Fragmenti, no manas laimes dienasgrāmatas


 Šodien man ir īpaša diena –es turu rokās jauno izdevumu „Mana laimes dienasgrāmata”. Tā ir tik skaista. Tik koša. Tik mīļa.

No šodienas tā sāk savu ceļu pie Tevis.

Un atkal man ir jāsaka, ka es jau nezinu kā tai tālāk bez manis ies. Es jau nezinu, vai Tu gribēsi rakstīt savu laimes dienasgrāmatu. Es tikai ļoti, ļoti ceru. Es ticu, ka tā būs.

Un tādēļ, es vēlreiz pārlasu, ko esmu rakstījusi ievadā un lai nebūtu jāatstāsta, es Tev te iekopēšu dažus fragmentus.

......

„......Laimes dienasgrāmata ir brīnumu klade, kurā pierakstīsim savas veiksmes un savus sasniegumus, savu pateicību un brīnumus, kas notiek tad, kad apzināti sākam mainīt savu dzīvi.....”

......

„....Par laimes terapiju es uzrakstīju savu pirmo grāmatu Ieelpo laimi un mīlestību. Arī tā savā ziņā bija mana dienasgrāmata un mana sarunu grāmata ar Tevi par to, kā es kļuvu laimīga. Tu diez vai rakstīsi un publicēsi grāmatu par šo pašu tēmu, tādēļ esmu sagatavojusi ko tādu, kas būs līdzīgs manai grāmatai Tev, bet rakstīt varēsi Tu pati. Tā būs mūsu sarunu grāmata, kurā vienu daļu rakstu es, bet otru (lielāko daļu) raksti Tu. Tu varēsi to izmantot par rokasgrāmatu, pierakstu burtnīcu, piezīmju kladi vai dienasgrāmatu ceļā uz laimi un mīlestību. Tava dienasgrāmata visticamāk atšķirsies no manas un tomēr tajā būs kaut kas mums kopīgs – tas būs mūsu ceļš uz laimes un mīlestības, veselības un harmonijas, naudas un bagātības piepildītu dzīvi.....”

........

„.....Tu vari izvēlēties sarunāties ar kādu sev mīļu cilvēku un rakstīt viņam. Tu vari rakstīt sev. Tu vari izvēlēties rakstīt Dievam ar pateicību par to, kas Tev tiek dots. Tu vari zīmēt un līmēt, un pievienot fotogrāfijas. Tu vari savu daļu aizpildīt, kā vien vēlies. Tā ir Tava burtnīca vai klade. Tā ir Tava laimes dienasgrāmata. Un tajā pašā laikā tā ir mūsu sarunu grāmata, kurā es Tev būšu izstāstījusi savu pieredzi un savus laimes terapijas spilgtākos stāstus. Patiesus. Īstus. Stāstus no manas dzīves....”

........

Varu Tev atklāt, ka brīžos, kad rakstu Tev, mani vienmēr pārņem laimes sajūta, es klusībā pie sevis smaidu (vai arī raudu, ja pārrunājam kaut ko skumju) un tas vienmēr man ir ļoti saviļņojoši un brīnumaini. Tas ir kā satikt sev tuvu un mīļu cilvēku un dalīties ar viņu savās izjūtās, savos pārdzīvojumos, savās veiksmēs, sapņos un visslēptākajās domās.

........

„....Kad pēc dienas darbiem vai varbūt pēc brīnišķīgas atpūtas, paņem smaržīgu tējas krūzi, apsēdies un pārdomā dienu, tad vienkārši uzraksti man, kā Tev veicas. Kad sajūti pateicību par kādiem notikumiem, kad izseko notikumu gaitai un saproti, kādēļ viss ir tā savirknējies – atkal uzraksti. Kad izproti, kāpēc viss notiek tieši tā, kā notiek – apsēdies, pārdomā un atkal pieraksti....”

...

