Pēdējā laikā jūtos visu laiku uzrunāta. Es absolūti neesmu televīzijas fane un nav tā, ka atzīmēju programmā, ko skatīties nedēļas garumā. Drīzāk varētu būt tā, ka kaut ko rakstu vai lasu tai laikā, kad rāda vakara filmas vai pārraides. Bet nu man Tev jāatzīstas, ka caur televīziju esmu tik dziļi iedvesmota garīgām dziļām pārdomām, ka vēl un vēl domāju par to kā tas notiek.

Pirmā filma, ko gribu pieminēt, manu prātu aizņēma vismaz nedēļu. Par to domāju vēl un vēl un visticamāk, ka domātu līdz pat šim brīdim, ja vien pa virsu nebūtu nākusi jau nākošā spēcīgā filma, un pēc tam nākošā. Tātad pirmā filma bija par Āfrikas iespaidiem, tradīcijām un spēcīgu iekšēju balsi, kas lika baltajai sievietei no Šveices palikt Āfrikā, mazā ciematiņā pie Masaju cilts. Filmas nosaukums ir „Baltā masajiete” un visa filma burtiski piesātināta ar Visuma mācībām par dvēseles saucienu, par vīrišķo un sievišķo enerģiju, par dažādu tautu kultūru un spēju to pieņemt vai nepieņemt.

Pēc šīs filmas man ilgstoši bija jādomā, ka ne visiem der šī dvēseles mācība tieši tādā veidā, par kuru runājam šeit mūsu mājas lapā. Ka, piemēram, Āfrikas ciltīs viss notiek daudz savādāk un tajā nevajag iejaukties un gribēt visu „uzlabot”.

Nākošā filma, kas apstiprināja manī šo sajūtu bija „Geišas stāsts”. Ļoti populāra, titulēta un novērtēta filma par Japānu un Japānas tradīcijām. Un atkal jāsaka, ka šo filmu skatoties, es izjutu milzīgu cieņu pret šo mūsu dvēseļu izvēli piedzimt kādā konkrētā zemē. Un ir pilnīgi skaidrs, ka tās dvēseles, kas dzimušas Āfrikā, vai Japānā, vai Latvijā iziet ļoti dažādu šo dvēseles attīstības ceļu. It kā Visuma likumi mums visiem ir vieni un tie paši. Bet tas veids kā tos apgūstam, tik ļoti dažāds.

Un tad mani uzrunāja mūsu pašu – latviešu sāga „Likteņa līdumnieki”. Es kaut kā biju redzējusi tikai pirmās sērijas no pirmās daļas un droši vien, ka laika trūkuma (vai laiku nesakritības) dēļ, biju pārtraukusi to skatīties. Tagad pieslēdzos un noskatījos. Un man ir sajūta, ka šādas filmas ierakstam ir jābūt man mājās un ka tas ir kaut kas tik vērtīgs un tik dziļš, par ko atkal jāsaka – sen nebiju izjutusi un izbaudījusi. Tieši apzinoties savu tautu, savus senčus. Izprotot kam viņi ir gājuši cauri, lai mēs tagad dzīvotu laimīgu un mīlestības piepildītu dzīvi savā valstī un runātu savā valodā, koptu savu zemi un lepotos ar to, kas mums ir. Un...ak cik labi tur parādīts arī tas, kā to visu var zaudēt un izpostīt.

Esmu ļoti bagātinājusies no šīs latviešu video filmas. Un, protams, atkal tikšanās ar tik ļoti daudziem un tik ļoti iemīlētiem latviešu aktieriem – tas arī tā vienkopus ir kaut kas unikāls.

Un tad padomāju cik ļoti tomēr būtiskas ir tās mūsu saknes un sevis apzināšanās. Ka varu noskatīties filmu par masajiem vai geišām, bet tā īstenā mīlestība jau man ir šeit.

Un jā...tad vēl vakardienas sajūtas izlasot „Zilos putnus”....

Un te nu es saprotu, ka pat ja neizejam no mājas, vai arī izejam tikai līdz darbam vai veikalam, Visums atradīs veidu kā ar mums runāt un pateikt tieši to, kas mums šobrīd nepieciešams.

Nu...man tās mācības nāk viena pēc otras. Arvien stiprākas, dziļākas, absolūti jaunas vai arī jau reiz dzirdētas.

Un esmu laimīga, ka viss notiek tieši tā! :)

Vai Tu jūti kā Visums uzrunā Tevi? Kā?