Par cieņu


 Jau kādu nedēļu vai vairāk esmu apsolījusi uzrakstīt rakstu par cieņu, par personības robežām, un nu jau vēl citu rakstu un komentāru kontekstā-pielikšu klāt vēl empātiju un līdzi jušanu.

Lai runātu par cieņu droši vien, ka jāsāk ar cieņu pret sevi. Nu galu galā Visuma likums vēsta – kā tu izturēsies pret sevi, tā citi pret tevi. Ja sevi cienīsi- citi tevi cienīs. Ja mīlēsi – citi mīlēs.

Un tā arī ir.

Piemēram, viens no pirmajiem rādītājiem vai sevi cienām – ir vai „nomokāmies” ar vainas apziņu vai nē. Tātad esam kaut ko izdarījuši – agrāk vai tagad – un nu tad nu sākam domāt, kāpēc tā vajadzēja, un tagad es būtu darījusi savādāk utt.utjpr. Bet īstenībā šai brīdī vienkārši pieņemt to visu kā ir noticis, cieni savu izvēli tai brīdī rīkoties tieši tā, kā izdarīji. Acīmredzot Tava tā brīža pieredze, zemapziņa un audzināšana Tev lika darīt tieši tā. Un tas nu ir pagājis. Tur vairs nav ko „cepties”. Palaid to vaļā. Cieni sevi un savu izvēli. Ok – ja domā, ka darīsi turpmāk savādāk – brīnišķīgi. Dari savādāk.

Tieši tas pats ir par citiem. Piemēram – saviem vecākiem un bērnības atmiņām. Cik ļoti daudziem ir sāpīgas bērnības atmiņas, kur ir notikumi, kuros tik ļoti gribas vainot vecākus vai citus tur iesaistītos pieaugušos. Un atkal man jāsaka – cieni šos cilvēkus un viņu mācību. Viņi tāpat nezināja kā darīt. Varbūt viņi nožēloja, ka tā sanāca vai arī vēl tikai nožēlos. Tā ir arī viņu mācība. Un Tavā dzīvē pilnīgi nekas nav noticis tāds, kas Tavai dvēselei nebūtu bijis vajadzīgs. Tici man. Nekas. Tas būtu pret Visuma kārtību. Un pret Visuma kārtību nekas nenotiek. Ir dvēseles, kam jāiziet cauri karš. Ir, kam izsūtīšanas. Ir, kam jāpārcieš daudz nepatīkamas šķiršanās bez visa tā. Ir. Un ja to apzināmies, tad vienkārši cieni šo dvēseles ceļu. Mēs katrs ejam cauri savām mācībām. Kādam šobrīd ir grūti laiki – viņš šķiras, vai ir slims, vai ir trūkumā, vai.... . (mēs jau reiz vienā rakstā par šo runājām: https://pavasarastudija.1w.lv/855-par-raudasanu-un-lidzi-jusanu/)

Un tieši tas pats ir ar ikdienas situācijām un vēlmi kādam palīdzēt, vai ar kādu būt kopā, draudzēties, vai satikties. Brīnišķīgi. Tu to vari darīt. Tikai atceries, ka otra „teritorijā” vari ieiet tikai tad, ja Tevi aicina. Ja Tevi labprāt sagaida. Un tas attiecas pilnīgi par visu – vai, ja gribam pie kāda braukt vai iet ciemos -vai viņš grib Tevi uzņemt savā mājā, vai iesaka tikties neitrālā teritorijā. Un tici man, tas galīgi nav tāpēc, ka šis cilvēks Tevi nemīl, neciena vai ir neviesmīlīgs. Viņam vienkārši varbūt, ka ir daudz ērtāk tikties kafejnīcā.