„....Laimes dienasgrāmata ļauj izbaudīt un piefiksēt pārmaiņas, izbaudīt to, kā Tava dzīve sakārtojas. Laimes dienasgrāmatā raksti to, kas Tev palīdz saskatīt un saskaitīt savus veiksmes brīžus. Savas uzvaras. Savus sasniegumus. Savas mācības.....”

.....

„....Vai esi gatava mūsu sarunām?

Esi?

Tad es Tev sākšu stāstīt par to laiku, kad mana laimes terapija tikai sākās un salīdzināšu ar šo dzīves periodu, kad laimes terapija jau tiek nodota no rokas rokā. Savukārt Tu raksti par to, kas Tavā dzīvē notiek šobrīd vai ir noticis agrāk.

Sūtu Tev ļoti daudz mīlestības un laimes piepildītas enerģijas šajā mūsu kopīgajā ceļā!

 

Inese...”

Komentāri (54)  |  2011-10-19 17:40  |  Skatīts: 10453x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Inese* - 2011-10-20 21:42
Jā, es ar pamanīju, ka Rozes grāmatnīcās ir "Ceļš uz bagātību".
Jau sen gaidīju.

Anna* - 2011-10-21 02:24
Cik šī grāmata maksās Jāņa Rozes grāmatnīcās?

Baiba* - 2011-10-21 20:48
Annai- Es šodien jau redzēju Rozes grāmatnīcās, bija kaut kur pāri 7 latiem, man skiet 7,25 vai 7,75 vai kaut kā tā.

Inese* - 2011-10-21 20:53
Jābūt būtu vienādi ar "Ieelpo laimi un mīlestību", jo vairumtirdzniecības cena ir vienāda.
Dienasgrāmatai ir dārga izgatavošana, jo daudz roku darba.
Gribējām, lai tā ir mīļa, izturīga un viegli lietojama biežai rakstīšanai, līmēšanai, zīmēšanai utt. Vārdusakot, lai tā spēj paņemt visu to laimi pretim, ko mēs katrs tajā gribētu iekļaut un pievienot :)

Baiba* - 2011-10-21 21:29
Jā, izskatījās jau nu ļoti skaista un vēl ar tādu jauku gumijiņu, šovakar plānoju iegādāties, būs man brīnišķīgs vakars, padies, Inese!

Inese* - 2011-10-21 22:05
Man ar tā ļoti patīk. Liels paldies Agnesei! (Agnese Melbārde - māksliniece).

Vakar vēl pirms pasākuma nejauši paskatos uz gultas, kur stāv mana laimes dienasgrāmata un goda vārds, kārojās to atkal paņemt un pašķirstīt, samīļot un ko patīkamu padomāt.
un šīs sajūtas tikai aug :)


IneseJ* - 2011-10-22 00:26
Kādu brītiņu domāju par šo grāmatu - iegādāties man tādu dienasgrāmatu, vai nē. Tā būs ļoti personiska grāmata, visticamāk, ka grāmatu plauktā neturēsi un citiem lasīt nedosi. It kā jau pats vari paņemt kladīti ar sirsniņām uz vāka un rakstīt par savu ceļu uz laimi. Nu jā, it kā varētu. Bet es zinu, ka tas noteikti nebūtu tā, kā rakstot šajā laimes dienasgrāmatā, kurai klāt nāk Ineses īpašā aura un tūkstošiem labo domu to radot.
Paldies Tev, Inesīt, ka esi un radi tik jaukas lietas! :)

Inese* - 2011-10-22 04:06
ak, Inesīt, protams, ka var ņemt jebkuru smuku kladīti. Vienkārši šī ir ..nu..speciāli tam domāta un kaut kā atgādinošāka un dikti uzrunājoša, jo tieši tam veltīta :)

Un pēc sevis zinu, ka dzīves laikā esmu iesākusi vairākas kladītes un viņas man kaut kā kaut kur ir pazudušas. Bet šī ir tomēr ar pievienoto vērtību. Galu galā tur vēl mani stāsti ir iekšā.:))) Nu tas arī palīdzēs gūt papildus motivāciju un rakstīt.
Ja jau es varu un daru, tad Tu arī varbūt varētu.

