Šodien domāju par tēmu, kuru jau ilgāku laiku gribu ar Tevi pārrunāt, bet nevaru nekā noformulēt. Īsos vārdos tas būtu par amatierismu un profesionalitāti un kaut ko vēl augstāku.
Kā jau Tu zini, akadēmiski mācījusies esmu daudz un dikti un visā šajā periodā man tiešām šķita, ka tikai ar atbilstošu izglītību un garām apmācībām ir iespējams darīt kvalitatīvas lietas. Es augstskolā studēju deviņdesmitajos gados un tai laikā mani vienaudži vēra vaļā firmas un sniedza pakalpojumus un pārdeva preces, kas man tolaik šķita – neiespējamā misija. Es nevarēju saprast no kurienes viņi zina, kas jādara un kā jādara. Un tikai studēju un studēju.
Paralēli lasīju grāmatas par superslaveniem cilvēkiem, kas ļoti daudz ko sasnieguši ar pamatskolas izglītību vai vidusskolas. Priekš manis tā bija mistika. Neko nesapratu. Kā viņi to spēj. Biju un esmu profesionalitātes un kvalitātes piekritēja. Bet sapratu arī to, ka....tur bija kaut kas tāds, uz ko nespēju atbildēt.
Gāja gadi un es atklāju, ka ļoti daudzi cilvēki vienkārši ir drosmīgi. Ka viņi patiešām nezin kā darīt, bet dara un tad skatās, kas no tā iznāk. Dažreiz iznāk un dažreiz ne. Bet tieši tāpat jau arī tiem, kas ir ļoti ilgi mācījušies un tiek saukti par profesionāļiem – arī tiem dažreiz iznāk un dažreiz ne. Un par sevi es pati sapratu, ka darot darbu, kuru biju izstudējusi augstākās izglītības līmenī vienpadsmit gadu – arī man dažreiz iznāk un dažreiz ne.
Un tagad esmu nonākusi pie konkrēta secinājuma, kas pie manis atnāca periodā, kad strādāju mārketinga sfērā, un pa īstam nostiprinājās reizē ar Pavasara studiju, manu pirmo grāmatu un cilvēku mīlestību. Sapratu, ka vēl svarīgāk par profesionalitāti, ir dievišķā enerģija un spēja radīt nesabojātas un nepārveidotas vērtības.
Nepārproti. Es galīgi šeit neiestājos pret mācīšanos. Un galīgi nesaku, ka studējot nevar kļūt profesionālis. Var. Un top.
Bet tas, ko gribu uzsvērt – ka ir kaut kas augstāks par profesionalitāti. Un tā ir dievišķā mīlestība, kurā darbojoties varam sasniegt maksimālos rezultātus. Lūk, tā laikam, ka ir atbilde un jautājumu par misiju. Tiklīdz dari savu misijas darbu, tā pēkšņi no Augšas zini kā tas ir jādara, kaut iepriekš nekad ar to neesi nodarbojies. Cilvēki ar gandarījumu pieņem Tavus darba augļus un Tu saņem milzu devu pārpilnības enerģijas no Visuma atkal priekš jauniem darbiem.
Un ko nozīmē nesabojāt šīs tīrās vērtības?
Uz to reiz ļoti skaisti ir atbildējusi Luīza Heija. Viņa par savu pirmo grāmatu teica tā – es tik ļoti zināju ko cilvēkiem gribu pateikt, tā mana mācība un pieredze bija tik tīra, ka es nevarēju to iedot nevienā izdevniecībā un nevienam redaktoram. Viņi man nekad neatļautu izdot tieši šādu grāmatu. Viņi to pārveidotu par profesionāli pareizu.
Un tieši tāpat esmu sastapusi n-to jomu pārstāvjus, kas savu biznesu vai nodarbošanos sākot, sākumā izdarīja visu pilnīgi nepareizi (no profesionālā viedokļa), bet ar tik milzīgu dievišķu mīlestību, iniciatīvu, entuziasmu un ticību saviem spēkiem, ka profesionālie piedāvājumi līdzās tam palika kaut kur ēnā.
Kad es strādāju mārketinga jomā – es tiešām to nekad nebiju mācījusies, bet taisīju mārketinga plānus burtiski no galvas (tagad jau mēs zinām, kā :) ). Kad runāju ar cilvēkiem, tad darīju to tā, it kā būtu dzimusi, lai pārdotu, reklamētu un iepazīstinātu ar konkrētiem produktiem katru cilvēku, ko satieku. Vai es darīju profesionāli un pareizi „pēc grāmatas” – es nezinu. Zinu tikai to, ka cilvēki no mana darba ieguva maksimālo labumu.
Arī tagad ir tāpat. Vienalga vai rakstu grāmatas, vadu seminārus vai sarunājos ar Tevi šeit mājas lapā.
Vai tas ir profesionāli? Es nezinu. Es neesmu beigusi nevienu augstskolu par šo tēmu :) (vai vispār tādas ir un vai var būt?)
Bet zinu, ka tas ir ar dievišķu svētību. Un zinu, ka tas ir vēl augstāk, kā profesionalitāte.
Kādēļ šo visu ar Tevi runāju? Tādēļ, ka dažreiz cilvēks šaubās – mainīt darbu vai nemainīt, sākt ko jaunu vai nesākt. Ka nav atbilstošas izglītības vai sertifikātu utt. Ka nezinu kā citi to uztvers utt. Diez vai mācēšu visu izdarīt pareizi.
Un tad es vienmēr atceros pašas bieži lietoto teicienu – tā vietā lai būtu pareizas, mēs varam būt laimīgas. :) Laimīgas, darot savu darbu. Laimīgas, ka citiem tas ir vajadzīgs. Laimīgas, ka zinām Dieva plānu savā dzīvē. Laimīgas, ka pildām nevis tirgus pasūtījumu, bet gan savu misiju.
Es Tev no savas pieredzes varu pateikt – ja jūti Dieva svētību tam, ko gribi sākt darīt – dari. Tas ir visaugstākais sertifikāts. Tā ir visaugstākā licence. Tā taču ir Dieva svētība!
Vai Tu kādreiz esi par šo domājusi?