Jau kādu nedēļu vai vairāk esmu apsolījusi uzrakstīt rakstu par cieņu, par personības robežām, un nu jau vēl citu rakstu un komentāru kontekstā-pielikšu klāt vēl empātiju un līdzi jušanu.
Lai runātu par cieņu droši vien, ka jāsāk ar cieņu pret sevi. Nu galu galā Visuma likums vēsta – kā tu izturēsies pret sevi, tā citi pret tevi. Ja sevi cienīsi- citi tevi cienīs. Ja mīlēsi – citi mīlēs.
Un tā arī ir.
Piemēram, viens no pirmajiem rādītājiem vai sevi cienām – ir vai „nomokāmies” ar vainas apziņu vai nē. Tātad esam kaut ko izdarījuši – agrāk vai tagad – un nu tad nu sākam domāt, kāpēc tā vajadzēja, un tagad es būtu darījusi savādāk utt.utjpr. Bet īstenībā šai brīdī vienkārši pieņemt to visu kā ir noticis, cieni savu izvēli tai brīdī rīkoties tieši tā, kā izdarīji. Acīmredzot Tava tā brīža pieredze, zemapziņa un audzināšana Tev lika darīt tieši tā. Un tas nu ir pagājis. Tur vairs nav ko „cepties”. Palaid to vaļā. Cieni sevi un savu izvēli. Ok – ja domā, ka darīsi turpmāk savādāk – brīnišķīgi. Dari savādāk.
Tieši tas pats ir par citiem. Piemēram – saviem vecākiem un bērnības atmiņām. Cik ļoti daudziem ir sāpīgas bērnības atmiņas, kur ir notikumi, kuros tik ļoti gribas vainot vecākus vai citus tur iesaistītos pieaugušos. Un atkal man jāsaka – cieni šos cilvēkus un viņu mācību. Viņi tāpat nezināja kā darīt. Varbūt viņi nožēloja, ka tā sanāca vai arī vēl tikai nožēlos. Tā ir arī viņu mācība. Un Tavā dzīvē pilnīgi nekas nav noticis tāds, kas Tavai dvēselei nebūtu bijis vajadzīgs. Tici man. Nekas. Tas būtu pret Visuma kārtību. Un pret Visuma kārtību nekas nenotiek. Ir dvēseles, kam jāiziet cauri karš. Ir, kam izsūtīšanas. Ir, kam jāpārcieš daudz nepatīkamas šķiršanās bez visa tā. Ir. Un ja to apzināmies, tad vienkārši cieni šo dvēseles ceļu. Mēs katrs ejam cauri savām mācībām. Kādam šobrīd ir grūti laiki – viņš šķiras, vai ir slims, vai ir trūkumā, vai.... . (mēs jau reiz vienā rakstā par šo runājām: https://pavasarastudija.1w.lv/855-par-raudasanu-un-lidzi-jusanu/)
Un tieši tas pats ir ar ikdienas situācijām un vēlmi kādam palīdzēt, vai ar kādu būt kopā, draudzēties, vai satikties. Brīnišķīgi. Tu to vari darīt. Tikai atceries, ka otra „teritorijā” vari ieiet tikai tad, ja Tevi aicina. Ja Tevi labprāt sagaida. Un tas attiecas pilnīgi par visu – vai, ja gribam pie kāda braukt vai iet ciemos -vai viņš grib Tevi uzņemt savā mājā, vai iesaka tikties neitrālā teritorijā. Un tici man, tas galīgi nav tāpēc, ka šis cilvēks Tevi nemīl, neciena vai ir neviesmīlīgs. Viņam vienkārši varbūt, ka ir daudz ērtāk tikties kafejnīcā.
Un vēl viens labs padoms mums visiem – nevajag otru mērīt ar savu mērauklu. Piemēram, ja Tev patīk, ka pie Tevis nepiesakoties nāk ciemiņi, tad esi ļoti uzmanīga šādus „pārsteigumus” sagādājot citiem. Tie var galīgi nebūt patīkami. (šķiet, mums jau ir iepriekš bijusi šāda saruna: https://pavasarastudija.1w.lv/251-parsteigumiem--ja--vai--ne-/)
Un es ticu, ka mēs to visu iejaukšanos cita dzīvē tiešām esam domājuši un gribējuši ar labu – gan tad, kad mums no malas liekas, ka varam palīdzēt sakārtot viņa attiecības, māju, vai domāšanu, gan arī tad, kad vienkārši pieskriet apraudzīt un uz brīdi patērzēt. Labāk tomēr ir to saskaņot un cienīt otra izvēli gan sīkumos, gan lielās lietās. Citādi var būt arī tā, ka gribot kādam palīdzēt uzlabot karmu, mēs sasmērējam savējo. (nu tas par to vēlēšanos palīdzēt sakārtot otra dzīvi)
Šī vispār ir tāda dziļāka tēma, kura varētu turpināties vēl komentāru sadaļā un varbūt vēl citos rakstos. Šis ir tikai kā tāds ievads mūsu kopējām sarunām tālāk - par cieņu, par empātiju, robežām un žēlošanu.
Ko Tu par šo tēmu domā?