Un vēl viens labs padoms mums visiem – nevajag otru mērīt ar savu mērauklu. Piemēram, ja Tev patīk, ka pie Tevis nepiesakoties nāk ciemiņi, tad esi ļoti uzmanīga šādus „pārsteigumus” sagādājot citiem. Tie var galīgi nebūt patīkami. (šķiet, mums jau ir iepriekš bijusi šāda saruna: https://pavasarastudija.1w.lv/251-parsteigumiem--ja--vai--ne-/)

Un es ticu, ka mēs to visu iejaukšanos cita dzīvē tiešām esam domājuši un gribējuši ar labu – gan tad, kad mums no malas liekas, ka varam palīdzēt sakārtot viņa attiecības, māju, vai domāšanu, gan arī tad, kad vienkārši pieskriet apraudzīt un uz brīdi patērzēt. Labāk tomēr ir to saskaņot un cienīt otra izvēli gan sīkumos, gan lielās lietās. Citādi var būt arī tā, ka gribot kādam palīdzēt uzlabot karmu, mēs sasmērējam savējo. (nu tas par to vēlēšanos palīdzēt sakārtot otra dzīvi)

Šī vispār ir tāda dziļāka tēma, kura varētu turpināties vēl komentāru sadaļā un varbūt vēl citos rakstos. Šis ir tikai kā tāds ievads mūsu kopējām sarunām tālāk - par cieņu, par empātiju, robežām un žēlošanu.

Ko Tu par šo tēmu domā?

Komentāri (21)  |  2011-09-15 18:54  |  Skatīts: 7624x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Kate* - 2011-09-15 19:13
Iejaukties nevajag, ja neprasa, bet , ja lūdz un nezini kā, tad ir visai sarežģīta situācija.

Inese* - 2011-09-15 19:17
Bet tad vismaz ko var darīt. Tad var meklēt tālāk palīdzību. Tad var rīkoties.
Protams, ja gribi.

?* - 2011-09-15 19:18
Varbūt Jūs, Inese, varētu uzskaitīt, ko tas nozīmē - cienīt sevi un mīlēt sevi? Cienīt sevi nozīmē to, to to, un mīlēt sevi nozīmē to, to un to. Tad mēs, lasītāji un sekotāji, varētu izvērtēt, cik sevi cienām un mīlam. Paldies!

Inese* - 2011-09-15 19:28
ak, es nezinu vai varu uzskaitīt - mīlēt sevi nozīmē sev piedot un sevi saprast, atļaut sev būt gan stipram gan vājam, atļat sev dzīvot dzīvi saskaņā ar savu īsteno būtību.
Un cienīt sevi nozīmē, ka seko savai izvēlei un nejūties par to vainīgs. Ka nevienam nav no lieka jāatskaitās kāpēc gribu darīt tā vai savādāk (protams saskaņo ar tuvākajiem. tā ar ir cieņa pret viņiem, jo jūs esam enerģētiksi saistīti).
Cieni savu izvēli un līdz ar to cieni otra izvēli. Arī viņam/ai nav jāataisnojas kapēc grib darīt tā vai savādāk.

Cienīt nozīmē ar dievišķu mīlestību pieņemt notiekošo.

Dzintra* - 2011-09-15 19:45
Arī man kādreiz bija milzīga vainas sajūta,sāpes un sarūgtinājums no bērnības.Pateicoties E.Rudzātes kursiem un grāmatām ''Par piedošanu''veiksmīgi ar to tiku galā.Ļoti cītīgi ar sevi strādāju,katru reizi pierakstīju kladītē.Un kad esi piedevis,tad otru cilvēku,lai cik darījis pāri,redzi pavisam citā gaismā.Un tad rodas cieņa,otra pieņemšana un saprašana,vairs sevi nevaino nekādās lietās,jo tai brīdī darīju visu to labāko,ko varēju.

Karinčiks* - 2011-09-15 21:48
Mīļš,silts Tev paldies..
Nav par ko cepties,visu palaist vaļā...Jo par visu vairāk savu dzīvi vēlos sakārtot..un zini..es ticu sev,ticu,ka Dievam uz mani ir plāni..tie paši labākie,jaukākie,jo viņš visu redz...ko daru,ko saku,ko domāju...

