sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: LAILA PORIETE
Kādā filozofijas lekcijā profesors paņēma tukšu burku un piepildīja to ar golfa bumbiņām. Un jautāja studentiem, vai burka ir pilna.
Viņi piekrītoši pamāja, ka esot.
Tad profesors paņēma oļus un iebēra tos burkā... Oļi ieripinājās spraugās starp golfa bumbām. Un viņš atkal jautāja studentiem, vai burka ir pilna. Studenti piekrita.
Tad profesors paņēma kasti ar smiltīm un iebēra tās burkā. Protams, smiltis piepildīja visas spraugas. Un viņš jautāja, vai visi piekrīt, ka burka ir pilna. Uz ko studenti atbildēja ar vienbalsīgu „JĀ".
Tad profesors paņēma ūdens pudeli, atvēra to un ielēja pilnajā burkā. Ūdens iesūcās smiltīs. Studenti sāka smieties.
„Un tagad!", teica profesors, „es gribu, lai jūs atzītu, ka šī burka atspoguļo visu jūsu dzīvi".
Golfa bumbas ir svarīgākās lietas tajā - bērni, veselība, vecāki, draugi, hobiji. Tās ir lietas, kas vienmēr paliek un jūsu dzīve ir piepildīta. Oļi ir pārējās lietas, kas svarīgas jūsu dzīvē - darbs, māja, mašīna. Smiltis ir visas pārējās mazās lietiņas, kas piepilda jūsu ikdienu. Padomājiet!! Ja jūs vispirms piepildiet burku ar smiltīm, neatliek vairs vietas nedz oļiem, nedz golfa bumbām. Tieši tāpat notiek, ja jūs tērējat pārāk daudz laika niekiem. Jūs tā arī nepiepildīsiet dzīvi ar jums patiesi svarīgām lietām. Pievērsiet uzmanību lietām, kas ir vissvarīgākās jūsu laimei. Rotaļājieties ar bērniem! Aiciniet vecākus vakariņās vai uz kino! Dodieties makšķerēt! Nosviniet vēlreiz 18 gadu jubileju!
Jums vienmēr atradīsies cits laiks, lai iztīrītu māju un nomazgātu traukus. Parūpējieties par golfa bumbām vispirms ! Viss pārējais ir tikai smiltis!
Šo stāstu izvēlējos kā ievadu savām pārdomām un manam vakardienas ierakstam laimes dienasgrāmatā. Kārtējo un jau kuro reizi pārliecinājos, ka manu dzīvi laimīgu dara tik tiešām „golfa bumbas".
Sestdien manai krustmātei svinējām dzimšanas dienu. Mājās. Ar savējiem. Ar gardum gardiem ēdieniem un pašas gaviļnieces ceptu fantastiski gardu torti. Un dziedājām. Un pļāpājām. Un bijām kopā. Vakar vakarā, kad atgriezos mājās un to pārdomāju, man bira asaras. Prieka asaras. Tik ļoti piepildītas bija šīs dienas. Ar prieku. Ar laimi. Ar mīlestību. Ar sirds siltumu. Skaisti, nodomāju. Un ja man būtu ļauts šīs dienas piedzīvot otrreiz, es būtu rīkojusies tieši tāpat.
...bet...
Ne jau vienmēr viegli mums padodas šie piepildītie mirkļi vai mēs paši liedzam sev to piedzīvot. Arī šoreiz man bija tā, ka pirms došanās ciemos, uz kādu mirkli piezagās šaubas, bažas (vai smiltis! - ievada kontekstā), kā tad būs ar mājas sakārtošanu, drēbju gludināšanu un daudzi citi mazāki un lielāki „smilšu graudi".
Tagad esmu priecīga un laimīga, ka izvēlējos „golfa bumbas". Ka izvēlējos būt kopā ar sev mīļiem un tuviem cilvēkiem. Un pašai par pārsteigumu, svētdienas vakarā atgriežoties mājās, paguvu gan māju sakārtot, gan vakariņas sagatavot. Bet drēbes izgludināt piecēlos agrāk no rīta.
Un te nu atkal es atgriežos pie tā, ka viss ir mūsu izvēle. Ja piepildām savu dienu ar smiltīm, tad golfa bumbām tiešām vairs nav vietas. Ja sagrupējam lietas pa plauktiņiem un izvēlamies vispirms svarīgāko, tad pārsteidzošā kārtā atrodas vieta arī mazāk svarīgām, bet pilnīgi noteikti vajadzīgām lietām. Un tad šķiet, ka dzīve ir līdzsvarā. Man tā patīk. Tā es jūtos labi. Bet kā tas izdodas Tev?