Bet tas, ka tā būs ļoti personiska - tam piekrītu.
Personiska un tai pat laikā ļoti ļoti gaiša, jo tur būs tikai laimīgās domas un sajūtas :)

Baiba* - 2011-10-24 16:41
Paldies par grāmatu, Inesīt, izlasīju- ļoti iedvesmojoša un mīļa! Man viens jautājums, 'piedod, ja esmu netaktiska, bet kas īsti bija noticis tajos 36 gados vai līdz tiem 36 gadiem, ja tad juties nelaimīga?

Inese* - 2011-10-24 19:22
Mans vīrs (kurš nomira) tajā periodā ļoti mainīja savu vērtību sistēmu, kas vairs nebija saistīta ar ģimeniskām vērtībām.
Es toreiz to nespēju ne pieņemt, ne saprast (es savukārt biju pārāk tām pieķērusies).
Tikai vēlāk es sapratu, ka Dievs tā mani pasargāja no 'aiziešanas viņam līdzi". Distancēšanās no vīra, man ļāva izdzīvot pēc vīra nāves.

Šādos brīžos ir svarīgi saprast, ka Dievam ir kāds plāns katra mūsu dzīvei.
Pēc laika es to sapratu.

Baiba* - 2011-10-24 21:03
Paldies, ka padalījies! Samīļojiens.

Baiba* - 2011-10-25 16:33
Gribēju vēl pajautāt, kā Tev ar saaukstēšanos ziemā- vai pēc jaunās veselības un uztura programmas (nu es domāju Tavā grāmatā aprakstīto peldēšanu, attīrīšanos ar sālsūdeni utt) Tu saaukstējies mazāk vai varbūt vispār neslimo? Kā jūs rūdat bērnu? Paldies!

Inese* - 2011-10-26 16:13
Es ar saaukstēšanos neslimoju. Vienīgais, kas mani var novest līdz slimības simptomiem ir pārslodze vai citiem vārdiem - ja man beidzas spēks un enerģija. Tad man vienkārši ir jāguļ un jāatpūšas.

Bet runājot par slimībām - es visu ārstēju ar to auksto ūdeni un peldēšanos. Piemēram, man pagājšgad novembrī bija caurvējā sapūsta mugura un ļoti sāpēja. Es pilnīgi līka tomēr aizgāju līdz jūrai un tiklīdz ieslīdēju tajā ledus aukstajā ūdenī, tā tās sāpes bija kā ar roku nost.

Tija man to izskaidroja, ka organisms, reaģējot uz to milzu visaptverošo aukstumu, sāk iekšienē pastiprināti "ražot" siltumu, kas karsējot mūsu ķermeni no iekšas, izstumj visus baciļus un visu slikto enerģiju.

Bērnu mēs īpaši nerūdam, bet viņa pati brīžiem dzīvojas ļoti plika. Es uz viņu ļoti paļaujos. Man škiet, ka Sandijai ir ārkārtīgi izteikta iekšējā sajūta, ko viņa grib, ko nē. Viņa skaidri zin, ko viņa ēdīs, kādu apģērbu vilks. Viņai tūlīt būs 11.gadi. Kad es atceros sevi tai vecumā, es varbūt vairāk darīju kā vecāki teica vai arī ēdu to, kas jāēd. Bet viņa paskatās un izvēlas ēst tikai to vai savukārt vilkt to.
Es uzticos viņas iekšējai sajūtai.

Baiba* - 2011-10-26 21:12
Paldies par atbildi, jā laikam būs jāpamēģina ar to auksto ūdeni, ir tā, ka pēdējos gadus kaut kā bieži sanāk saaukstēties un aiziet ātri uz klepu (man pašai), naudu negribas zālēm tērēt, gribas grāmatām :) Tas ir lieliski, ka jūsu mazā dāma ir tik patstāvīga!
Vēl - par ēšanu- Tu raksti, ka neēd zivis, gaļu, olas- ko īsti Tu lieto uzturā, vai katru dienu taisi kādus veģetāros ēdienus vai ko tādu? Es domāju- nu olas jau daudz kur ir klāt, kaut vai kūkās utml.