Dzintra Č.* - 2011-09-15 22:22
Man ļoti patīk man iemīļota vēdiskā psihologa Blekta teiciens šajā sakarā: "причинить счастье", kas burtiski nozīmē "nodarīt laimi". Tas ir precīzi par to, ka mums varbūt liekas, ka nu tik es viņam palīdzēšu, noķeršu un vēlreiz palīdzēšu. Ja arī ir reizēm grūti, un ir nepārvarama vēlme kādam sniegt savu palīdzību, padomā, ko tā dos otram un vai tā tiešām ir vajadzīga, vai otrs cilvēks ir gatavs to pieņemt un vai tava palīdzība neliegs viņam viņa mācību? Varbūt arī šī ir tava mācību stunda – neuzbāzties ar palīdzību… ja ļoti vēlies ko darīt – tad sūti mīlestību, tās nekad nevar būt par daudz. Ja šobrīd tava palīdzība varbūt nav vajadzīga, tad vari otram likt zināt, ka tad, kad viņš būs gatavs to palūgt un saņemt viņš var vērties pie tevis tu ar prieku palīdzēsi, bet tu tikmēr pacietībā cienīsi otra mācību stundas…
Mīlestībā...

Kristīne* - 2011-09-15 23:04
Paldies, Inese, par rakstu. Atceros, ka vienreiz Jums lūdzu uzrakstīt rakstu par to, ko Jūs domājat, kad vajag un kad nevajag otram palīdzēt. Un nu saņemu atbildi, liels paldies par to. Pati es nolēmu tā, ja man ļūdz palīdzību un es varu, palīdzu. Ja nelūdz, bet man liekas, ka otram vajag palīdzēt, tas skaitu lūgšanu, Siņeļņikovam ir grāmatiņa Moļitva preobraženije, tur ir ļoti laba lūgšana, kuras galvenā būtība ir izmainīt savu attieksmi pret otru cilvēku un konkrēto notiku un caur to palīdzēt otram. Es šo lūgšanu skaitu arī tad, ja pie manis atnāk pacients un ārstēšana norit grūti vai netipiski.

Marta* - 2011-09-15 23:33
Man kā reiz šobrīd ir ļoti grūti noturēties, kad redzu , ka man tuvs cilvēks (brālis) kāpj otro reizi uz tā paša grābekļa. Runa iet par attiecībām. Uzskatu, ja jau sieviete viņu vienreiz pametusi (pēc 7 gadu kopdzīves) , diezvai pēc pāris gadiem saejot atkal kopā (viņas entuziasma dēļ), varētu kas labs sanākt, taču viņš viņai tik ļoti pieķēries... Kā tāds apmāts. Zinu, ka viņam līdz šim nav vairs bijušas attiecības, bet viņai gan... Man tiešām ļoti kremd, ka tā viss notiek. Jo, uzskatu (kā jau arī Inese vienreiz te rakstīja) ja pameta tātad nav īstais cilvēks, pavads ir jālaiž vaļā.
Un tomēr, kāpēc šis cilvēks ļauj atkal sev nodarīt pāri, vai tiešām ir jāiet atkārtoti to pašu skolu? Vai arī esmu pārāk akla-un te slēpjas liela abpusēja mīlestība, bet man ir tikai kaut kāda māsas greizsirdība?
Man ir ļoti grūti ar šo samierināties, pat tad , kad apzinos, ka man par šo nav nekādu tiesību vispār prātuļot..
Ko šajā gad'ījumā lietas labā varu darīt es?

Ina* - 2011-09-15 23:38
Izvēles brīvība. Cieni brāli un viņa izvēli

Kristīne* - 2011-09-16 03:48
Atbildi pati sev uz jautājumu: kādēļ es nepieņemu sava brāļa izvēli, kādēļ man kremt, ka brālis dara tā kā dara, kādēļ es nevaru samierināties. Jebkurā gadījumā, šī situācija: tas, ka Tev kremt, ka nevari samierināties, tā ir TAVA mācība, Tev kaut kas ir jāsaprot pašai priekš sevis. Brālis šobrīd ir tikai instruments Dieva rokās, lai Tu kaut ko būtisku saprastu priekš sevis. Un arī atbilde ir Tevī. Ja pašai grūti atbildi atrast, varbūt vari ar Inesi aprunāties kādā privātā konsultācijā?

Inese* - 2011-09-16 06:19
Lūk, šis ir vissāpīgākais jautājums - kā noskatīties, ka paši tuvākie dara kļūdas (pēc mūsu ieskata) un nemesties tajā visā iekšā un nesākt viņus koreģēt.

Es agrākos laikos nekā nevarēju noturēties un man ļoti gribējās "glābt" pasauli, vai glābt kādu ģimeni, vai kādu savu tuvinieku. Tagad zinu, ka ir robežas un to darīt neklājas.

