sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Labrīt. Man ir brītiņš laika pirms dodos uz Madonu un varu Tev uzrakstīt.
Kā Tev iet? Kā Tu jūties pēc svētkiem? Vai ir laba piepildījuma sajūta un gandarījums?
Es tieši šogad piefiksēju, ka man Latvijas dzimšanas diena kā svētki ir kļuvuši sirdī gandrīz vai mīļāki par Ziemassvētkiem un Jauno gadu.
Kāpēc?
Laikam tādēļ, ka Ziemassvētku laiks rada ļoti lielu kņadu sabiedrībā. Tie kaut kā vairs nav klusie Ziemassvētki. Savukārt Jaunais gads pats par sevi jau ir ar mazāk dziļu saturu. Tikai ar laika skaitīšanas un vēlmju nozīmi.
Bet 18.novembris, Latvijas dzimšanas diena, tas ir kaut kas daudz vairāk kā tikai svecītes uz ielām un salūts. Noskatījos filmu par Marisu Vētru, noskatījos Zigmara Liepiņa un Kaspara Dimitera „Vadoni” un kaut kā vēlreiz līdz galam sapratu cik bagāti esam. Mums ir sava valsts un fantastiski cilvēki. Un man ir jāpiekrīt reiz kādā intervijā dzirdētam Andreja Ēķa teiktajam, ka ja es dzirdu kādu, kas latviešu valodā saka ko sliktu par Latviju, tad man šķiet, ka šis cilvēks ir vai nu traks vai nesaprot, ko runā.
Tu jau zini, ka es ļoti mīlu Latviju. Es par to esmu rakstījusi gan grāmatā, gan mājas lapā, gan kalendārā, gan runāju semināros. Tā ir daļa no manis un es esmu daļa no Latvijas. Man ir ļoti būtiski savu darbu un enerģiju dot mūsu zemei un mūsu tautai. Tās ir mana saknes un mans spēks. Un man , protams, ir svarīga pasaules kopējā enerģētika, bet tāpat kā ģimene un tuvinieki mums vienmēr būs tuvāki kā sabiedrība kopumā, tā Latvija kā zeme un valsts, man vienmēr būs pirms visām citām valstīm.
Un vēl man vakar bija īpaša diena tādēļ, ka tieši pirms gada es pabeidzu rakstīt savu pirmo grāmatu „Ieelpo laimi un mīlestību”. Grāmatu, kas dzīvo savu dzīvi neatkarīgi no manis. Grāmata, kurā ir manas domas un mana mīlestība. Grāmata, kuru faktiski es varbūt, ka netīši esmu uzdāvinājusi Latvijai dzimšanas dienā.
Ir pagājis gads un nu jau ir iznākusi arī tās krievu versija, gan „Mana laimes dienasgrāmata”, gan Afirmāciju CD, gan Sajūtu Kalendārs. Ir gandarījuma un padarīta darba sajūta. Ir ļoti, ļoti labi. Un man šobrīd ir tieši tā kā es kalendārā rakstu novembra mēneša sajūtās –
„......Šis ir laiks, kad esam vērsti dziļi uz sevi un varam sakārtot savas attiecības ar Dievu, un vēlreiz apzināties un izjust mīlestību uz ģimeni, mīlestību uz savu zemi, mīlestību uz cilvēkiem, kas ir ap mums.
Rudenī sevi, savu būtību, identitāti un savu īsteno „es” izprotam ar citu viedumu.
Novembris ir laiks, kad garos vakaros lēnām baudīt tēju un nodoties pārdomām. Sarunu laiks. Šis rudenīgais laiks ir dots, lai vēlreiz un vēlreiz parunātos ar sevi un izprastu savas dzīves kvalitātes.
Šis ir sveču liesmiņu laiks.
Novembris patiesībā ir cikla noslēgums, jo tūlīt, tūlīt būs jauns sākums jaunam ciklam.”
Jā, es ļoti precīzi izjūtu, ka enerģētiskā ziņā šis ir gada cikla noslēgums un decembris tūlīt nāks ar „gaidīšanas laiku” ar sajūtām, ka tūlīt, tūlīt gaisma gūs uzvaru pār tumsu.
Bet pagaidām vēl viss ir kluss, tumšs un mēs esam pie sevis.
Lai Tev brīnišķīgas brīvdienas un lai mīlestības piepildītas sajūtas un sarunas.
Ar mīļumu, Inese
