Mēs jau zinām, ka visvairāk varam sasniegt tad, kad esam laimīgi, mierīgi harmoniski un pilni ar radošu pozitīvo mīlestības enerģiju.

Tomēr jāatzīst, ka vislabāk mēs jūtamies tur, kur sniedzas mūsu komforta zona. Tātad, ja esam apguvuši kādas konkrētas prasmes, kaut ko iemācījušies un darām to profesionāli, tad darbā tā ir mūsu komforta zona, kurā jūtamies komfortabli un droši, spējam izdomāt arvien vairāk un noprezentēt arvien labāk. Bet pietiktu mūs ielikt citos apstākļos, kur noteikumi būtu citi, paietu krietnais laiciņš, kamēr mēs pierastu un atkal spētu būt tikpat radoši.

Bet citreiz ir tā, ka pārāk pieķeramies savai komforta zonai tik ļoti, ka negribam neko savā dzīvē mainīt. Un tad piezogas rutīna un „iešana pa riņķi”, mazinās izaugsme un dzīvei nekas neatliek, kā izmest mūs no šīs ērtās vietiņas, lai taču sapurināmies, lai taču atkal sākam augt.

Daudziem tā šobrīd ir noticis dēļ krīzes. Daudziem krīze iestājas tieši tad, kad pienācis laiks kaut ko mainīt.

Piemēram – jau sen jūti, ka jāmaina darbs un šeit nav nekādas izaugsmes iespējas, bet....ir tik ērti iet diendienā pa vienu un to pašu maršrutu, tikties ar mīļiem un sen iepazītiem kolēģiem un darīt zināmu darbu. Un nu ir tā, ka gribas šķendēties par to, ka ir „nogriezta” lielākā daļa algas un apstākļi sen vairs neapmierina, bet tik un tā turies un turies pie it kā siltās vietiņas.

Citreiz tā ir ar attiecībām. Nu sen nekas vairs nav tā kā būtu jābūt, bet nevar un nevar pielikt punktu, jo ....bail izkāpt no komforta zonas, bail palikt vienam/i, bail, ka pēc tam nebūs pat tā.

Šādu piemēru var atrast cik tik gribam.

Es pati savā dzīvē arī saskatu, kur ir mana komforta zona un kurā jūtos bezgala labi, un ārpus kuras nav vairs ne tik ērti, ne tik labi.

Tomēr pilnīgi skaidrs ir arī tas, ka tā mēs paši sev apgriežam iespējas. Šādi mēs it kā iesprūstam attīstībā un neļaujam saskatīt, ka varam būt laimīgi arī daudz plašākā nozīmē, zonā un teritorijā.

Un tā kā esmu gan teorētiķe, gan praktiķe, tad uzreiz sāku domāt kā varētu palīdzēt sev paplašināt komforta zonu. Un ja kaut kas der man, tad droši vien, ka tas pats strādā arī citiem un tādēļ droši varu ieteikt arī Tev.

Ja gribi iemācīties paplašināt savu komforta zonu – sāc darīt diendienā ko tādu, kas Tev sākumā ir gandrīz nepieņemami, bet ar laiku kļūst patīkami un vēl ar laiku sagādā prieku un laimi.

Sen, sen atpakaļ tā es iemācījos iet uz pirti. Es zināju, ka pirts ir ļoti laba gan veselībai, gan garam, bet saņemties un tur aiziet – tas bija ilgas pierunāšanas pasākums. Pirmo gadu gāju ar piespiešanos un pat tad, kad jau nokļuvu uz lāvas, tad sākumā nekādu patiku man tas neizraisīja. Pagāja pusgads vai gads (vairs īsti neatceros), bet pirtī iešana kļuva par manu dzīves sastāvdaļu un es nespēju iedomāties, ka varētu kādu nedēļu to izlaist. Un nu jau vismaz divdesmit gadus eju pirtī un tā ir mana laime un komforta zona.

Līdz ar to šobrīd šis piemērs vairs man neder. Man bija jāatrod kāda cita nodarbe, kuru zinu, kas ir veselīgi un labi, bet ko līdz šim kaut kā neesmu iemīļojusi.

Un es atradu.

Esmu jau Tev stāstījusi, ka man ne visai patīk peldēt pat siltā laikā un pilnīgi nekomfortabli man ir viss, kas saistās ar aukstumu un slapjumu.

Nu, lūk – lieliska vide, kurā izvērsties un ko iemīlēt.

Kaut kas mums var iepatikties tikai tad, ja to iepazīstam. Un tā nu vienu dienu pieņēmu lēmumu un devu sev solījumu: „katru dienu ieiet peldēties jūrā”.

Darām to kopā ar vīru. Apvienojot ar vingrošanu un mini „ūdens aerobiku”, jo tā kā dzīvojam pie līča, tad jūrā iešana ir pailga un to darām skriešiem. Un pilnīgi vienalga vai ir apmācies un lietains, vai saulains un skaists laiks, bet nu jau nedēļu katru dienu ejam peldēt.

Un zini? Notiek brīnums. Šodien es vedu no rīta ārā suni, līst lietus, ir apmācies, bet es skatos uz jūru un...man tiešām gribās ģērbties nost un vieglā skrējienā doties ūdenī.

Un tici, tā sajūta pēc tam ir brīnišķīga. Viss ķermenis ir stingrs, vingrs, pašai silts un klāt nākusi milzu enerģija un paveras jaunas iespējas un interese un spēks tās realizēt.

Kā tas atspoguļojas dzīvē?

Ar klāt nākošām jaunām iespējām, kuras tieši tāpat no sākuma neliekas īpaši komfortablas.

Toties es zinu, ka tad kad šīs iespējas pieņemšu un izmantošu, kad sajutīšos tajā visā labi un komfortabli, tad tas man pavērs milzu lauku savai radošai darbībai un manai personības attīstībai.

Par to tad izstāstīšu nākošā sarunāJ

Tomēr atgriežoties pie sarunas par komforta zonas paplašināšanu – nu nesaku, ka Tev tieši tūlīt jāsāk mesties peldēt jūrā. Tu mierīgi vari izvēlēties kādu citu veidu kā sev palīdzēt.

Lai gan ja gribi to darīt caur peldēšanu – kādēļ gan ne. Aicinu savā pulciņā. Varam viena otru atbalstīt un darīt to kopā.

Šobrīd esmu to nolēmusi darīt vismaz mēnesi.

Pēc tam .....varbūt vēl vienu mēnesi.

Pēc tam.....ja patiks, tad vēl.

Lai mums izdodas viss!