāk. Nesteidzieties. Daudzi sākumā nevar paņemt tik, cik grib.
Bet pēc tam jūs dosiet vēl?
- Protams. Sava mūža laikā jūs variet laimi ņemt cik vēlaties. Cik jums būs pa spēkam. Vēlāk variet ienākt atkal.
Un jūs iedosiet vēl?
- Ak, Dievs! Nu protams! Par visu jau samaksāts. Vai tad mums laimes žēl. Paņemiet šobrīd nedaudz. Pastaigājiet, pieradīsiet, tad ienāksiet atkal. Protams, sākumā šķiet nepierasti. Redz kāda jums vāja „dvēseles muskulatūra”, kur tad jums uzreiz tik daudz. Bet kad palēnām uztrenēsiet, ar katru reizi varēsiet vairāk.
Paldies. Tad nu es iešu.
- Uzredzēšanos.
Bet vai tomēr var vēl vienu jautājumu beigās?
- Lūdzu.
Kāpēc tāda dīvaina cena – viss mūžs?
- Tā nav cena. Tā ir pašvērtība.
Manuprāt, nevar vairs trāpīgāk pateikt! Laime – tā ir pašvērtība, kas ielikta mums visiem jau šūpulī. Tikai jautājums ir izvēles brīvībā un dvēseles muskuļu trenētībā. Mēs visi to gribam. Uzreiz. Un vēlams skaisti iesaiņotu. Un visās dzīves jomās. Aiziesim uz vienu Ineses semināru un mums no zelta kausiņiem to katram skaisti ielies un tad mūžu dzīvosim laimīgi. Mhm!!!!! Nekā nebija!
Ko mēs tās labā darām? Ko Tu dari, lai būtu laimīga? Un vai Tu zini, kas Tev ir - justies laimīgai? Ko ar laimi saproti Tu?
Mēs skrienam, skrienam, skrienam.... no mājas uz darbu, no darba uz skolu, no skolas uz veikalu, no veikala uz mājām..... un riņķa dancis no dienas uz dienu. Un šķiet, ka tas īstais vilciens vēl tikai nāk, nu jau drīz tajā iekāpšu....
Par sevi varu teikt, ka ārprātīgi skaudri to sapratu, sēžot pie mammītes slimības gultas un ieklausoties viņas teiktajā: „meitiņ, nu kur tik pēkšņi es tā „nokritu””, „kur tā dzīve tā paskrējusi?”
Šādi mirkļi liek apstāties. Liek ieklausīties sevī. Liek pajautāt sev – kur ir mana vieta šajā pasaulē? Ko es jūtu, ko es gribu un ko man vajag?
Visapkārt tiek skandināts par „šeit un tagad”. Un varētu domāt, nu kas tur tik īpašs, es taču esmu šeit, daru visu kas man jādara.
Bet kādu saturu es ielieku šajā mirklī? Vai par to es padomāju?
Es jau esmu tajā vilcienā, kura gaidīšanā noskatos it kā no malas. Šī ir mana dzīve nevis tā tur blakus.
Laime ir apziņas stāvoklis, kad es izdaru izvēli būt laimīgs un esmu sev uzticīgs. Koku un puķu ziedēšana ir atkarīga no laika apstākļiem, bet savus laika apstākļus nosakām tikai mēs paši (ar Dieva doto brīvo gribu). Un laimē ir jātrenējas. Ik dienas. Saskatot priekus ikdienas sīkumos, jo no tiem veidojas lielās lietas un visa mūsu dzīve. Pierakstot savus sasniegumus un pēc laika tos pārlasot. Apmeklējot seminārus. Lasot grāmatas. Tiekoties ar draudzenēm. Runājot ar bērniem. Skatoties bagātinošu filmu un klausoties iedvesmojošus dzīves stāstus. Vienkārši pasmaidot garāmgājējam.
Un tad izdodas notvert to sajūtu – DZĪVE IR SKAISTA! Nekas liels nav noticis, bet tu muļķīgi smaidi, jo apzinies, cik maz tomēr vajag ticībai, ka laimes cena ir pašvērtība.
Aicinājumā trenēties laimē,
Laila
