LASĪTĀJI RUNĀ

Labdien! Mani sauc Baiba Mūze un es jau kādus pāris mēnešus esmu Ineses mājas lapas un grāmatas fane. :)

 Kad biju stāvoklī ar pirmo bērniņu 2007. gadā un vēlāk arī meitiņu audzinot, mājas lapā calis.lv , kur sarakstās topošās un esošās māmiņas, iepazinos ar Sigitu Batragu (māmiņu 2 burvīgām meitām, bērnu pieskatīšanas centra vadītāju, tautas deju entuziasti un pasniedzēju), kas rakstīja ļoti skaistus citātus un labas domas katrai jaunai māmiņu virtuālajai sarunai. Ar viņas atļauju, es ļoti gribētu padalīties ar šiem domu graudiem, kas, domāju, ir aktuāli ne tikai māmiņām. Gaišu un mīlestības pilnu dienu vēlot- Baiba.

* * *

Taurenītis

Pēkšņi izskatījās, ka taurenītis vairs nespēj izlauzties.
Šķita, ka tas ir ticis tik tālu, cik spēja un ka tālāk vairs nevar tikt.
Vīrs nolēma palīdzēt taurenim.
Viņš paņēma šķēres un atvēra kokonu.
Taurenis viegli tika ārā.
Taču tam bija nīkulīgs ķermenis un krunkaini spārni.
Vīrs turpināja skatīties, jo viņš sagaidīja, ka jebkurā mirklī spārni atvērsies un palielināsies, lai arī taurenīša ķermenis kļūtu stingrs.
Nekas no tā nenotika!
Patiesībā taurenītis turpināja visu dzīvi rāpot ar sanīkušu ķermeni un čokurainiem spārniem.
Taurenis tā arī nesāka lidot.
Tas, ko vīrs savā laipnībā un labās gribas vadīts nesaprata, bija, ka ierobežojošais kokons un cīņa, lai izkļūtu cauri šaurajai spraudziņai, ir veids, kādā Dievs ievada šķidrumu taureņa spārnos, lai tas būtu gatavs lidojumam, tiklīdz kā ieguvis brīvību no kokona.

Dažkārt cīņas ir tieši tas, kas nepieciešams mums mūsu dzīvē.
Ja Dievs ļautu mums iziet cauri dzīvei bez jebkādiem šķēršļiem, tas sakropļotu mūs.
Mēs nekļūtu tik stipri, kā varētu būt bijuši.
Un nekad nespētu lidot.

* * *

Laimīgie

Tikai laimīgiem pieder izvēle, pārējiem tiek apstākļi.
Tikai laimīgie saņem ko grib, pārējie dabū to, kas palicis pāri.
Tikai laimīgie kolekcionē sajūtas, pārējie krāj mantu.
Tikai laimīgie vada laiku, pārējos vada laiks.
Tikai laimīgie rīkojas, pārējie raugās no malas.
Tikai laimīgie rod mierinājumu, pārējie noņemas ar kritizēšanu.
Tikai laimīgie bauda dzīvi, pārējie to tikai pacieš.
Tikai laimīgie saņem smaidus, pārējie pelna līdzjūtību.
Tikai laimīgiem darbs ir hobijs, pārējie pelna iztiku.
Tikai laimīgie paļaujas uz veiksmi, pārējie cer uz nejaušību.
Tikai laimīgie redz sauli un zvaigznes, pārējie redz dubļus zem kājām.
Tikai laimīgiem pieder laiks un telpa, pārējiem sapņi un ilūzijas.
Tikai laimīgie dzīvo mājās, pārējie meklē laimi pasaulē.
Tikai laimīgie ir laimīgi, pārējie pūlas par tādiem kļūt.
Tikai laimīgie dzīvo šodien...un ir Laimīgi...

* * *

Mīlestība

Kādā klusā pēcpusdienā mazais eņģelītis sadomāja nokāpt no debesīm uz vecās pasaules, tas klaiņoja pa mežiem, līdzenumiem un kalniem, pa pilsētām un lauku ciematiņiem. Kad saule jau grasījās rietēt, eņģelītis izpleta spārnus un sacīja :” Tagad mans apmeklējums ir beidzies, jādodas atpakaļ uz Gaismas valstību ,bet pirms aizlidošanas gribu paņemt kādu piemiņas lietiņu, lai parādītu citiem eņģeļiem, kur esmu bijis...” Viņš ielūkojās brīnumjaukā dārzā un noplūca visretāko rožu ziedus! Neko skaistāku un smaržīgāku par šiem ziediem nebija atradis, ņems tos līdzi!

Tad viņš pavērās mazliet tālāk un ieraudzīja sārtvaidzīgu bērniņu smaidām, Eņģelis nodomāja, ka šī ir tā lieta, kas ir skaistāka par citām un paņem līdzi Smaidu...bet ieskatoties vērīgāk, eņģelis ieraudzīja aiz bērna šūpuļa Mātes Mīlestību ,kas varenā straumē plūda pār šūpuli un bērnu tajā.Un eņģelis nodomāja :”Ak, mātes mīlestība ir vis-visskaistākais, kas atrodams pasaulē. Arī to ņemšu līdzi!”