Marta* - 2011-09-16 17:21
Paldies jums, meitenes! Cenšos ar sevi strādāt šajā jautājumā un saprast savu mācību.
Un īstenībā- man pat daudz ,daudz labāk palika jau tad, kad tikai padalījos un izstāstīju jums savu sāpi-atzinu šo faktu.
Tiešām -paldies!

Inese* - 2011-09-16 17:59
Redz, sievietēm jau tā ir, ka vieglāk paliek, kad parunājam.
Un tāpēc labi, ka ir šāda vieta, kur varam, tikties un parunāt :)

Paldies visām!

Nadzmin* - 2011-09-16 22:18
Runājot par vecākiem un bērnības atmiņām (arī savējiem ilgi nevarēju piedot) Man patīk Viljama P.Janga grāmata "Būda" (par kāda vīrieša Dieva pieredzi (sarunām ar Dievu) pēc tam, kad noslepkavots viņa bērns un šis vīrs bija izmisumā un depresijā un vainoja Dievu. Par vecākiem doma bija aptuveni tāda- mēs nevaram vainot savus vecākus par nodarīto, jo viņus veidoja viņu pašu bērnības pieredze, tad būtu jāvaino viņu vecāki, tas ir, savi vecvecāki, bet arī viņiem bija sava bērnības un dzīves pieredze, kas lika viņiem šādi rīkoties un tā tālāk līdz mēs aizejam pagātnē līdz visu radītājam Dievam, ko vainot par šo visu, bet mēs taču paši izvēlējāmies neatkarību un brīvo izvēli..

Nadzmin* - 2011-09-16 22:19
Domāts, protams, bija, ka ne jau mēs paši vainīgi, bet gan atbildīgi

Brigita* - 2011-09-16 22:52
Arī man ir līdzīgs stāsts par brāli. Emocionāli ļoti pārdzīvoju, bojāju attiecības, "ražoju" graujošu enerģiju, bet tad to sapratu kā mācībstundu sev - man ir jāciena viņa izvēle, jo tā ir viņa dzīve. Un palika viegli!

Marta* - 2011-09-17 01:58
Brigita, paldies, ka dalījies ar savu pieredzi!
Tagad jūtos vēl jo vairāk saprasta! :)
Par graujošo enerģiju Tev pilnīgi taisnība un es patiešām cīnos, zinu, ka varu!

Jolanta* - 2011-09-17 03:40
Paldies par rakstu. Kopš svētdienas man bija jautājums, ko darīt ar savu vainas apziņu, kura mani tomēr vēl pavada. Šo to jau biju padarījusi un lasot Ineses rakstu un dažādos komentārus sapratu, ka vēl ir iespējams daudz ko attiecību lietā ar mammu sakārtot. Patiesi vai tad var kādu vainot....ir jāpieņem... mani vecāki mani ir mīlējuši un mīl. Savas mīlestības vadīta mamma ir bijusi stingra, jo baidījusies, lai tikai izaudzinātu mani par labu cilvēku. Viss kas ir bijis tā ir bijusi mana mācību stunda. Paldies par to! Un to ko vēl neesmu darījusi, es mācos un daru. Kaut vai izteikt savu mīlestību mammai vārdos. Lēnām paveras iespēja tuvināties. Es ticu, ka viss mainīsies tikai uz labu. Man tuva doma, ka meitu vieta ir aiz mammas. Ar cieņu un mīlestību būt savā vietā.

Anonīms* - 2011-09-17 05:35
Jolanta - ja Tu domā, "aiz mammas" viņai priekšā tad ok. Jo ir svarīgi ievērot ģimenes hierarhiju, vecāki ir aiz bērniem, kas simboliski ir arī atbalsts, mēs bērni esam viņiem priekšā, ar cieņu un mīlestību, ka caur viņiem esam saņēmuši lielo dāvanu - dzīvību. Atskatoties, ka tev aiz muguras ir visas tavas dzimtas sievietes un vīrieši var gūt lielu spēku, jo viņi visi ir dzīvojuši, un mīlējuši kā mācējuši, lai arī tu varētu šeit ierasties.

Jolanta* - 2011-09-19 05:09
Paldies, par precizējumu! Ar cieņu, mīlestību un pateicību!


Atpakaļ