Vakar mūsu ģimenē bija tāds ...nu tik īpašs notikums, ka atkal gribu ar to dalīties ar Tevi. - mēs pirmo reizi lasījām Deivida V.Freižera grāmatu „Zilie putni”. Kāpēc uzsveru, ka to darīju pirmo reizi? Tādēļ, ka šī nu ir grāmata, kuru var lasīt vēl un vēl un katrreiz tajā atrast un izprast ko jaunu pilnīgi citā līmenī. Šodien jau esmu to pārlasījusi vairakkārt.
Par šo unikālo, īpašo grāmatu biju jau dzirdējusi iepriekš. Kāds bija stāstījis stāstus. Kāds pieminējis kā kaut ko sevišķu. Bet tā kā tā latviski izdota 15 gadus atpakaļ un grāmatnīcās nav nopērkama, kaut kā pārstāju par to domāt. Galu galā man ir tik milzīga kaudze neizlasīto grāmatu, kuras tiešām ļoti gribu noteikti izlasīt, bet...nu ir tā, ka pēc Zilajiem putniem vairs nevaru paņemt neko citu.
Pat neatceros kad pēdējo reizi kāda grāmata mani būtu saviļņojusi tik ļoti. Līdz laimei, priekiem, asarām, bezgalīgām skumjām un pateicību par to, kas viss tajā ietverts. Pateicību par dzīvi. Par mīlestību. Par laimi. Par mācībām. Par atziņām un to, ka visam tam varu iet cauri.
Vai esi lasījusi šo grāmatu?
Ja esi, tad zini par ko es runāju.
Ja neesi, tad iesaku Tev to meklēt un atrast. Vai bibliotēkā, vai varbūt vari aizņemties no kādas paziņas vai drauga.
Grāmata ir kā mīlestības stāsts. Mīlestības, kāda ir starp pāra dvēselēm, kas tiekas daudzu dzīvju garumā. Kā tās atpazīst viena otru. Kā caur skatienu saprot, ka ir īstās. Kā bauda kopību un kā zina, ka būs jāšķiras.
Tur ir tik ļoti daudz atziņu, kuras vēlreiz un vēlreiz nostiprina zināšanas par pasaules un Visuma kārtību. Piemēram, ka dzīvojot ar īsto un vienīgo mēs savām mācībām ejam cauri ļoti viegli (varbūt pa vieglu), bet esot vieni caur grūtībām vairāk augam. Dažreiz mums neļauj būt kopā ar savu īsto, jo tad mēs neizietu tās mācības, kuras mums paredzētas.
Ka vēl var būt tā, ka viens no pāra dvēselēm ir „izaudzis” un viņam vairs nav jāiemiesojas. Bet viņi tik un tā viens pēc otra ļoti ilgojas. Ka starp dzīvēm viņi vienmēr ir kopā, bet dzīvju laikā....vairs ne.
O, kā tas viss sasaucas ar Ņūtona „Dvēseļu ceļojums” un „Dvēseļu liktenis”.
Un, ai, kā man tas viss patīk.
Cita atziņa (ko esam lasījuši tik ļoti daudz grāmatās, bet te atkal tas ir tik skaisti pateikts) – pret visu izturies tā kā pret savu mīļoto. Un skaties kā mainās Tava dzīve.
Un tad vēl tā brīnišķīgā epizode ar taureņiem un putniem. Ka ja vien gribi, Tu vari palūgt lai viņi pienāk tuvāk. Ja no sirds saki, ka viņus mīli un ka viņiem pāri nedarīsi, tad viņi Tevi sadzirdēs.
Šodien, ejot peldēt, es to izmēģināju pret vienu tauriņu. Neticēsi, bet viņš tiešām man pielaidās un pāris riņķus aplidinājās. Es smaidīju un pēc tam man bija tik ļoti labs garastāvoklis un tik milzīgs mīlestības pieplūdums.
Nolēmu, ka tas jāizmanto un jāizdara kāds ne visai patīkams zvans (man ik pa laikam ir jāatgādina nemaksātājiem par kavētiem maksājumiem pa grāmatām). Un ko domā- no sākuma aizsūtīju tai iestādei mīlestību. Pēc tam tieši tai galvenajai grāmatvedei, kam taisos zvanīt. Un...saruna bija ārkārtīgi jauka un rezultatīva.
Domāju, ka Zilo putnu iespaidā, es vēl uzrakstīšu vairākus rakstus. Bet pagaidām ir tā, ka emociju ir tik ļoti daudz un laimes ir tik ļoti daudz, ka tā neietilpst vārdos.
Šī viennozīmīgi kļūst par manu grāmatu favorīti un Deivids V. Freižers par apbrīnas vērtu autoru manās acīs.
Iesaku Tev šo grāmatu.
Tā ir izlasāma 1-2 stundu laikā, bet atziņas no tās saglabāsies visu mūžu! :)
