Lēnām snieg sniegs. Mēs tikko kā ar suņiem esam atnākuši no pastaigas pa mežu gar jūru un paēduši brokastis. Ir tāds klusums. Un miers. Pa radio skan Ziemassvētku dziesmas un sajūta ir mīlestības piepildīta.

Ir laiks un gribas padomāt par saviem mīļajiem.

Bērns ir aizbraucis kopā ar saviem vecvecākiem brīvdienās uz Dāniju. Savukārt mums ir ticis vecvecāku sunīts Kriksis, kas tagad nedēļu dzīvos pie mums.

Mana mamma aizbraukusi uz Norvēģiju pie manas māsas un svinēs Ziemassvētkus tur, savukārt mēs tūlīt brauksim izkurināt Toma vecāku māju, kura gaidīs atpakaļ savus saimniekus tikai nākošnedēļ. Tikko kā sazvanījāmies ar vecāko māsu – viņa būs savās mājās.

Ja šo rakstītu laikā pirms vēlēšanām, Tu noteikti padomātu, ka esmu ļāvusies iesaistīties priekšvēlēšanu kampaņā.

Tā tiešām nav.

No politikas stāvu tālu. No politiķu kritizēšanas arī. No slavēšanas arī.

Un vispār, šai mūsu sarunai nebūs nekāda sakara ar politiku un tas, ka runāju par to šobrīd, ir tikai vēlēšanu paspilgtinātas manas emocijas šajā sakarā.

Aptuveni vienreiz gadā man uznāk tāda milzu mīlestība pret savu zemi, ka pilnīgi jāraud. Pārējā laikā tā vienkārši ir milzīga mīlestība, ko varu salīdzināt ar mīlestību pret savu ģimeni, pret vecākiem, pret vecvecākiem, pret bērnības atmiņām un visu to labo, ko esmu savā dzīvē piedzīvojusi.

Nezinu īsti kā rodas idejas un kā atnāk domas, bet skaidrs ir viens, ka vienā brīdī tās ir klāt un tad tā nu ir mūsu izvēle – izvērst konkrēto ideju par mērķi un sekot tam, vai nolikt to kur maliņā.

Daudzas paliek maliņā. Bet dažas kļūst par ļoti nozīmīgām.