LASĪTĀJI RUNĀ
Iesākumā runāšu vairāk par bērniem, jo, kaut gan mūsu sacītais ietekmē ikkatru cilvēku, ar ko sarunājamies, tomēr pieaugušais, ja tā ir nobriedusi personība, sev adresētus negatīvus vārdus neuztvers tik sāpīgi, kā bērns, kurš patiesi mums tic, ka viss ko sakām, ir balta patiesība.
Cik mēs patiesi domājam par bērniem kā par sev līdzīgiem, cieņas vērtiem? Kā sarunājamies ar viņiem? Vai bieži uztveram viņus kā mazus, nemākulīgus neprašas? Atceros, kad manai meitiņai bija 2 mēnesīši, viņa bieži skatījās griestos vienā stūrī un kaut ko lalināja un smaidīja, it kā ar kādu sarunājoties. Domāju, ka viņa tai laikā vēl bija ļoti tuva dvēseļu pasaulei. Zinu, skeptiķi saka, ka bērnam tai vecumā vienkārši patīk aplūkot lielus tukšus laukumus, jo viņi vēl nespēj fokusēt redzi sīkām detaļām, taču man tā nudien nelikās, saruna bija pārāk mīļa un dzīva. Pagāja laiks, un meitiņa zaudēja šo saikni, pamazām pievēršoties „reālajai" pasaulei.
Cik mēs novērtējam, ka varam no bērniem mācīties, īpaši, kas attiecas uz sirdsskaidrību, atklātību, uzticēšanos un paļaušanos un rotaļāšanos? Protams, bērnam ir nepieciešamas noteiktas robežas un pieaugušā vadība, bet vai mēs citreiz neaizmirstam, ka vislabāk varam pamācīt ar savu piemēru, nevis ar moralizēšanu? ļoti patīk „Iespaidi, avoti, viss pa dziļam" raksta komentāros minētā filma par Gandiju. No viņa varu pamācīties ne tikai nevardarbīgi aizstāvēt savu viedokli, bet arī nevardarbīgas disciplīnas pamatus. Fiziskās rētas sadzīst un var izzust, bet emocionālās paliek un var tikt uzplēstas no jauna. Citreiz tiešām ir grūti palikt savaldīgai, kad mani kāds aizvaino, bet tad es sev atgādinu- vai tad to (savaldību, pacietību, iecietību) es neatnācu šeit (uz šo zemi) mācīties?
Ir kāda līdzība, par ko es iedomājos ikreiz, kad mute veras, lai pateiktu kādam ko sliktu:
Reiz dzīvoja puisis ar ... sliktu raksturu. Tēvs viņam iedeva maisu ar naglām un teica, lai puisis iedzen vienu naglu vārtu stabā ikreiz, kad zaudē pacietību vai strīdas ar kādu.
Pirmajā dienā viņš vārtu stabā iedzina 37 naglas. Nākamajā viņš iemācījās kontrolēt iedzīto naglu skaitu, samazinot to ar katru dienu. Viņš saprata, ka vieglāk ir kontrolēt sevi nekā dzīt naglas.
Beidzot pienāca diena, kad puisis vārtu stabā neiedzina nevienu naglu. Viņš aizgāja pie tēva, lai paziņotu viņam šo jaunumu. Tad tēvs teica puisim, lai tas izvelk vienu iedzīto naglu katru reizi, kad viņš nezaudēs pacietību.
Beidzot pienāca diena, kad puisis varēja tēvam paziņot, ka ir izvilcis visas stabā iedzītās naglas.
Tēvs aizveda dēlu līdz vārtiem un teica:
''Dēls, tu esi uzvedies lieliski, tomēr paskaties cik daudz caurumu ir palikuši vārtos.''
Vairs nekad tie nebūs tādi kā agrāk.
Kad tu ar kādu strīdies un sarunā nepatīkamas lietas, tu atstāj viņam tādas pašas rētas, kā uz vārtiem.
Vari ietriekt cilvēkam krūtīs nazi un pēc tam to izvilkt, bet tur vienmēr paliks rētas!
Un vairs nebūs svarīgi cik reizes lūgsi piedošanu.
Rētas paliks.
Ierosinu šodien mūs padomāt, ko un kā sakām saviem bērniem, saviem tuvajiem un mīļajiem, vai atbildam uz rupjību ar rupjību, ar lamām uz lamām vai ar mīlestību atbildam visiem, kas mūs uzrunā. Jo tā jau ir, ka mūs apgāna nevis tas, kas pa muti ieiet, bet tas, kas iziet. Visi taču zinām, ka ar vārdu var ievainot tāpat, kā ar zobenu. Tas nenozīmē, ka mums jāglaimo vai jāmelo, ka drīkstam tikai „medu kurpēs liet". Arī kritiku vai nosodījumu var pateikt dažādi. Protams, mēs nevaram būt atbildīgi par to, kā mūsu teikto uztvers otrs cilvēks (vai nepavainosies, nesadusmosies utt.), bet mēs varam runāt ar mīlestību un cieņu arī sakot nepatīkamas lietas. Mēs varam izvēlēties ar saviem vārdiem nevienam tīši (ar nodomu) nedarīt pāri. Un noteikti ir svarīgi, kā mēs sarunājamies paši ar sevi, kāds ir mūsu iekšējais dialogs? Vai sarunājamies ar sevi ar cieņu un mīlestību? Tad to pašu varēsim sniegt arī citiem. Es pati mācos un arī kļūdos, un katru dienu cenšos no jauna. :)
Padalieties, kā jums izdodas saglabāt savaldību strīdus situācijās? (skaitīšana līdz 10, aiziešana uz citu telpu, kas vēl?)
Neatstāsim šodien nevienam (un, protams, arī ne sev) ne fiziskas, ne emocionālas rētas un būsim mīlestības un cieņas pilni viens pret otru!
Paldies un mīlestībā- Baiba.