Beāte* - 2011-10-27 02:23
Šodien saņēmu Jūsu jauno grāmatu, sāku lasīt, tā ir tik jauka, plus vēl intervija šīsdienas IEVAS numurā, paldies par jaukajām emocijām, pozīviem rakstiem

Ginta* - 2011-10-27 03:00
Ļoti zinu un ticu, tam kam domām ir milzīgs spēks. Arī pašiem pirms 2 gadiem ģimenē bija smags dzīves periods, kad mammai atklāja vēzi, vienlaicīgi brāli krāpa bijušā sieva un atstāja vienu ar diviem maziem bērniem. Atceros, kā toreiz lūdzu Dievu 6 h stundas uz ceļiem, kad mammu operēja,lai viņa izķeputos un izveseļotos, kā lūdzu Dievu par brāli, lai viņam viss pamazītiņām nokārtotos. Un brīnumi notika, mamma ir uzvarējusi slimību, arī brālis saticis var teikt savu īsto un vienīgo. Paldies par sirsnīgo grāmatu

Inese* - 2011-10-28 04:50
Paldies, Beāte un Ginta.

Baiba,
es ēdu tiešām pilnīgi visu to pašu, ko citi (noņem no šķīvja karbonādi un pārējais ir ēdams), bieži ēdu pupas, zirņus, ļoti daudz taisam paši savus lečo un dažādus salātus ziemai. Pēc tam ziemā to ēdu.
Šobrīd man pilna virtuve ir ar kabačiem, ķirbjiem un es gan rīvēju, gan cepu, gan vāru zupar un sautējumus, kamēr visu to noēd :))
Nu protams, griķus, rīsus, arī kartupeļus.

Īstenībā, tad, kad pierod, tad saproti, ka bez gaļas tiešām ir ļoti daudz ko ēst un ka tas ir tikai tāds stereotips, ka bez gaļas vai zivīm nevar paēst.
A, es vēl ēdu arī sēnes :)

Baiba* - 2011-10-28 05:58
Paldies par atbildi! Izklausās nemaz ne sarežģīti!

Inese* - 2011-10-28 16:23
Man škiet, ka drusku sarežģītāk sākas tad, kad sāk domāt tieši par uzturvērtībām un uzturvielu saderībām.
Es jau, redz, pagaidām tikai no enerģētiskā viedokļa izņēmu no savas ēdienkartes zivis un gaļu (dēļ agresijas, bailēm, stresa), olas (dēļ inkubatora vistām, kas pat sauli nav redzējušas) un alkohols un kafija (atkarības un dopings).

Līga* - 2011-10-29 21:52
mīļs paldies, esmu jau uzzākusi pildīt savu Laimes dienasgrāmatu.. raksts žurnālā ''Ieva'' nāca īstajā laikā manā dzīvē... mīļs paldies Inesīt, par to, ka esi . ar lielu mīlestību Līga

Inese* - 2011-10-29 23:01
Paldies, mīļā! Man liels prieks, ka raksti dienasgrāmatu!