Ar šiem dārgumiem eņģelis laidās uz pērļainiem debesu vārtiem ,iekams ver tos vaļā, vēlreiz apskatīja līdzpaņemtos dārgumus...par lielu izbrīnu, skaistie un smaržīgie ziedi bija novītuši, bērna līksmais smaids bija pagaisis, vienīgais mātes mīlestība joprojām mirdzēja visā savā spožumā! Eņģelis aizmeta prom novītušos ziedus un izgaisušo smaidu, savicināja spārnus, ievilka elpu, sasauca vienkopus visus Debesu iemītniekus un paziņoja :”Te ir vienīgais krāšņums, ko atradu uz zemes un kas saglabāja savu košumu ceļā līdz pašām debesīm,-tā ir Mātes Mīlestība!!!”

/Es domāju, var piekrist, ka ne tikai mātes mīlestība, bet patiesa mīlestība vispār ir visskaistākā- Baiba/

* * *

Ne vienmēr ir tā, kā liekas

Divi eņģeļi ceļinieki nolēma pārnakšņot turīgu saimnieku mājās. Ģimene bija diezgan skopa un atteicās ielaist eņģeļus viesistabā. Guļas vietu viņiem ierādīja aukstā pagrabā. Kad eņģeļi bija uz cietas grīdas iekārtojušies, vecākais no viņiem ieraudzīja sienā caurumu un aiztaisīja to. Kad jaunākais eņģelis pajautāja, kāpēc viņš to izdarīja, vecākais atbildēja : „Ne vienmēr ir tā, kā liekas”.

Nākošajā naktī eņģeļi nonāca līdz nabadzīga, bet ļoti labsirdīga zemnieka mājām. Patīkamie saimnieki mīļi uzņēma ciemiņus, cienāja ar visu, kas bija pašiem un nolika gulēt savā gultā. No rīta, tikko bija uzlēkusi saulīte, eņģeļi ieraudzīja zemnieku un viņa sievu gaužām raudam. Vienīgā govs, kas bija viņu ģimenes vislielākais atbalsts un vienīgais iztikas avots, bija beigta.
Jaunākais eņģelis sāka nervozēt un pajautāja vecākajam, kāpēc viņš pieļāva, lai tā notiek:
- „Pirmajā ģimenē bija viss un tu viņiem vēl arī palīdzēji;
  - otrā ģimene bija trūcīga, bet labprāt mūs uzņēma, bet tu pieļāvi, lai viņu govs nomirtu.”
„Ne vienmēr ir tā, kā liekas” - atkal atbildēja vecākais eņģelis. „Kad mēs gulējām aukstajā pagrabā es ievēroju , ka sienā ir apslēpta manta. Bet tā kā mājas saimnieki bija ļoti skopi un cietsirdīgi, es aizmūrēju caurumu sienā, lai viņi neko neatrastu.
Tad, kad mēs gulējām zemnieka gultā, nāves eņģelis atnāca pēc viņa sievas. Un es piedāvāju sievas vietā govi. Redzi, ne vienmēr ir tā, kā liekas”.

Dažreiz gadās tā, ka ne visas lietas notiek, kā gribētos vai kā tām vajadzētu notikt. Bet ja tev ir ticība, tad tev jātic arī tam, ka ikviens rezultāts ir domāts tev un tavam labumam. Bet par to tu vari arī kādu laiku nezināt… Daži cilvēki ātri ienāk mūsu dzīvē un tik pat ātri to tās pazūd. Bet daži ienāk kaut vai uz mirkli – un top par mūsu draugiem un paliek par tādiem, atstājot ļoti siltas atmiņas mūsu dvēselē. Un tad maināmies arī mēs paši, jo esam atraduši īstu draugu.

* * *

Šodiena

Vakardiena ir vēsture. Rītdiena – noslēpums. Šodiena- tā ir dāvana (ne pa velti angļu valodā tagadne un dāvana ir „a present”). Man liekas, ka tas ir kaut kas īpašs – dzīvot un prast novērtēt katru izdzīvoto mirkli. Tas taču nav ģenerālmēģinājums !

* * *

Smaids

Pasmaidi par savām bēdām-un viņu sūrums vairs nav!
Pasmaidi par savu ienaidnieku-un viņa dzēluma vairs nav!
Pasmaidi par sevi-un tava ļaunuma vairs nav!
Bet, ja tu vēl spētu pasmaidīt par pasauli, tad viņa smaidīs tev pretim!
Tev vēl nepietiek?
Tad mēģini un spēj pasmaidīt par pasauli, kad viņa zūd,-
Redzēsi, jutīsi - atvērsies cita... Smaidu Pasaule...

* * *

Pieradums

Ja ieilgtu, ja paliktu vienmēr, tad...
Apniktu?
Pierastu.
Ja pierod, tad apnīk...
Ko nozīmē - apnīk?
Kad nenovērtē to, kas pieder, vai ne?
Laikam...
Kad sāk uzskatīt, ka tas, kas pieder, ir kaut kas pats par sevi saprotams. Kaut kas tāds, kas pienākas, vai ne?
Ikdiena. Ik diena...Bet patiesībā...patiesībā ik diena ir brīnums. Ja to nesaprot, iestājas...
Kas iestājas?
Iestājas zaudējums, vai ne?
Laikam...Mēs nedrīkstam pierast viens pie otra...
Nē, ne tā...Mēs nedrīkstam aizmirst, ka tas, ka esam viens otram, ir brīnums!