Šodien atkārtoti noklausījos Pētera Kļavas un Andra Buiķa intervijas radioraidījumā Siluets:
(https://www.latvijasradio.lv/program/1/2010/03/20100328.htm),
kurā piedalās arī Rēzija Kalniņa. Fantastiskas intervijas. Fantastisks sarunu raidījums. Bet tas, kas mani reāli nošokēja no stāstītā, ka zinātnieki ir izpētījuši, ka tikai 3 vai 6 % cilvēki interesējas par Visuma uzbūvi, Visuma likumiem un pasaules kārtību un garīgo izaugsmi. Es diendienā tiekos ar ļoti daudziem cilvēkiem, un ļoti daudzus jūtu un redzu te mājas lapā, un man bija radusies sajūta, ka gandrīz visi cilvēki šobrīd ir meklējumos un pēta garīgās augšanas iespējas. Izrādās, ka nemaz ne. Ka tikai 3% vai 6% cilvēku (vienā vietā viņš teica tā, vienā tā). Tas skaits tad taču ir pilnīgi miniatūrs!!!!
Un interesantākais tas, ka tas nav saistīts ne ar izglītības līmeni, ne ar amatiem, ne sociālo stāvokli. Ka tikpat labi cilvēks var būt profesors un tikpat labi apkopējs, un viņš var piederēt gan pie tiem, kas garīgi aug un pie tiem, kam tas viss ir vienalga.
Apbrīnojami.
Man tas tagad kādu laiku būs jāapdomā.
No vienas puses iz izjūtu, ka manas nodarbības, mājas lapa, viss, ko daru kļūst jo dienas jo vajadzīgāks un noderīgāks, bet no otras puses – tātad statistiski tas ir tik ļoti maz. Vēl mani mierina doma, ka ļoti daudzi ir man jau tālu priekšā un garīgo izaugsmi veic jau ļoti padziļinātā līmenī, bet....viņi arī ir tikai šī mazā procenta sastāvā.
Bet ko dara citi? Kāda ir viņu dzīves jēga un misija?
Vai tiešām tikai piedzimt, iziet skolas gadus, apprecēties, piedzemdēt bērnus, nodzīvot darba mūžu, sagaidīt vecumdienas un nomirt? Bet kā vārdā? Kāpēc?
Vai tiešām visa šī mūža laikā ne reižu nerodas jautājums –ko mēs te darām, kāpēc, kas ir mana dzīves jēga, kā es varu kļūt laimīgs, kā mīlestības piepildīts?
Tad ar ko aizpildās viņu dzīve? Ar domām par ēšanu, pelnīšanu, mantu, varu (dažādos līmeņos) un slavu (dažādos līmeņos)?
Man grūti noticēt, ka tā. Man tiešām liekas, ka man jau vairākās paaudzēs apkārt ir tikai šie 6% cilvēku, kas par to domā un kas garīgi aug. Laime, ka tā.
Jā, šodien man nākas secināt, ka mēs katrs tomēr dzīvojam dažādās realitātēs. Par sevi varu secināt, ka patiešām sen neesmu bijusi tirgus laukumā, stacijā, autoostā vai vēl vietās, kur ir daudz dažādu cilvēku. Protams, arī Saeimā ne, arī dažādās organizācijās ne. Un ja tā padomā, tad tiešām no visiem šiem cilvēkiem droši vien, ka tikai kādi nedaudzi domā par to.
Un vēl ir interesanti, ka mēs jau piesaistām sev līdzīgos. Jo kā jau Tev esmu stāstījusi – diendienā esmu Dzintaros pludmalē. Un tur ir ļoti daudz cilvēku. Bet ja Tu zinātu, cik garīgas tēmas mēs tur risinām, cik jaukus viedus cilvēkus es tur satieku. Un, tas man, redz, atkaļ ļauj dzīvot ilūzijā, ka gandrīz visi par šo vien runā. :)))))
Jā...ir par ko padomāt.
Bet toties varu teikt paldies par šo raidījumu sēriju, kuru nu jau klausos atkārtoti un esmu lepna, ka mums te Latvijā ir tik gudri vīri kā Kļava un Buiķis. Lai gan....par citiem vīriešiem viņi ne cik cildinoši tur neizsakās.
Un vēl – man vienmēr patīk klausīties kā runā un domā Rēzija Kalniņa.
Jauki, ka ir tādi savējie. Citādi tik daudz lasu, skatos un klausos svešzemju cilvēkus, ka redz latviešu šādu raidījumu biju palaidusi garām.
Vēlreiz paldies Sandrai par ieteikumus šo visu noklausīties!
