Vai Tev ir kādreiz tā bijis, ka sasniedz to, ko gribi, bet nespēj noticēt, ka tiešām tā ir un visu laiku baidies, ka kaut kas tūlīt notiks un viss izjuks.

Tad Tu zini šo sajūtu, par kuru tūlīt taisos parunāt.

Man šobrīd ir tieši tā un esmu pieķērusi sevi brīdī, kad ticība sasniegtajam grib izsprukt no rokām.

Es jau iepriekšējos rakstos Tev stāstīju, ka man sācies jauns periods dzīvē, ka ļoti esmu izvērtējusi un mainījusi savu attieksmi pret ķermeni un slimībām. Vai precīzāk sakot – sāku novērtēt absolūto veselību. Un tiešām, kopš uztaisīju lielo tīrīšanu ķermenim mēneša garumā, ir man sācies periods, kad nu nesāp pilnīgi nekas un jūtos pilnīgi lieliski. Un tā vietā, lai tagad mestos iekšā dzīvē ar pilnu pārliecību, ka tā būs vienmēr, man tomēr visu laiku nepamet sajūt, ka jāieklausās sevī – vai tik kaut kas jau nesāk sāpēt. Un diez vai es varu darīt šo. Vai to.

Protams, lielākais uztraukums man ir par galvu. Un tad nu sevi vaktēju un piedomāju it visur.

Vārdu sakot – pieķēru sevi, ka daru visu to, kā zinu, kā nu galīgi nevajag.

Un tad nu sāku saprast, ka īstenībā cilvēks tieši šitā ļoti bieži visu sabojā.

Tev Visums dod tieši to, ko tu vēlies, bet, redz, tu vēl neņem pretim un šaubies, un prasi kaut kādas garantijas.

Tagad zinu, ka šī ir tieši tā pati sajūt, kas citiem, ka d ļoti vēlies iepazīties un satikt savu īsto. Un tieši tad, kad tas ir noticis, kad satiec īsto puisi vai meiteni, un nu ir mīlestība, un nu ir pilnīga laime. Bet cilvēks ar savu neticību sāk meklēt un meklēt.....un vēl meklēt....un sāk pamazām atrast kāpēc gan tomēr tā laime nav pilnīga un diez vai tur kas varēs sanākt.

Un mēs jau zinām, ka Visums vienmēr atbild ar „jā”.

Ja par kaut ko šaubies un domā, ka tomēr tādu laimi neesi pelnījis – Visums teiks „jā” un atklāsies, ka tiešām to nedabū.

Un tu saņem apstiprinājumu, ka tiešām neesi pelnījis laimi.

Vai arī labs darbs.

Vai liela alga. Vai liela peļņa.

Vai kāds cits sasniegts mērķis.

Vārdu sakot, nav jau tik svarīgi ko tieši esam sasnieguši. Svarīgi ir tas, ka tad, kad esam saņēmuši to pēc kā tik ļoti ilgojāmies, protam ar pateicību to baudīt.

Un tā nu nopurinu savu neticību un dodos savās ikdienas gaitās, būdama absolūti vesela un laimīga. Esmu pateicīga par to, ka spēju pieķert sevi brīdī, kad bija pielavījušās šaubas un žigli no tām atsvabināties.

Savukārt Tev gribu pateikt, ka nu man ir pilnīgi skaidrs, ka lai cik ļoti mēs koptu savu māju un savas domas, domātu par apkārtējo enerģētiku un simbolu ietekmi, zemapziņas piesārņojumiem un apziņas noskaņošanu, viens riktīgs darbiņš tomēr ir jāizdara ar savu ķermeni. Tas palīdz mainīt attieksmi un domas un tieši tad ir vieglāk sajust sevi kā dabas un Visuma sastāvdaļu.

Esmu laimīga par šo savu jauno pieredzi. Un esmu laimīga to izstāstīt Tev!