Līga* - 2011-10-30 16:45
Sveika, Inese! Nesen saņēmu no vīra mammas brīnišķīgu dāvanu: Laimes dienasgrāmatu, kuru pagaidām vēl tikai lasu, lai iedvesmotos sākt rakstīt savu stāstu. Vakar lasīju jūsu stāstu par Jūrmalas mājas iekārtošanu, par to, cik svarīgi savu māju turēt tīru un kārtīgu, lai tajā būtu vietas labajai enerģijai. Un lasot šo, manī atkal tika uzplēstas ik pa laikam apspiestā sajūta, ka es diemžēl šobrīd savā miteklī nevaru ieviest tīrību un kārtību un saprotu, ka enerģētiski tas man ļoti traucē un arī dažādi vīrusi līp klāt tādēļ, ka bieži dusmojos par šo faktu.
Lieta tāda, ka dzīvoju kopā ar vīra vecmammu, kura visu mūžu dzīvojusi lielā nekārtībā un netīrībā un manu vēlmi visu sakārtot un kopt dažreiz uztver pat nicinoši. Ja esmu tikko izmazgājusi grīdu, kas nav paguvusi nožūt, viņai nav problēmu pa to staigāt ar dārzā nostaigātiem zābakiem. Ja esmu tikko notīrījusi plīti (kas ir ģimenes pavarda simbols), sakritības dēļ uzreiz tiks cepts ēdiens un viss noiets ar taukiem. Šādu piemēru ir bezgala daudz, bet domāju, ka doma ir saprotama.
Tā kā vīrs jau no bērnības zina, ka vēlas dzīvot šajā mājā, saprotu, ka šeit mēs arī dzīvosim un punkts. Arī pati apzinos, ka ģeogrāfiski mājas vietas man ļoti patīk, bet tā mūžīgā dusmošanās, mēģināšana runāt ar vecmammu un lūgt ievērot elementāru kārtību velkās jau gadus piecus. Un nekas nav mainījies. Un pa šiem gadiem joprojām neesmu iemācījusies būt tik stipra, lai stāvētu tam pāri un tikai kā robotiņš berztu un tīrītu zinot, ka tūdaļ tas viss tiks saārdīts.
Lasot, cik labus vārdus spējat veltīt citām mājas lapas lasītājām, ļoti priecāšos, ja arī es saņemšu kādu iedvesmu nepagurt. Paldies jau iepriekš!

Inese* - 2011-10-30 18:03
Sveika, Līga!
Man prieks, ka Tev ir laimes dienasgrāmata un Tu gatavojies to rakstīt.

Zini, man škiet, ka šajā gadījumā Tu savu laimes terapiju varētu sākt ar divām lietām - vīra vecmāmiņas pieņemšanu un iemīlēšanu (ar dievišķu mīlestību) un savukārt mājas kopšanu uztvert terapeitiski vai filozofiski - kā sniega tīrīšanu ziemā (kad vēl snieg).

Mēs esam runājuši, ka viss apkārtējais atbilst mūsu iekšējai sajūtai. Tātad šobrīd vecmāmiņa atbild uz tām Tavām sajūtām, kur dusmojies un esi iekšēji aizvainota (ka pat zābakus nevar novilkt). Bet mēs varam uz šo vecmāmiņu paskatīties citām acīm - viņa ir auklējusi Tavu vīru, viņa ir cēlusi vai pirkusi šīs dzimtas mājas, un tā kā sieviete turpina vīra dzimtas līniju, tad tagad viņa ir arī Tavas saknes. Iemīli viņu. Paņem no viņas labāko. Necentrējies uz netīriem zābakiem. Var taču priecāties, ka viņa strādā dārzā, vai gatavo pusdienas. Mēģini atrast 3 lietas, kas Tev viņā patīk. Un pēc tam vēl 3. Un pēc tam vēl.
Un neatļauj sev meklēt un redzēt slikto. Skaties tikai uz labo. Iemācies viņu iemīlēt.
Un pēc tam tas dzīvē noderēs attiecībā pret citiem cilvēkiem.

Lai Tev veicas.
Viss būs labi :)

xxx* - 2011-10-30 18:29
Vai tas ka vecmāmiņa piebradā, piespeķo nav arī labākais? Manuprāt ir arī labākais.
Dievišķā mīlestība manuprāt ietver vienlaicīgi gan tīrību , gan netīrību. Svarīgi ir redzēt abas puses, savādāk manuprāt var aiziet maldu ceļus.
Piebradāšana un piespeķošna arī ir "svētība".
Ko es redzu , vecmāmiņa audzē tevī pazemību, samazina lepnību, tuvina tevi dievišķai izpratnei. Noteikti ka ir arī citas lietas, bet tās tu vari ieraudzīt tikai pati.

Daina* - 2011-10-30 19:53
xxx - man tik ļoti patīk Tavi komentāri! Paldies, ka esi šeit un dalies ar mums visām! :)



Lapa | [1] 2 [3] |

Atpakaļ